Fiziskā kultūra un sports
Fiziskā kultūra — tautas veselības pamatā
LBSB «VĀRPA» RAJONA ORGANIZĀCIJAS VII KONFERENCĒ
LABĀKIE — Mūsu rajonā ir pavisam 44 fizkultūras kolektīvi, no tiem kolhozos 26. Dažādās sporta sekcijās darbojas 1271 fizkultūrietis, to skaitā 2 sporta meistari, 4 pirmās klases, 26 otrās klases un 223 trešās klases sportisti, pārskata referātā ziņoja «Vārpas» rajona padomes priekšsēdētāja v. i. b. Cibuļska. Rajona sportisti pērn 39 reizes piedalījušies republikas mēroga sacensībās. Lauku jaunatnes spartakiādē Valkā Rīgas rajona komanda ieguva otro vietu, bet vieglatlēti izcīnīja pat pirmo vietu. «Vārpas» rajona padomes rīkotajā spartakiādē pirmās vietas ieņēma Ķemeru pilsētas un kolhoza «Padomju Latvija» komandas. Te labus panākumus guva viegtlatllēti Sniedze, Žagare, Auziņš, Skulte, riteņbraucēji Dreimanis, Celiņš, Mice. Viens no labākajiem fizkultūras kolektīviem rajonā ir lauksaimniecības artelī «Padomju Latvija». To vada b. Bļodnieks. Kolektīvā darbojas 7 sekcijas. Fizkultūrieši saviem spēkiem izbūvējuši kolhozā 4 volejbola laukumus, 3 vieglatlētikas sektorus, 2 šautuves, kā arī slidotavu uz Lielupes. Kolektīvs piedalījies 18 rajona sacensībās. Katru pavasari un rudeni kolhozā organizē sacīkstes starp brigādēm dažādos sporta veidos. Enerģiskais darbs devis arī krietnus rezultātus vairāki kolektīva locekļi ne vienreiz vien sacensībās izvirzījušies pirmajās vietās. Rosīgi strādā fizkultūras kolektīvi arī Rīgas mežrūpniecības saimniecībā, kolhozā «Cīņa», Ķemeros, Slokas patērētāju biedrībā. Apsveicami, ka pērn rajonā nodibinājušies 11 jauni sporta kolektīvi. un lielākajā daļā no tiem sācies arī aktīvs darbs.
KOLEKTĪVI UZ PAPĪRA
Kā ziņojumā, tā debatēs izskanēja pamatotas bažas par to ka rajonā ir gan prāvs fizkultūriešu skaits, bet izcilākus rezultātus guvuši tikai daži no tiem. Tas tādēļ, ka daudzi kolektīvi īstenībā pastāv tikai uz papīra. Regulāri treniņi tajos nenotiek. Sportisti sacensībās startē bez sagatavotības. Protams, ka tad panākumu nav. Un savukārt šai parādībai ir vairāki ļoti nopietni cēloņi. Pirmais no tiem — dažu fizkultūras kolektīvu priekšsēdētāju pasivitāte. Vajag strādāt ar uguntiņu, -konferencē teica Staļina vārdā nosauktā kolhoza priekšsēdētājs b. Kukelis. Tiešām nelīdzēs nekāda palīdzība no citām pusēm, pēc kuras tā prasīja daudzi delegāti, cenzdamies maskēt savu bezdarbību, ja pamatā nebūs šī uguntiņa pašu sirdīs.
PAR VADIBU UN PALIDZĪBU
Protams, vajadzīga arī palīdzība no rajona vadošajām organizācijām un kolhozu valdēm. Debatēs izteiktā kopējā doma bija: ko līdz viena otra vadoša darbinieka, kolhoza valdes priekšsēdētāja skaisti vārdi par fizkultūras attīstību, ja tiem neseko labi darbi. Rīgas mežrūpniecības saimniecības fizkultūriešu delegāts b. Gulbis minēja piemēru: vasarā rajona izpildu komitejas priekšsēdētāja vietnieks b. Boroviks tizkultūriešus, kuriem vajadzēja braukt uz sacīkstēm, norīkoja strādāt uz kolhozu. Lai gan b. Boroviks atbild par fizkultūras darbu rajonā, tomēr, ierodoties kolhozos, viņš nekad nepainteresējas par sporta kolektīvu dzīvi un vajadzībām. Ja viņš to turpmāk darīs, tad nav šaubu, ka arī fizkultūrieši vēl labāk strādās arī ražošanā. Galvenā sportistu prasība «Vārpas» rajona padomei ir vairāk rūpēties par sabiedriskā aktīva izveidošanu, tiesnešu un instruktoru sagatavošanu. Liels atbalsts šajā ziņā varētu būt skolotāji. Daži no tiem rosīgi sadarbojas ar kolhozu fizkultūriešiem, gan vadot atsevišķas sekcijas, gan organizējot treniņus. Piemēram, Ādažu septiņgadīgās skolas skolotājs b. Žīgurs vada Staļina vārdā nosauktā kolhoza fizkultūras kolektīvu, Skultes septiņgadīgās skolas skolotājs b. Lācis trenē lauksaimniecības arteļa «Skulte» svarcēlājus. Tomēr vairums skolotāju kolhozu sporta dzīvē nekādu dalību neņem.
Ir atklāts noslēpums, ka dažu kolhozu priekšsēdētāji un valdes fizkultūrai nepievērš nekādu uzmanību. Par problēmu kļuvusi biedru maksu iekasēšana no vairākiem lauksaimniecības arteļiem — «Vārpas» juridiskajiem biedriem. Kādēļ gan lai mēs maksātu, ja mums sporta kolektīva faktiski nav, vai arī tas strādā slikti? — brīnās kolhoza priekšsēdētājs. Tā tas ir «Mārupē», «Spilvē», zvejnieku artelī «Carnikava» un dažos citos. Var piekrist tādam viedoklim no viņu puses, lai gan tas neattbilst «Vārpas» statutiem. Un tad tālāk jāvaicā — ko ir darījuši šie priekšsēdētāji un valdes, lai fizkultūriešu darbu rosinātu? Par līdzīgām parādībām runāja arī vairāki citi konferences dalībnieki. Kā piemēru par labu kolhoza valdes, partijas un komjaunatnes organizāciju un ciema padomes atbalstu fizkultūriešiem parasti min Salas ciema kolhozu «Padomju Latvija». Taču konferencē atklājās, ka šis atbalsts īstenībā nāk no viena cilvēka ciema padomes priekšsēdētāja b. Valtera, kurš ir arī partijas pirmorganizācijas sekretārs un kolhoza valdes loceklis. No tā secināms, ka visām ciema padomēm, lauksaimniecības arteļu valdēm, partijas un komjaunatnes pirmorganizācijām, padomju saimniecību arodorganizācijām nopietni jāuzlabo gādība par sporta attīstību savos kolektīvos. Šis darba iecirknis uzticāms tādiem cilvēkiem, kā biedrs Valters, kas arī pats mīl «sportu.
SPORTA ZĀĻU UN LAUKUMU «PROBLĒMA»
Regulāru treniņu un nodarbību organizēšanu fizkultūriešiem ļoti kavē piemērotu telpu un sporta laukumu trūkums. Vairāku klubu un tautas namu zāles būtu piemērotas arī fizkultūriešu vajadzībām. Rajona izpildu komitejas Kultūras nodaļas vadītājs b. Lindāns nelaiž mūs tur iekšā, konferencē žēlojās fizkultūrieši. - Mēs saplēsīšot lustras, izsitīšot logus. Taču lustras un logus var aizsegt ar stiepļu pinumiem, un tad tiem nekas ļauns nenotiks. Daudz līdzekļu tas neprasīs, bet labums būs liels. Tādēļ b. Lindānam sava nostāja šajā jautājumā jāmaina. Sporta zāles ir pie vairākām rajona skolām. Kādēļ te nevarētu nodarboties arī kolhozu sportisti? Pie citām skolām sporta zāļu vēl nav, bet tās iecerēts būvēt. Kādēļ te daļu līdzekļu nevarētu pievienot arī kolhozi? Tad to varētu izdarīt ātrāk un zāles varētu izmantot kopīgi. Delegāts b. Lasis no MTS un vairāki citi pasvītroja sporta laukumu nepieciešamību. Cik tas bēdīgi arī nebūtu, tādu mūsu rajonā tikpat kā nav. Nav līdzekļu to izbūvei, — vienā balsī žēlojās daudzu fizkultūras kolektīvu pārstāvji. Tomēr var iztikt arī ar nedaudz līdzekļiem. Kā to izdarīt, pastāstīja rajona Tautas izglītības nodaļas vadītājs b. Cīrulis. Proti, sabiedriskā kārtā. Šādā veidā sporta laukumu pašlaik izbūvē pie Ropažu vidusskolas. Sporta laukumi nepieciešami vismaz pie MTS, Zvejniekciemā, Skultē, Ādažos, Mārupē un dažos citos lielākajos rajona centros. To izbūvei vajadzētu apvienot tuvējo skolu un kolhozu spēkus un līdzekļus, lai šo darbu paveiktu pēc iespējas ātrāk, pat jau nākošajā vasarā.
PLAŠU SPORTA PROPAGANDU
Rajona kultūras namā «Vārpas» konferences delegāti veltīgi meklēja pie sienām kādu diagrammu vai plakātu par sporta attīstību rajonā, par labāko kolektīvu sasniegumiem. Par to parūpēties bija aizmirsuši kā Kultūras nama vadība, tā konferences organizētāji. Par sporta propagandu maz rūpējas nevien «Vārpas» rajona padome, bet arī paši fizkultūras kolektīvi. Kādēļ katrā kolhozā nevarētu rīkot dažādus sporta svētkus, kas par jauku ikgadēju tradīciju kļuvuši, piemēram, Rīgas mežrūpniecības saimniecībā, atpūtas vakarus ar interesantu referatu, fizkultūriešu sagatavotu programu, sporta filmu demonstrējumiem vai rajona, pat republikas labāko sportistu piedalīšanos? Var un vajag! Kādēļ sportisti nevarētu izdot savu sienas avīzi vai kolhoza sienas avīzē izveidot fizkultūras stūrīti, izlaist «zibeņus»? Var! Daudz un dažādi ir fizkultūras propagandas veidi. Plaša darba izvēršana šai virzienā ievērojami sekmēs lielāka dalībnieku skaita iesaistīšanu kolektīvos, to aktīvāku darbību.
VĒL DAŽAS DOMAS
Konferences delegātu runās izvirzījās vēl dažas vērtīgas domas. Piemēram, fizkultūras kolektīvs nupat nodibinājās Rīgas mašīnu un traktoru stacijā. Tā darba izvēršanai būtu pievēršama sevišķa uzmanība. Pirmkārt, pašu mehanizātoru labā, bet vēl daudz vairāk visa rajona fizkultūras attīstības sekmēšanai. Proti, te jāizveido zināms fizkultūriešu aktīvs, un, strādājot kolhozos, šie mehanizātori—sportisti palīdzēs sporta dzīves rosināšanā tajos. Vairāki delegāti izteica uzskatu, ka fizkultūriešiem braucot uz sacensībām, kolhozu valdēm vajadzētu rūpēties ne vien par ceļa izdevumiem, bet arī maksāt komandējumu naudu. Bet, kas mums par prieku maksāt, ja šie fizkultūrieši dažkārt darbā ir vieni no pēdējiem? teica dažs priekšsēdētājs. Komandējuma naudu tiešām vajadzētu maksāt, jo kā gan citādi cilvēki lai iztiek? Bet no šīs domas izvirzās vēl cita: lai fizkultūrieši iegūtu cieņu savā kolhozā vai padomju saimniecībā, nepietiek tikai ar viņu panākumiem sportā. Pats galvenais — tiem jārāda priekšzīme darbā! Diemžēl, ne visur tā vēl ir...
Jauno «Vārpas» rajona padomi ievēlēia 18 cilvēku sastāvā. Par tās priekšsēdētāju ievēlēta b. Cibuļska.
I. Prīverts
* Darba Balss / 31.01.1958
⚾⚾⚾
BĒDĪGAIS FINIŠS REPORTĀŽĀ NO 1961. GADA STADIONA Uzmanību, uzmanību! Mūsu mikrofons 1961. gada stadionā, no kurienes pārraidīsim rajona bārtuliešu aizvadītā gada sacensību norisi. Sacensības dalībnieku vidū redzam rajona čermpionu Ādažu kolhoza cūkkopi Vitāliju Kolodinski. Saspringti viņš gaida tiesneša aicinājumu pulcēties startam. Palūdzām čempionu pie mikrofona. Kā jūs, biedri Kolodinski, vērtējiet šīs sacensības un kādu rezultātu ceriet sasniegt? Skatītāji un līdzjutēji tribīnēs aiztur elpas. Ko čempions teiks? Viņš brīdi klusē, tad efekta dēļ nokrekšķinās un iesāk. Pretinieki visumā vāji, pārsteigumus negaidu. Pats personīgi gribu sasniegt pirmā tūkstoša robežu un līdz ar to uzstādīt jaunu rajona rekordu. izpildot meistara normu. Vēlam sekmes! tribīnēs atskan daudzbalsīgi saucieni. Knikšķ fotoaparātu slēdži, korespondenti steidzīgi raksta bloknotos, maza, bižaina meitenīte izspraucas cauri drūzmai un pasniedz čempionam alpu vijolīšu pušķīti. Pārējo sacensības dalībnieku sejās nepavīd skaudības izteiksme. Pat sieviešu komandas dalībnieces atturīgi smaida un draudzīgi vēro čempiona godināšanu. Pulcēties startam! Viegla iesildīšanās, jo ir janvāris un laiks pavēss. Tad atskan starta šāviens. Skrējiens sākas normāli. Dalībnieki raibā rindā dodas uz priekšu. Bet kas tad tas? Čempions zaudē tempu un pēc pirmā riņķa atrodas tikai 11. vietā. Līderi mainās. Arī pēc otrā riņķa Vitālijs skrien aizmugures grupā. Citiem sacensības dalībniekiem aktīvi palīdz viņu kolhozu pārstāvji. Viņi pasniedz skrējējiem atspirdzinājumus, uzmundrina ar draudzīgiem saucieniem, dod padomus. Taču Vitālijam trūkst šī atbalsta. Sacīkstēs nav ieradies neviens no Ādažu kolhoza, pat valdes priekšsēdētāju b. Kukeli nekur neredz. Piektais riņķis sagādā pārsteigumu: Vitālijs, sakopojis spēkus, izraujas uz priekšu un, apsteidzis pārējos dalībniekus, ierindojas pirmajā vietā. Tas tomēr neturpinās ilgi. Nesaņēmis palīdzību no sava kolektiva un kolhoza vadības, viņš zaudē ātrumu un atkrīt uz pēdējām vietām. Finiša lentu kā uzvarētāja rauj Veronika Krasikova no Ķekavas kolhoza, uzstādot jaunu rajona rekordu. Pārsniegta bekonu nobarošanas pustūkstoša robeža. Žēl Ādažu kolhoza cūkkopja Vitālija Kolodinska. Viņš droši vien būtu izpildījis savu solījumu 1961. gadā nobarot 1000 bekonu, ja tikai kolhoza vadība radītu sekmīgam darbam vajadzīgos apstākļus. Cerēsim, ka 1962. gadā kolhozu vadītāji saviem bārtuliešiem sagādās labākus sacensību apstākļus, sniegs lielāku atbalstu.
|
.jpg)
🎯🎯🎯
 |
Spēkus izmēģina kolhoza sporta darba organizators Viesturs Kamše. |
Ar katru gadu masveidīgāk.
Nu jau trīsdesmito reizi savu spartakiādi rīkoja kolhoza «Ādaži» saime. Kopvērtējumā godalgotajās vietās ierindojās administrācijas, Mangaļu un Podnieku kolektīvu komandas. Vieglatlētikas sacensībās 100 metrus visātrāk noskrēja Ā. Ūdris un G. Dudina, kura bija pirmā arī augstlēkšanā un tāllēkšanā. Vīriešiem šajās disciplīnās vislabākos rezultātus sasniedza J.Niedra. Lodes grūšanā un granātas mešanā dubultuzvaru guva A. Ostrovska un A. Guļevičs, 3000 m krosā pirmais finišēja G. Stiklers. Volejbolā gan vīriešiem, gan sievietēm pirmās bija administrācijas vienības,
veiksme smaidīja arī administrācijas komandas basketbolistēm, bet vīriešiem šaja sporta veidā uzvarēja celtnieki. Virves vilkšanā spēcīgākie bija Mangaļu vīri. Svaru bumbas celšanā uzvarēja Ā. Ūdris, otro un trešo vietu dalīja J. Niedra un J. Birze. GDA V pakāpes sacensībās labākie bija M. Jaunsleinis un A. Beķere.
Balva tika visstiprākajiem...
 |
kā vienmēr, uzvar mangalieši Uh, cik smagas! |
1978.09.10 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
🎳🎳🎳
Agrofirma garantē
Ja jau sacensības, šajā gadījuma tradicionālo skrējienu «Apkārt Mazajam Baltezeram», rīko agrofirma «Ādaži», tad garantēta ne vien teicama to organizācija, bet arī dažādi «firmas» pārsteigumi. Un tiešām pirmo piecu vietu ieguvēji katrā grupā saņēma pa apetīti rosinošai vietējā kūpinājuma vistiņai, nākamo piecu pa firmas baltmaizes «zīmulim». Prasmīgi darbojās V. Kamša vadītie sacensību tiesneši, viņu vidū arī cīņas sekcijas treneri un jauneklīgais basketbola veterāns A. Zabello. Distanci apkārt ezeram visātrāk veica līvānietis R. Mālnieks 23:23, desmit sekundes viņam zaudēja I. Ņikiforovs no Jelgavas, kura komandas biedrene I. Upmale savukārt uzrādīja labāko rezultātu daiļā dzimuma sacensībā 29:41, pārspējot vefieti T. Merzļikinu par sešām sekundēm. Pārējās grupās uzvarēja E. Jansons 27:18, L. Rozentāle (abi Jūrmalas MRS) 34:30, N. Jevsejeva (VEF) 33:10, J. Dzilna (Smiltene) 24:26, J. Adamovičs (Meliorprojekts) 25:28 un mājinieks U. Timrots 24:55.
Finišā katrs dalībnieks saņēma pa jaukam vimpelītim. Diemžēl daži vietā atstāja pa savam «suvenīram», glīti sakoptajā zālājā nometot te plastmasas glāzi, te apgrauztu vistas spārnu, neaizmirstot arī vizītkartes dalībnieku numurus. Acīmredzot elementāras kultūras iemaņas nav apguvuši 220. un 228. numura īpašnieki 15 gadu veco skrējēju grupā, tāpat sportists, kurš ar pirmo numuru startējis deviņpadsmitpadnieku grupā, un ne tikai viņi vien. Kur gan paliek cieņa pret dabu un viesmīlīgajiem sacensību rīkotājiem?
A. Cīrulis
Agrofirma garantē
1987.05.17 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
🎳🎳🎳
Ejam tālāk!
Pa Latviju iet miera gājiens
Laikam gan āboli gājiena laikā ienākties nepagūs. Toties mums pievienojas arvien vairāk skaistu meiteņu. Kāda tad ir Latvija, kas paveras mūsu pašu un viesu acīm? Protams, mēs gribētu to redzēt daudz vairāk sakoptu. Ja ciemiņi to vienmēr skaļi nepasaka, tad tas ir vairāk veselīgā sentimenta un sirsnīgās uzņemšanas dēļ. Gaujas skaistumu mēs pazīstam. Pazīstam savu nelaimi un daļējo bezcerību — arī to upi esam nobendējuši. Tik vien palicis kā krāšņie krasti un vakarā romantiska migla virs pienaini siltā un diemžēl mēslu pilnā ūdens. Divu dienu brauciens ar laivām ir patīkama pārmaiņa pēc soļošanas. Ērgļu klintis, Ķūķu krāces un — pretīgi smirdoša Līgatnes upīte, kura nespēj dot Gaujai vairs neko citu kā vien savu saindēto, trūdošo miesu. — Nu, kā viņiem (piesārņotājiem) nav kauna! — Dzidra saka savā šarmantajā naivumā. Un kauns sametas mums visiem. Stundu pirms iekugošanas Siguldā uznāk kārtīgs lietus, un krastā kāpjam diezgan nošņur-
Nākamajā gadā nolēmām iet pa Padomju Savienību. Un mēs to izdarījām. Šogad esam Latvijā. Tiek plānots arī Vispasaules miera gājiens. Pavisam drīz Latvijas gājiens būs galā. Katru dienu esam izjutuši šā pasākuma šefu — Miera aizstāvēšanas komitejas — gādību. Priekšsēdētāja vietniece Biruta Šneidere kā gādīga saimniece ik brīdi ir pie mums, lai redzētu, vai viss ir kārtībā. Ik dienas esam izjutusi cilvēku labvēlību un sirsnību. Jāzeps, jau Amerikā būdams, atcerēsies sievieti, kura uzdāvināja viņam zaļu māla krūzi, es ar labu vārdu atminējos Cēsu puikas, kas nakts vidū aizveda mani ar motociklu līdz nometnei mežā, Gaujas malā. Andžela Zumente un Kristīne Jēkabsone. meitenes no Mālpils, nāca mums līdzi visu ceļu — 190 kilometrus kājām un 40 kilometrus laivās — gan kārstās dienās, gan lietainos rītos. Kristīne gājiena laikā nosvinēja savu astoņpadsmito dzimšanas dienu. Šodien maršruts — 20 kilometri. Ir 17. jūlijs. Otrdien, tātad jau rīt. būsim Rīgā.
 |
| Sagaidīšana Ādažos un mūsu himnas tradicionālais izpildījums. |
 |
| Hokejā ar lupatu vinnēja Ādažu meitas. |
 |
| Basketbolā stiprāki bijām mēs, kaut gan uzbrukumā pašlaik dodas Ādažu komanda. |
1989.07.18 Padomju Jaunatne
DZINTRA ŠUBROVSKA
🎳🎳🎳
Labi dzīvots mūžs
Mārtiņš Pagodkins
Sporta spēlēs vārtsargi ir īpaša kasta. Vārtsargiem atšķirībā no pārējiem spēlētājiem kļūdas nepiedod. Tāpēc arī vārtsargi ir īpaša brālība. Pie tās pieder arī Imants Spundiņš - stabilākais un meistarīgākais vārtu vīrs Latvijas hokejā no 1946. līdz 1963. gadam. Tāpat kā toreiz, kad Imants sargāja Daugavas hokeja komandas vārtus, arī šodien viņš ir mierīgs, nosvērts un omulīgs vīrs. Šogad dzīve Imantam sagādāja daudz sāpju un rūpju - rudens pusē Ādažu slimnīcā nācās amputēt kreiso kāju līdz celim. Bija sākusies gangrēna. Viesojoties pie Imanta un Helgas Spundiņiem viņu nelielajā dzīvoklī Brīvības ielā, sastapām Imantu, kas jau pārvarējis nedienu sūrmi. Dzīvoklis pārsteidza ar plašo grāmatu klāstu. Grāmatas - tās ir Helgas un arī Imanta dzīve. Abi iepazinās 1947. gadā, strādājot vienā grāmatnīcā. Helga grāmatām veltījusi visu darba mūžu. Imants arī daudzus gadus strādājis grāmatnīcā. Par iepazīšanos Imants gan bilst, ka Helga viņu sākumā neesot lāgā ieredzējusi, jo viņš šad tad mīlējis iemest pa lampu. Vai nu tā, vai cita iemesla dēļ, taču par vīru un sievu viņi kļuva tikai 1951. gadā. Spundiņi kopā strādājuši, bet Helga apgalvo, ka darbā Imantam priekšniece neesot bijusi. Vēl mācījos, kad Imants aizgāja no darba grāmatnīcā jo sāka spēlēt hokeju un saņemt stipendiju. Ar to ilgo pazīšanos bija tā, ka vienu krietnu brīdi jau nesagājāmies arī. Tā pa īstam viss sākās tikai 1949. gadā. Skan paradoksāli, bet Imanta mīļākais sporta veids joprojām ir futbols, kaut lauri plūkti hokejā. - Futbolā spēlēju par malējo uzbrucēju. Izmēģināju spēkus arī vārtos un aizsardzībā. Futbolam svītru pārvilka smaga kājas trauma. Ne jau tās, kuras man vairs nav, bet labās. Kad 1946. gadā stājos Daugavas hokeja komandas vārtos, ripu biju dzenājis tikai prieka pēc. Iepatikās hokeja vārtos. Tur varēja parādīt reakciju, veiklību, kas man kā Rīgas puikam bija būtiski. Par lielāko panākumu sportā uzskatu, ka nepārdevos citai komandai. Piedāvājumi bija, galvenokārt no Maskavas Dinamo un Kriļja sovetov. Paliku Rīgā saņemot toreizējās PSRS izlases rezerves vārtsarga stipendiju 1600 rubļu mēnesī. Tas bija vairāk nekā mūsu trenerim un komandas priekšniekam. - Kā bija ar iemešanas iespējām, spēlējot meistarkomandā? - Mums bija treneri, kuri paši pēc zaudējuma vai arī cita iemesla dēļ ņēma uz krūti. Tāpēc atļāva to darīt arī mums. Bet ne jau visi un ne pēc katras spēles grēkojām. - Hokejs, savs mēriņš sīvā, ilga prombūtne no mājām. Kā uz to visu raudzījās Helga? - Tajā laikā grāmatu tirdzniecībā bija modē gatavot anotācijas. Nevaru pateikt, cik tūkstošus grāmatu esmu izlasījusi. Plus vēl mācījos. Tāpēc maz laika atlika citām domām. Imants ziemās mājās bija reti. Varēju mierīgi darīt savu darāmo. Vienu ziemu gan komanda atļāvās paņemt līdzi uz spēlēm arī sievas. Tā kopīgi aizbraucām uz Maskavu. Sākumā Helga ar minimālu interesi sekoja Imanta spēlei. Viņai daudz aizraujošāk šķita vērot līdzjutēju reakciju. Kā tribīnēs pārdzīvoja laukumā notiekošo. Spundiņa laikos vārtsargi spēlēja bez maskām. Arī cimdi abās rokās bija vienādi. Brīvajā rokā nebija tagad tik pierastās ķeseles. Aizsargķiveres vietā - riteņbraucēju galvassargs. - Vārtsargam visvairāk nepieciešama laba nūja un slidas. Sākumā man bija problēmas ar vārtsarga slidām. Lietoju Vācijā ražotas slidas. Kad tās salūza, ilgi meklēju jaunas. Savas slidas vienmēr asināju pats, jo bija sava metode. Manu slidu asmeņiem iekšējās malas bija daudz augstākas nekā ārējās.
 |
| Imants kaujas gatavībā piecdesmito gadu beigās. |
 |
| Helga un Imants Spundiņi. |
Labi dzīvots mūžs
1996.12.14 Neatkarīgā Rīta Avīze
🎳🎳🎳
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru