Motosports ^

Pārpratumi automobilistu nakts braucienā

1940.10.28 Sarkanais Sports

🚦🚦🚦

Ādažnieki iepriecina

1969.02.14 Darba Balss (Rīgas rajons)

Pladars, E.

SPORTS 

1971.11.04 Darba Balss (Rīgas rajons)

«ZELTA MOPĒDS» ĀDAŽIEM

Viens no cēloņiem, kas izraisa nelaimes gadījumus uz ielām un ceļiem, ir motobraucēju neprasme. Īpaši tas sakāms par gados jaunajiem braucējiem. Lai zēni kļūtu veiklāki un drošāki vadītāji, šogad pirmo reizi republikā tika sarīkotas sacensības braukšanā ar motovelosipēdiem un mopēdiem. Rūpnīca «Sarkanā Zvaigzne» dāvājusi «Zelta mopēdu», bet Latvijas ĻKJS CK — «Zelta ķiveres» individuālajiem uzvarētajiem. Mopēdu klasē visos trijos startos uzvarēja Vecsaules astoņgadīgās skolas 8. klases skolnieks Igors Pindris. Pagājušā gada vasarā Igors strādāja kolhozā un pats nopelnīja jaunu skaistu mopēdu. Ar to viņš iemācījies prasmīgi braukt. Arī motovelosipēdu grupā uzvaras izredzes bija Alūksnes rajona pārstāvim Mārim Garajam. Pirmajā braucienā viņš bija līderis līdz pat finišam bet pēdējā aplī plīsa riepa ... Nevarēja sameklēt rezerves kameru un tā otrajā startā Garais tikai noskatījās. 

Trešajā braucienā riteņi atkal bija kārtībā, un Alūksnes zēns guva uzvaru. Taču ieskaitē vērtē divus braucienus, tāpēc «Zelta ķiveri» saņēma Rīgas 28. astoņgadīgās skolas 6. klases audzēknis Sigmārs Bebris, kas uzvarēja pirmajā braucienā. Komandu ieskaitē vērtēja četru braucēju rezultātus. Alūksniešiem Māra Garā neveiksme iespaidoja kopējos rezultātus. Vienīgā pilnā komanda palika tikai Ādažu kolhozam. Jaunos ādažnieku braucējus sagatavojis motobola komandas kapteinis sporta meistars Agris Zirnis. 

A. ŠĒNBERGA  teksts 

Sporta meistars un PSRS izlases dalībnieks Vitauts Donis «Zelta mopēdu» (attēlā) pasniedza ādažniekiem — Guntim Podziņam, Vladimiram Lubņevskim, Valdim Līvmanim un Andrim Brūverim.

«Zelta mopēds Ādažiem 1971.11.16 Pionieris TRASĒ ASARAS NEBIRA Svētdien, katrs, kurš iekāpa no 25. autobusa un pa Kantora, Imulas vai kādu  citu dzelteno šķērsielu devās Mārupītes virzienā, aizmirsa, ka atrodas Rīgas  Pārdaugavā. Viņš bija nokļuvis rudens krāsu un reizē arī motoru valstībā —  republikas finālsacensībās «Zelta mopēds». Jau ceturto rudeni Bieriņos  notiek republikas komjaunatnes Centrālās Komitejas balvu «Zelta ķivere» un  rūpnīcas «Sarkanā zvaigzne» komandu balvas «Zelta mopēds» izcīņa. Tagad ir  pat mazliet jocīgi  lasīt 1972. gada avīzes numuru, kur korespondents ar  lepnumu atzīmē: «Sacensībās piedalījās zēni no sešiem republikas rajoniem.»  Šogad no 18 rajoniem. Un arī tūdaļ rodas jautājums — kādēļ ne no visiem?  Šoreiz puikām veicās. Svētdiena nebija šī rudens nejaukākā diena. Tomēr,  lai cik dīvaini tas nebūtu, sacensības sākās ar ... asarām. Raudāja paši  puikas, raudāja līdzi atbraukušās māmiņas. Ne jau aiz  bailēm vai  uztraukuma, bet tādēļ, ka daudzi netika pie sacensībām.  Tiesneši šajā jautājumā bija bargi: pie kārtības vajagot radināt jau kopš  paša sākuma. Ja nav savlaicīgi iesniegti pieteikumi, ja nokavēts sacensību  sākums, uz starta nelaist!  Un tad nelīdzēja arī asaras. Beidzot pirmais starts.  Trasē devās 65 mopēdisti. Viņiem jābrauc trīsreiz 20 minūtes un katrreiz  vēl klāt divi apļi. Tas pats arī  motovelosipēdistiem. Jau pie starta līnijas  viegli varēja atšķirt pieredzes bagātākos no jaunajiem iesācējiem.  Vairāki «Jauniņie» kautrīgi gaidīja aizmugurē, sak,  lai jau visi aizbrauc, gan es pēc tam kaut kā. Joki mazi, ikvienam taču ir  64 konkurenti. Tomēr ar katru braucienu šo kautrīgo palika aizvien mazāk.  Cīņas trasē notika ne tikai pirmo vietu dēļ. Trasē? Jā, te domas dalījās.  Dažiem patika šī «sausā» braukšana pa taciņām, — dubļi bija tikai  vienā vietā. Citi pukojās, ka tādā trasē grūti apdzīt pretiniekus, turklāt  konkurence šoreiz taču reti liela — motovelosipēdu  klasē pat 81 dalībnieks. Vispareizāko vērtējumu, šķiet, deva Ilmārs Voms,  motosportists, kurš bija atnācis iepazīt savus nākošos konkurentus:  «Trase ir līdzena, taisna, tas ļoti labi, jo zēni pierod pie lieliem ātrumiem.  Tomēr vajadzēja arī dažādību  — stāvus nobraucienus, grāvīšus, smiltis.  Un tādas iespējas ir arī tepat Bieriņos,  vajag tikai kārtīgi pameklēt.» Lai nu kā, bet puikas jau brauca, arī  dažādību paši sev sameklēja. Viens ādažnieks «pārpeldēja» grāvi trases  malā, daži braucēji uzcītīgi  karoja ar nātru biezokņiem kādā pagriezienā,  bet vienā no kalniņiem notika pat kūleņu paraugdemonstrējumi.  Taču trasē asaras vairs nebira. Pat slapjais ādažnieks tikai pārģērbās un  nākošajā braucienā atkal bija «uz strīpas».Drīz kļuva zināms arī  pirmais čempions — Aigars Grodzs no «Ādažu» kolhoza komandas.  Reti gadās redzēt tik laimīgu uzvarētāja smaidu kā Aigaram.  Bet kā gan citādi, Aigaram tā nebija gadījuma uzvara. Zēns brauc  jau trīs gadus, pirms divām nedēļām lielajā «Bieriņu» krosā viņš bija  otrais, tagad aizveda mājās vienu no «Zelta ķiverēm». Bez tam Aigars  ir arī labs skolnieks — mācās Ādažu astoņgadīgās skolas 7. klasē un  pirmajā ceturksnī nebūšot neviena trijnieka.  Mopēdu gan pagaidām vēl remontējot tētis, bet ne jau bez paša  Aigara līdzdalības. Otrais mopēdu klasē palika liepājnieks Normunds  Ērkulis, pagājušā gada abu «Zelta ķiveru» īpašnieks. Sākumā  slīdējis sajūgs, tad saniķojusies ātrumkārba.  Jāpriecājas, ka vēl otro vietu dabūja ar tādām vainām.  Trešais labākais bija Aivars Žagata no Trases «smaguma centrā»  Ļeņina rajona Pionieru nama komandas. Motovelosipēdu klasē visas trīs  labākās vietas sadalīja Liepājas rajona zēni — Imants Millers, Vilnis Blūzmanis  un Armands Ginters. Bet ar «Zelta ķiveri» lepoties varēja tikai Imants.  Tad tiesneši sāka rakties savos papīru kalnos, lai izskaitļotu un atrastu  «Zelta mopēda» īpašniekus. Šoreiz viņu darbs bija tiešām milzīgs, jo dalībnieku  skaits ļoti liels, bet katrā kompleksajā komanda ietilpst četri, mazajās —  tikai divi braucēji. Pa to laiku startēja tā saucamie unikālie mopēdi.  Dalībnieku skaits te bija mazs, bet cīņa ļoti interesanta, jo «unikālajiem»  bija jābrauc veselas 45 minūtes. Sākumā vadību uzņēmās Arvis Ozoliņš no  «Bieriņiem», taču ķēde nokrita vienreiz, tad otrreiz. Kamēr sameklēja  atslēgas un pievilka stingrāk, pārējie jau lielā gabalā. Atkal uzvarēja  ādažnieks — Vladimirs Lubņevskis. «Zelts mopēda» sacensībās  šī viņam bija pēdējā uzvara, jo nākošruden Vladimiram jau jābrauc  jauniešu klasē. Otrais finišēja Normunds Urbanovičs no Sporta skolas,  trešais - Cēsu rajona pārstāvis Raitis Simsons. Bija jau dziļa krēsla,  kad «Bieriņu» automotokluba priekšnieks A. Briedis paziņoja uzvarētājus  komandu vērtējumā. Tāpat kā 1972. gadā, «Zelta mopēdu» ieguva Cēsu rajona  komanda, Šoreiz — Āris Saulītis, Orests Balodis, Dainis Norītis un  Guntars Stremītis. Tālāk sekoja Dobeles rajona un Valmieras rajona komandas.  Motovelosipēdu «Rīga-7» uz Liepāju aizveda Imants Millers un Ilgonis Skuja.  Labākā mopēdistu komanda bija no Liepājas kultūras nama «Vaduguns» —  Normunds un Romāns Ērkuļi. Sacensības beigušās un balvas sadalītas, bet  par «Zelta mopēdu» vēl tiks runāts daudz. Katrā rajona centrā jāizveido  speciāla trase mazajiem motobraucējiem, lai nākošruden tiešām ar  lepnumu varētu teikt: «Piedalījās braucēji no visiem 26 republikas rajoniem .. .» TRASĒ ASARAS NEBIRA 1974.10.29 Padomju Jaunatne V. ROMANOVSKA Par LĻKJS CK balvām NO TACIŅĀM UZ TRASI Engurē bija sabraukuši mazie motobraucēji no visas republikas, lai ar sacīkstēm  atzīmētu «Zelta mopēda» piecu gadu jubileju. «Zelta mopēda» republikas  finālsacensības reizē bija arī Latvijas PSR tehnisko sporta veidu VI spartakiādes  fināls. Pa šiem pieciem gadiem «Zelta mopēds» ir izaudzis, no dažu puišeļu  vaļasprieka pārvērties par masveidīgām republikas mēroga sacensībām.  Protams, ir atšķirība, vai pa upmalas taciņām brauc 40 zēnu, kā tas bija dibināšanas  reizē, 1971. gada oktobrī, vai kā šogad sacensībās atļāva startēt 130 jaunajiem  braucējiem, bet gribētāju bija daudz, daudz vairāk. Sīkās  taciņas savu laiku nokalpojušas, zēniem vajag piemērotu trasi, īstus sacensību  noteikumus. Visu organizēšanas darbu šogad vadīja republikas «Zelta mopēda»  štābs. Palielināts izcīnāmo balvu skaits. Katrā klasē pirmās vietas  ieguvēji saņēma LĻKJS CK balvu «Zelta ķivere», diplomu, medaļu. Arī komandu  balvas «Zelta mopēdi» šogad bija divi, vienu veda mājās labākā  kompleksā komanda  republikas pakļautības pilsētu un Rīgas pilsētas rajonu  grupā, otru spēcīgākā lauku rajonu komanda. Pirmie startēja 59 zēni ar mopēdiem,  starp  viņiem arī pagājušā gada PSRS pusaudžu sacensību uzvarētājs Agris Liepiņš,  «Zelta ķiveres» īpašnieks Aigars Grodzs un vēl citi jau pazīstami braucēji.  Katrā mopēdu, motovelosipēdu un sporta mopēdu klasē jāveic trīs ap pusstundu  (19 minūtes , plus 2 apļi) gari braucieni, un ieskaita divus labākos rezultātus.  Taču jau pirms starta radās šaubas. Pusotru kilometru garā trasē 59 sportisti.  Vai nebūs par blīvu? Braucēji jau vēl kaut kā, gan atradīs kādu spraudziņu,  pa kuru aiziet garām konkurentam. Bet tiesneši? Jāreģistrē taču visu nobraukto  apļu skaits un sportista ieņemtā vieta. Bez tam 50 kubikcentimetru klasē spēku  samērs zēniem parasti ir diezgan nevienāds. Līderi bieži apdzen atpalikušos pat  par 3—4 apļiem, tādēļ sekot trasē radītajai situācijai ir sevišķi grūti.  Tā arī notika. Jau pēc pirmā mopēdu brauciena pusstundu ilgs  klusums, lai tiesneši varētu «savilkt kopā galus». Drīz tas pats atkārtojās  vēlreiz šoreiz neskaidrības pēc motovelosipēdistu finiša ... Taču puikas jau tādēļ  nebrauca sliktāk. Trase vietām bija smilšaina, ar stāviem kāpumiem,  Trasē ādažnieks Aigars Grodzs. asiem pagriezieniem. Vajadzēja ne vien labu tehniku, bet arī daudz fiziskā spēka  un izturības, lai šo pieveiktu. Spēcīgākais no mopēdistiem kopvērtējumā  izrādījās Aigars Grodzs no «Ādažiem». Viņa galvenie konkurenti bija  Harijs Ramza no Rīgas Ļeņina rajona un Āris Saulītis no Cēsu rajona.  Kaut gan Āris brauca ar iepriekšējā gadā iegūto «Zelta mopēdu», viņš š oreiz ieguva tikai trešo vietu. Neveicās Agrim Liepiņam, viņa mopēds uzvedās  pavisam dīvaini brauc, brauc, Agris izvirzās jau otrajā vietā, bet pēc  ceturtā apļa motors pēkšņi apklust, pāris minūtes vēlāk lūdzu, vari turpināt  braucienu. Tā atkārtojās visos trijos braucienos, un Agris pie medaļām netika.  Tātad «Zelta ķiveri» mopēdu klasē jau otro gadu pēc kārtas saņēma ādažnieks  Aigars Grodzs. Aigars pa šo gadu norūdījies, kļuvis spēcīgāks. Nu, protams,  drīz taču būs jāstartē ar lielākas kubatūras braucamo, tur spēks noderēs.  Ādažu komandas pārstāvis Andris Bārbalis ar lepnumu teica par savu audzēkni:  «Aigars mums visu dara «uz labi un teicami» gan brauc, gan mācās.  Tikko viņš bez trijniekiem pabeidza septīto klasi, bet šodien uzvarēja tādos  lielos mačos.» Motovelosipēdu klasē medaļas savā starpā sadalīja spēcīgākie  kurzemnieki Normunds Ērkulis no Liepājas, Dainis Zikmanis un Dainis Pričins  no Liepājas rajona. Arī Normunds «Zelta mopēda» sacensībās vairs nav iesācējs,  1973. gada rudenī viņš uzvarēja abās klasēs un aizveda uz Liepāju divas  «Zelta ķiveres», šodien vēl viena. Taču par daudz tādu balvu nebūšot nekad.  Normunds cer drīzumā braukt ar «Javu», un tad, protams, paša nopelnīta  ķivere tur sevišķi labi derēs klāt. Sporta jeb unikālo mopēdu klasē startēja  tikai 10 dalībnieki, šajā klasē ātrums ir lielāks un arī braukt grūtāk, tomēr  atkal, jau otrreiz šajā dienā, uzvarēja Aigars Grodzs. Otrais bija viņa komandas  biedrs Vladimirs Lubņevskis, trešais Agris Liepiņš, Drīz vien noskaidrojās  arī abu «Zelta mopēdu» tālākais ceļš. Viens brauks līdzi Rīgas rajona  zēniem uz Ādažiem, otrs uz Liepāju. Arī pārējās balvas atrada sev īpašniekus.  Šajos piecos gados, kopš Latvijas zēniem ir savs «Zelta mopēds», sacensībās  radušās jau daudzas labas tradīcijas. Un viena no tām galvenā un uz laiku laikiem  paliekošā zēnu griba braukt un, protams, uzvarēt.  NO TACIŅĀM UZ TRASI 1975.06.26 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums) Vija, V. 🚦🚦🚦 SPORTS 1976.11.16 Darba Balss (Rīgas rajons) 1979.09.09 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)

🚦🚦🚦

trasē viens no labākajiem motobraucējiem
Gunārs Maganieks / TASS fotohronika

Rīgas rajona kolhozā «Ādaži» plaši populārs kļuvis motosports. 

Motobraucēju rīcībā nodota labi iekārtota darbnīca, mopēdi, motocikli. Jaunatne iepazīstas ar ceļu satiksmes noteikumiem, mašīnu uzbūvi, organizē treniņus, piedalās sacensībās. To vada pieredzējis audzinātājs, sporta meistars Andris Bārbalis. Jaunajiem motobraucējiem ne vienu reizi vien nācās aizstāvēt sava kolhoza godu. Astoņas reizes viņi izcīnīja republikānisko jaunatnes sacensību «Zelta mopēds» galveno balvu.

«Ādaži»

1979.12.04 Par Komunisma Uzvaru (Ludza) Mazdrusciņ par masveidību, kvalitāti un citām problēmām Atkal viena motokrosa sezona ir pavadīta. Kāda tā ir bijusi, ko  tā devusi uz šo jautājumu nevar atbildēt viennozīmīgi.  Un motokross nav tas sporta veids, kur gada beigās var  pavilkt apakšā svītru un saskaitīt; cik medaļu iegūts, cik reižu ir nācies  atstāt trasi zaudētāja lomā. Šeit grāmatvedība neko nedod, bet ir  vajadzīga dziļa un pamatīga sacensību analīze. Nesen publicētajā  A. Brieža rakstā ««Zelta mopēda» mirdzums un dubļi ir  aizskartas dažas problēmas, kas nodarbina nevien pusaudžu  motokrosu, bet arī šo sporta veidu vispār. Zēl, ka autors atturējies  no konkrētiem faktiem, pievērsdamies tikai masveidībai.  Pēc autora domām, galvenais priekšnosacījums veiksmīgai  motosporta attīstībai ir masveidība. Bet ko tā ir devusi? Nenoliegšu,  starp simts zēniem ir vieglāk atrast talantīgu motosportistu nekā  starp desmit. Bet vai ar šo masveidību mēs varēsim atgūt to  Latvijas motosporta slavu, kāda bija 60. gados? Kur tad palikusi  kvalitāte? Vai vairāk nevajadzētu nodarboties ar problēmām, kas  tā aplipušas šim sporta veidam, ka pēdējais  laiks kaut ko darīt  lietas labā? Vai nevajadzētu vairāk padomāt par tehnikas  apgādi, par mūžīgo sāpju bērnu rezerves daļu sagādi?  Ielūkosimies «Ādažu» motokomandas dzīvē. Šoreiz nerunāsim  par slavenajiem motobolistiem, bet par tiem jauniešiem, kas lēni  un pakāpeniski briest par īstiem motokrosistiem. Nereti  sacensībās, it sevišķi apbalvošanas laikā, kad ne reizi vien uz  godalgoto pjedestāla ir jākāpj Ādažu zēniem, dzird runājam:  «Atkal savākuši lauvas tiesu.» Šī piezīme ir pelnīta, jo A. Bārbaļa  trenētie audzēkņi progresē ar katru startu. Bet kādēļ tad  veiksme pievērsusies tieši šim klubam? Tā nav veiksme, bet  darbs, sīva cīņa ar problēmām. A. Briedis slavē tos, kam ir  labiekārtotas darbņīcas, komandu īpašumā nodots autobuss.  Ādažu komandai nekā tāda nav. Pateicoties A. Bārbaļa t renera zināšanām un lielajam entuziasmam, «Ādažu» komanda  jau vairākus gadus ir labākā Padomju Savienībā.  Tās sastāvā M. Kučers, A. Gailis, A. Apalups, G. Magaznieks sistemātiski  ieņem godalgotās vietas. Viņi ir arī bērnu un jaunatnes sporta skolu  sacensību uzvarētāji motokrosā, kā arī Vissavienības tradicionālā  motokrosa «Zelta mopēds» uzvarētāji. Šo panākumu pamatā ir  darbs, kas prasījis ne mazumu pūļu kā trenerim, tā viņa audzēkņiem.  Bet treneris Ādažu zēniem ir prasīgs. Nelaimīgs tas, kas izpelnījies  trenera dusmas. Par savām kļūdām zēniem ir jādzird ne tikai  skarbi vārdi, bet bieži tieši sacensību vietā, visu acu priekšā ir  jāizpilda fiziskie vingrinājumi. Cik tas nepatīkami un grūti, it  sevišķi, ja aiz muguras ir starts sacensībās, to zina tikai paši zēni,  kā arī viņu mūžīgie līdzjutēji un atbalstītāji (gan morālie,  gan materiālie) vecāki. Es uzskatu, ka ļoti pareiza ir trenera  pieeja fiziskajai sagatavotībai. Pirms neesi kārtīgi izsvīdis,  skrienot pa treniņa trasi, neesi izpildījis normas vingrojumos,  pie motocikla netikt. Un zēni šo izaicinājumu ir pieņēmuši.  Tagad atliek gaidīt, kad trenerim izdosies īstenot savu sapni par  sporta telpas izveidošanu, kur būtu iekārta dažādu, sevišķi  motokrosam noderīgu, vingrojumu veikšanai. Pagaidām tā ir  atklāta problēma visai komandai. Un tagad gribu ķerties pie  paša galvenā pie problēmas Nr. 1. Tas ir tehnikas jautājums.  Tagad Ādažu zēni praktiski pāriet no pusaudžu motokrosa  uz jauniešu klasi. Mainās spēku samēri, mainās motociklu  jauda. Šī pāreja nebūt nav no vieglajām, bet Ādažu zēni ir  pierādījuši, ka arī 125 kub. cm klasē viņi bez cīņas nepadosies,  nepiekāpsies pat vīru priekšā. Par to liecina starti Rīgas čempionātā,  kur M. Kučers izcīnīja 1. vietu, A. Apalups 2. vietu. A. Gailis,  kurš vairākus apļus turējās līdera pozīcijās, tikai tehnikas  kļūmes dēļ bija spiests atdot godalgoto vietu saviem kluba  biedriem. Tehnikas kļūmes dēļ... Aiz šiem vārdiem slēpjas ne  jau pavirša attieksme pret savu motociklu, tā pietiekama  nesagatavošana sacensībām. Trūkst rezerves daļu, motociklu.  Un šķiet, šī piespiedu izstāšanās jūtami ietekmē jaunā motosportista  izaugsmi. Vai motosporta federācija un DOSAAF Centrālā  komiteja nevarētu izdomāt kādus stimulējošus pasākumus, v ismaz noteiktu sistēmu, pēc kādas tiek sadalīti jaunie motocikli?  Kāpēc republikas čempionam mopēdu klasē A. Gailim, kurš  pāriet uz jauniešu klasi, nevarētu piešķirt ČZ-125 kub. cm motociklu?  Vai tas nebūtu labākais stimuls un reizē arī jaunu pienākumu  pamats zēniem? Atliek gaidīt, kad šie jaunie čempioni gūs atbalstu  ne tiķai no saviem treneriem, vecākiem, bet arī no motosporta  vadības, lai, sadalot jauno tehniku, tā nonāktu īstajās rokās.  Tad būs pamats masveidībai, veselīgai konkurencei un kvalitātei.  Mazdrusciņ par masveidību, kvalitāti un citām problēmām 1981.01.10 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)  Leonoviča, Dz. 🚦🚦🚦 Bijušajam «zelta mopēdistam» ādažniekam A. Apalupam pirmais starts pie lielajiem un - pirmā uzvara. Prieks arī viņa trenerim A. Bārbalim. Pirmie starti – pirmās uzvaras 1981.01.13 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums) Pladars, E. 🚦🚦🚦 Par «Rīgas lielo balvu» Katru jaunu gadu motosportisti sāk ar «Rīgas lielās balvas» izcīņu motokrosā. Šogad šīs tradicionālās sacensības Ziepniekkalna trasē bija pulcējušas sportistus no republikas 20 kolektīviem, kā arī viesus no Igaunijas.  No mūsu rajona sportistiem labākos panākumus guva kolhoza  «Ādaži» motosporta sekcijas dalībnieki. Jaunais ādažnieks A. Apalups, kas vēl pērn visai veiksmīgi piedalījās mopēdistu mačos, šogad biia pārsēdies uz «simtdivdesmitpiecnieka» un piedalījās jauniešu grupas sacensībās. Arī spēcīgākais braucamrīks Andrim bija paklausīgs: sava jaunā saimnieka prasmīgi vadīts, tas viņam atnesa pārliecinošu uzvaru un vienu no galvenajām balvām. Andra kolēģis M. Kučers šoreiz bija septītais. Spēcīgajā 500 kbcm klasē ādažnieks M.Cīrulis ieņēma piekto, bet olainietis V. Skuja - sesto vietu.  Par «Rīgas lielo balvu» 1981.01.17 Darba Balss (Rīgas rajons) Pladars, E. Ādažnieks – PSRS vicečempions 1983.08.25 Darba Balss (Rīgas rajons) Pladars, E. Pirmo reizi čempiona godā 1984.09.04 Darba Balss (Rīgas rajons) Pladars, E. 🚦🚦🚦 N. Prāvasts arī Rīgas čempions 1984.11.10 Darba Balss (Rīgas rajons) Pladars, E. 1985.05.23  Darba Balss

Ādažniekam – «zelta ķivere»

1985.07.13 Darba Balss (Rīgas rajons) Pladars, E. 🚦🚦🚦 Piecpadsmitais jubilejas M. Prāvasts Daudz kas mainījies kopš pirmā «Vaidavas kausa» moto krosā. Iekārtota teicama trase, augusi krosistu meistarība. Jau šur tur redzam pavīdam japāņu braucamtehniku. Arī tās organizatoram DOSAAF Alūksnes RK priekšsēdētājam Arvīdam Levānam sirmums matos. Uz 15. starprepubliku moto krosu «Vaidavas kauss» ieradās 255 dalībnieki no Murmanskas, Pleskavas, Ļeņinqradas, arī kaimiņi igauņi ir klāt. Pašu kuplāko pulku veido mūsu republikas krosisti. Neredzam jāņmuižniekus Odiņu, Mironovu. Klubs devies ārzemju turnejā uz VDR, ČSSR, Dienvidslāviju un Ungāriju. Saldus ST sportisti V. Bobkova vadībā ieradīsies ar «KAWASAKI» firmas motocikliem. Puiši ziemā mežā kokus zāģējuši un par sapelnīto valūtu tad arī šīs japāņu mašīnas iegādātas. 500 kub. cm klasē visas pirmās trīs vietas ieņem puiši ar «Kawasaki» /Gaušis, Rudovics, Dzalbs. Sacensībās īpaši jāuzteic ādažnieks Mārtiņš Prāvasts un Rīgas BJAMSŠ audzēknis Jānis Kļaviņš, kuri 125 kub. cm jauniešu konkurencē ierindojās attiecīgi pirmajā un trešajā vietā. Savukārt 250 cm 3 otrais arī ādažnieks Andris Apalups. Sacensību saimnieki bija teicami parūpējušies arī par mača organizatorisko pusi. Interesants jaunums bija_ mači tāllēkšanā. Šeit nepārspēts V.Gaušis 32 metri. Rezultāti: 125 cm 3 jaunieši M.Prāvasts (Ādaži), J.Hartmanis (Brocēni), J.KJaviņš (Rīga). 250 cm 3 N.Streņģe (Cīrava), A.Apalups (Ādaži). V.Fjodorovs (Ļeņingrada). 500 cm 3 V.Gaušis, Z.Udovics, U.Dzalbs (visi Cīrava).  1000 cm 3 G.Prikašs/J.Kurpnieks (Jāņmuiža), U.Vāvere /M.Granovskis (Sabile), S.Melgaršs/J.Zullis (Valmiera). Komandas: Cīrava 456, Brocēni 426, Ādaži 423.  Piecpadsmitais jubilejas 1989.05.26 Rīgas Balss ZIGA, S. 🚦🚦🚦 🚦🚦🚦 Mārtiņš Prāvasts BET MAČS NOTIKA! 1989.05.27 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums) Segliņa, Zigismunda Agris Ļitvinovs no Ādažiem trešo gadu pēc kārtas uzvarēja 125 kub. cm klases braucienā MOTOKROSA PROGNOZE – VISLABĀKĀ 1994.04.11 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums) NIKANS, Valters

Agris Ļitvinovs UZ NĀCIJU MOTOKROSU 1994.07.04 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)  NIKANS, Valters  Agris Ļitvinovs un Jānis Kļaviņš - čempions un vicečempions pirms izšķirošā brauciena. "Agris šo uzvaru bija pelnījis vairāk," — tā vēlāk sacīja Jānis.  ČEMPIONI ZINĀMI, SEZONA TURPINĀS 1994.07.06 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums) NIKANS, Valters Agris Ļitvinovs sarunā ar Latvijas izlases treneri Andri Kalniņu.  LATVIJAI JĀBŪT DIVDESMIT LABĀKO VIDŪ 1995.09.21 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums) KLEINBERGS, Valdis * no izdevuma "Ādažu Vēstis" 🚦🚦🚦 AGRIS ĻITVINOVS BRAUC UZ AMERIKU Agris Ļitvinovs uz GAUJAS KAUSA goda pjedestāla Šajās dienās viens no labākajiem Latvijas motokrosa braucējiem Agris Ļitvinovs no Ādažiem dodas uz ASV, kur viņu gaisaceļa galapunktā Floridā sagaidīs kāda no neskaitāmajiem turienes motoklubiem pārstāvji. Zināms, ka ziemu Amerikā ar visai mainīgiem panākumiem (pēc Maira Levana nostāstiem) pavada labākais Baltijas valstu motokrosists solo klasēs Avo Leoks no Igaunijas, bet itin drīz uz ASV dosies arī liepājnieks Arnis Kalniņš. Sakarus ar amerikāņiem nodibināja mans tēvs, sacīja Agris dienu pirms izbraukšanas. Zinot Ļitvinova seniora komunikablitāti, par to nav jābrīnās. Pēc sezonas beigām tepat pie mums līdz Ziemassvētkiem Agris paspēja pabūt superkrosos Rietumeiropā, kur pirmajās sacensībās Nīderlandē pusfinālā krita un finālā neiekļuva. Abos pārējos krosos Beļģijā Agris finālā tika. Līdz goda pjedestālam gan pietrūka: Pirmajās sacīkstēs biju 13. vietā, otrajās desmitais. Nekad agrāk nebiju braucis šādos superkrosos telpās. Agrim ir jauns 125 kub. cm klases Kawasaki motocikls. Šajā motociklu klasē viņš nolēmis braukt visu sezonu. Tātad, viņa mērķis skaidrs: atkal kļūt par spēcīgāko Latvijā, lai ceturto reizi pēc kārtas septembrī varētu doties uz Nāciju motokrosu, kas šogad notiks Spānijā. Amerikā Ļitvinovs motociklu īrēs un neslēpj, ka arī tur izvēlēsies Kawasaki “simtdivdesmitpiecnieku": Ja jau tagad esmu sācis ar vienu braukt, tad pie šīs markas palikšu. Vienīgais, ko mūsu motobraucējs nezināja cik ilgi nāksies pavadīt aiz okeāna, jo biļete nopirkta tikai turpceļam.  AGRIS ĻITVINOVS BRAUC UZ AMERIKU  1996.01.17 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums) NIKANS, Valters 🚦🚦🚦 Agris Ļitvinovs MOTOSPORTS GAIDA SPĀNIJAS AKMEŅAINIE CEĻI UN TRAMPLĪNI Gatis ĶĪSIS Šīs nedēļas nogalē 21. un 22. septembrī Latvijas motokrosa izlases vīrus gaida piektais piegājiens Nāciju kausa izcīņa, šoreiz Spānijas dienvidu pilsēta Heresā. Tagad, kad lasat šīs rindas, domājams, ka mūsu kavalkade, braucot ar busiņiem un treileriem, būs jau pāri pusceļam, dimdinot rūcekļus pa Francijas ceļiem. Atgādinājums. Latvijas motokrosisti Nāciju kausa, kas dēvējams par oficiālo pasaules komandu čempionātu šajā sporta veidā, debitēja 1992. gada tālajā Austrālijā, toreiz izcīnot augsto 11. vietu. Gadu vēlāk Austrijā 18. vieta, 1994. gadā Šveicē 25. un Slovākijā 29. Kāpēc šāda lejupslīdes tendence? Ne jau tāpēc, ka sliktāk esam sākuši braukt (tiesa, gadījušās arī visādas ķibeles), bet tālab, ka Starptautiska Motosporta federācija (FIM) aizpērn izdarīja būtiskus grozījumus norises sistēmā, nolemjot, ka sacensību startu barjerās nedrīkst “nolikt" vairāk par 40 braucējiem. Tatad tikai 20 valstis. Un vēl 11 vietas tika atdotas pasaules ranga desmit spēcīgākajām komandām, 11. kausa rīkotājiem. Visām pārejām jāiziet kvalifikācija. Agrāk, kad startēja stiprākie, varēja viņiem “iesēsties" astē un lūkot šādā virtenē aizbraukt veiksmīgi līdz galam. Pērn  nolēma rīkoties citādāk, priekšrocības piedāvājot ranga pirmajam trijniekam un sacensību rīkotājiem dodot ceturto. Nāciju kausu Slovākijā negribas lāgā pat atcerēties. Nu gluži, kā melns kaķis būtu pārskrējis pār trasi. Treniņos nojuka motors Arņa Kalniņa braucamajam, bet sacīkstēs akmeņainajā trasē priekšējo riepu pārsita Agris Ļitvinovs. Tāpēc visā šajā daudzo komandu murskulī bijām vai paši lielākie neveiksminieki priekšpēdējā 29. vieta. Vajadzēja norīt rūgtuma kamolu un ar cerībām posties šā rudcns startam Spānijā. Jau laikus sakām domāt, kā komplektēt komandu sezonas atbildīgākajām sacīkstēm. Federācijas Krosa komiteja izstrādāja noteikumus, kurus sportistus iekļaut komandas sastāvā, pēc kādiem principiem to darīt. Respektīvi, priekšrocības dodot tiem sportistiem, kas pasaules un Eiropas meistarsacīkšu posmos pamanīsies 40 finālistu vidū, klāt summējot latvijas meistarsacīkstēs iegūtos punktus. Diemžēl nedz pasaules, nedz Eiropas solo klasēs punktus nedabūjām, tāpēc palika pēdējais variants skaitīt tos, kas iegūti Latvijas trasēs cīnoties. Pēc šādiem kritērijiem vadoties, iznāca, ka 125 kub. cm klasē uz Nāciju kausu varētu pretendēt privātbraucējs Agris Ļitvinovs un Uldis Odiņš (Linto Yamaha Ltd), 250 kub. cm Mairis Levans (motoklubs Ape) un Normunds Dūčis (Linto Yamaha Ltd). “Puslitra” kubatūrā punktu Latvijā nevienam nebija tāpēc no šī kvarteta vajadzēja izvēlēties trijotni. Bet sastāva galīgo variantu “palīdzēja” izšķirt Ulda Odiņa trauma Ķeguma trasē. Tik nopietna, ka atjaunoties līdz braucienam uz Spāniju vairs nebija reāli. Tātad uz Heresu devās pamatsastāva vīri:  Agris Ļitvinovs (125 kub. cm), Normunds Dūčis (250 kub. cm) un Mairis Levans, kuru Krosa komiteja lūdza pieteikt piecsimtniekos. Rezervisti Leons Kozlovskis un Jānis Kļaviņš (abi US Transports) bez kubatūras ierobežojuma. Turpceļā katrs no braucējiem devās ar savām ierīcībām vai nu ar busiņu vai kādu citu "piekabi". Ar vai bez treneriem, ar lielāku vai mazāku iedzīvi. Vārdu sakot, ņemot līdzi to visu, kas noderēs, iebraucot Heresā un iekārtojoties starta vietas apdzīvojamā lēģerī. Tālajā ceļā devies arī tūrisma organizētāja un motosporta fana Jāņa Bruģa “pilotētais" autobuss, kurā iesēdās arī Latvijas Motosporta federācijas ģenerālsekretāre Ņina Birjukova. Viņa Heresā veiks arī FIM misiju - būs žūrijas komisijā. Mūsu komandas menedžeris Uldis Vidžus uz Pirenejiem lidos “pa gaisu’’.  Kā puišiem ar tehniku un sagatavotību?  Ņina Birjukova: Katram, kā saka savs “grapītis” tuvāks. Centralizētu ieguvumu nav, kā māk tā kuļas. Normundam un Agrim ir japāņu šā gada "dampju” modeļi, kuriem vajadzētu likt klāt visādas detaļas, bet Mairis joprojām brauc ar pērnā gada ražoto "japāni". Un patlaban gan vēl atrodas Vācijā, kur nule beigušās starptautiskās sacīkstes, par kuru rezultātiem Uldis Vidžus gan vēl nevarēja dot informāciju. Valdis Ļitvinovs. Agra tēvs: I.abi vēl, ka mums katram ir pa sacīkšu mocim, nesapņojam par laikiem, kad varētu būt arī kāds rezerves sacīkšnieks, par treniņu dampi nemaz nerunājot.  Ņina: Nezinām vēl, ar kādu “piekabi” Heresā ieradīsies Mairis, bet pārējie, viņu skaitā arī Ļitvinovu ģimenes vīrieši, ar aizlienētu busiņu, kurā vietas Agra māmiņai nebūs. Savrup par ceļošanu rūpējies arī Normunds. “Ķēdē” jau gluži turp nebrauks, bet, kad visi galā satiksies, tad arī lemsim par stratēģiju oficiālajos mačos. 20. septembrī iziesim tehnisko komisiju, dienu vēlāk kvalifikācijas braucieni un nedēļas izskaņā finālmači. Par prognozēm neviens no Motosporta federācijā satiktajiem negribēja runāt. Sak, vajadzīga veiksme tas galvenais, jo šajā tālajā ceļojumā svarīga būs katra niansīte, tāpat kā pie starta barjeras. Un, ja viss būs labi, tad zināsim, ka firmas Kellog's pārslas nebūs velti ēstas, ka Ādažu pagasta un GP ļaudis būs pareizo ceļamaizi līdzi devuši, ka Rīgas Centrāltirgū pirktais būs kaloriju vērts. Tā par saviem labvēļiem saka visi puiši, kas tālajā ceļā devušies, pateicas arī tiem, kas līdzējuši gādāt dārgo tehniku un rezerves daļas.  GAIDA SPĀNIJAS AKMEŅAINIE CELI UN TRAMPLĪNI 1996.09.17 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums) Ļitvinovs, Valdis Caur dubļu «aizkaru» triecas M. Prāvasts

Mērķtiecīgais čempions Leons Kozlovskis

Ādažnieks Leons Kozlovskis ir pieckārtējs Latvijas, divkārtējs Polijas, trīskārtējs Baltijas čempions motokrosā un motokluba "MX Ādaži" dibinātājs.

Dēvēts par Latvijas motokrosa leģendu, viņš pats atzīst, ka izslimojis zvaigžņu slimību un ar kompleksiem nesirgst arī šodien: "Man vairs nav jāpierāda, ko nozīmē Leons Kozlovskis."

Sarunas sākumā Leons Kozlovskis stāsta, ka brīvajā laikā spēlē futbolu, tomēr šis sporta veids noteikti neesot sirdij tuvākais. Kāpēc? Tādēļ, ka jāspēlē komandā. Jau 27 gadus Leons Kozlovskis nodarbojas ar individuālo sportu. Pats savu ceļu viņš agri sāka iet ne tikai motokrosā, bet arī dzīvē. Pēc ceturtās klases aizgāja no mammas, lai dzīvotu pie vecmāmiņas, bet pusaudža gados agri uzsāka patstāvīgu dzīvi, aizbraucot uz Liepāju, motoklubu "Cīrava".

– Cik jums bija gadu, kad sākāt nodarboties ar motokrosu?

– 13 gadi. Tas skaitās vēlu, jo tagad puikas sāk braukt jau no četru, piecu gadu vecuma. Biju baigais palaidnis, darīju visādas muļķības. 1987. gadā krustmātes vīrs mani aizveda uz toreizējo Ādažu motoklubu. Pamēģināju, iepatikās, un tā lieta aizgāja. Braucu pie trenera Aigara Grodza. Tajā laikā katrā kolhozā bija motoklubs. Kopumā Latvijā bija kādi 60 klubi. Spēcīgākie bija "Cīrava", "Jāņmuiža", "Brocēni". Ādažu motoklubs nebija tik jaudīgs. Liepājā, motoklubā "Cīravā", bija savākti labākie no visas Latvijas. Tur es nokļuvu 15 gadu vecumā un sāku pilnīgi patstāvīgu dzīvi. 15 gados arī uzvarēju Latvijas čempionātā B grupā jauniešiem.

– Vai šodien ar motokrosu no mazotnes var nodarboties tikai turīgu ļaužu bērni?

– Sākumā jāsponsorē vecākiem, bet vēlāk to dara arī sponsori. Ja Ādažos varētu izaudzināt vienu pasaules čempionu motokrosā, būtu labi, vai ne? Astoņdesmito gadu beigās motoklubu sponsorēja kolhozs. Visi klubi cīnījās par uzvaru Latvijas čempionātā. Tam, kas vinnēja, piešķīra 20 motociklus. "Cīravā" bija arī tehnikums. Tur ieguvu automehāniķa profesiju. Skola man bija pilnīgi vienaldzīga, mani interesēja tikai sports.

– Kas piesaistīja šim sporta veidam?

– Tas ir ļoti dinamisks – gan ātruma un domāšanas, gan spēka ziņā. Visu laiku mainās trases, trajektorijas, lēcieni. Nav vienmuļi. Nepārtraukti var audzēt ātrumu. Vienmēr atradīsies kāds, ar kuru sacensties. Kaut vai ar hronometru.

Pirmo Latvijas junioru čempiona titulu ieguvu 16, bet Latvijas čempiona titulu – jau 17 gadu vecumā. Ātri izsitos arī motoklubā – biju pirmajā trijniekā. Saņēmu arī algu. Maksāja par to, ka esi ātrs, spēcīgs, perspektīvs. Naudu saņēma veči, kas startēja PSRS čempionātos, tā laika zvaigznes – Normunds Dūčis, Normunds Ērkulis u.c., kā arī trīs jaunieši, kas bija spēcīgākie tā brīža sezonā. Pēc sacensību rezultātiem veidoja algu sarakstu. Visu laiku bija jāseko līdzi tam, ko daru. Ja izdarītu ko sliktu, mana vieta tukša nestāvētu. Tehnikuma skolotājas kopā ar mani stāvēja vienā rindā pēc algas. Viņām – 90 repšiki, man – 180. Ko tikai veči nedarīja, lai tiktu pie jauna moča: sarunāja no kuģu rūpnīcas smagus motorus, nodeva alumīniju, krāja naudu, gāja mežā strādāt... 1992. gadā Latvijas komanda pirmo reizi brauca uz Nāciju kausu Austrālijā. Mēs ieguvām 11. vietu, kas tā arī palikusi nepārspēta. Ļoti ceru, ka šogad Nāciju kausā, kas 27., 28. septembrī notiks Ķegumā, mūsu čaļi pacentīsies tikt pirmajā desmitniekā pasaulē un pārspēt šo rezultātu.

1992. gadā motokrosa klubi Latvijā pajuka, es biju viens no pēdējiem mohikāņiem, kurš palika „Cīravā". 1993. gadā noslēdzu līgumu ar Polijas motoklubu „Glogova". 1993.–1994. gadā piedalījos Polijas čempionātos un uzvarēju. Gribu pateikt lielu paldies „Cīravas" motokluba trenerim Andrim Kalniņam, kurš tajā laikā bija mans motokrosa krusttēvs. Pie viņa braucu ciemos katrus Ziemassvētkus. 1995. gadā arī Polijā motoklubiem samazināja finansējumu, tādēļ atgriezos Latvijā.

– Ko darījāt tālāk?

– Domāju, ko iesākt... Togad es arī iedzēru. Atpūtos. Likās – kam to vispār vajag, it kā jau visu esmu sasniedzis... Tad aizbraucu uz vienām sacensībām Ikšķilē, kur mani pamanīja Jānis Kempelis. Cilvēks, kuram tajā laikā bija daudz naudas. Motokross viņam iepatikās tik ļoti, ka uztaisīja komandu ar nosaukumu "ITS". Kempelim bija firma ar tādu pašu nosaukumu, kas nodarbojās ar transporta pārvadājumiem Eiropā un pasaulē. Viņš savāca mani un Jāni Kļaviņu. Ar laiku mūsu komandai mainījās nosaukums uz "Kemko". 1997. gadā pirmo reizi piedalījos pasaules čempionātā Indonēzijā.

– Teicāt, ka, piedaloties pasaules čempionātā pirmo reizi, kaut ko sasniegt ir grūti...

– Protams, jo tā vairs nebija Padomju Savienība, bet gan pilnīgi cita pasaule – cita tehnika un sportisti. Bija jākonkurē ar itāļiem, francūžiem, amerikāņiem – sportistiem, kuri redzējuši pasauli. Aizbraucu un brīnījos, kādi viņiem moči, riepas... Tagad varam dabūt visu to pašu, esam līdzīgi, bet toreiz tur viss bija daudz augstākā līmenī.

– Ko darāt šobrīd?

– Aktīvi gatavojos pasaules čempionātam senioru klasē. Praktiski tas nozīmē 10 km skrējienu no rīta, treniņu ar audzēkņiem vakarā. Divas reizes nedēļā pusotru stundu trenējamies svaru zālē. Bez fiziskās sagatavotības ar motosportu nodarboties nav iespējams.

– Visu laiku vingrojat un turat sevi formā?

– Jā, vispirms traumu dēļ. Ikviens sportists tev pateiks – ja nestrādās, salūzīs. Ja mēs uztaisītu manu traumu sarakstu! Mugura lauzta, skriemeļi saskrūvēti, smadzeņu satricinājumi... Pat sirds bija izsista no vietas.

– Kas šajā sporta veidā ir psiholoģiski smagākais?

– Tas ir ļoti bīstams. Nepārtraukti riskē. It kā visu laiku atrodies uz naža asmens.

– Pieredze nepalīdz pārvarēt stresu pirms sacensībām?

– Pirmajās sacensībās stresa dēļ nevarēju pielaist motociklu, tagad, protams, uztraukums ir mazinājies, bet stress pirms sacensībām tomēr vēl ir. Tas ir normāli. Ja nav mandrāžas, neesi gatavs braukt un cīnīties.

– Kāpēc nevar cīnīties mierīgi, bez stresa?

– Tāpēc, ka tas ir šausmīgs adrenalīns. Startā ir 40 konkurenti, visi grib būt pirmie. Līkums pēc līkuma, un jebkurā var būt kritieni, kas ir diezgan sāpīgi. Mēs ejam cauri sāpēm. Startā ir pamatīga mandrāža ar visu pieredzi. Visu laiku domāju, kā nekļūdīties, kā nesatraumēties.

– Kā sākāt trenēt jauno paaudzi?

– 2009. gadā ar draugu Kārli Boli senioru izdomājām, ka jāuztaisa motoklubs „MX Ādaži". Kārlis palūdza, lai sāku trenēt viņa dēlu. Teicu, ka piekritīšu tikai tad, ja būšu vienīgais treneris. Man nepatīk, ja vairāki kaut ko ņemas un māca: dari tā, dari šitā. Treneris mācību procesā ir svarīga persona, bet pretī jābūt cilvēkam, kurš dzird, ko viņam saka. Ja klausa un dara, tad viss būs kā nākas. Par Eiropas fondu naudu iegādājos močus, lai sīkie varētu braukt un attīstīties. Ir, kas dara, mēģina. Daudzi grib tikai vizināties, bet negrib iet lielajā sportā. Protams, es nevaru garantēt, ka sīcis nenokritīs, nesadauzīsies vai vēl nez ko. Mocis ir ātrs un grūti vadāms, bet mums ir gan inventārs, gan tehnika, tā ka jaunie ir laipni aicināti. Vienmēr esmu klāt un neatteikšu savu padomu.

– Ko darāt brīvajā laikā?

– No aprīļa līdz septembrim ir tikai kādas divas sestdienas un svētdienas, kas man ir brīvas. Tas arī viss. Ja ir brīvs, cenšos laiku pavadīt kopā ar ģimeni – sievu un bērniem.

– Kādas ir sportistu attiecības ārpus trases?

– Man ir kādi pieci, seši draugi. Tikai viens no viņiem ir saistīts ar motosportu. Neviens no tiem, ar kuriem tagad stājos kopā uz starta līnijas, nav mans draugs.

– Kādas ir izjūtas, redzot, ka jaunie tagad ir ātrāki?

– Smagi, bet tā izjūta jāpieņem. Jāmāk ar to sadzīvot. Jaunajiem nav viegli ar mani tikt galā, viņos ir šausmīgs azarts apdzīt mani. Pēc tam lepojas un stāsta, ka varējis Kozlovski apdzīt, lai gan Kozlovskis tajā laikā nemaz nebrauca ar 100% atdevi. Bet tas ir forši. Iespējams, turpmāk braukšu ne tikai ātrajā "MX 1", bet arī senioru klasē, lai, kā sieva saka, nekļūtu smieklīgs. Redzēs, kā jutīšos līdz sezonas sākumam, lai gan tagad nevienam vairs nekas nav jāpierāda. Esmu sevi jau pierādījis.

Rakstu sagatavoja Monika Griezne

www.aprinkis.lv / 16/06/2014

-