pirmdiena, 2016. gada 1. augusts

Ādažu ritmi / Tirgus ^

KULTŪRA IKDIENĀ
Ne aiz trejdeviņām jūrām

Rīgas pievārtē, starptautiskā tūrisma trases Rīga - Tallina abās pusēs, plešas kolhoza agrofirmas «Ādaži» lauki, ganības. dzīvojamās un sabiedriskās ēkas. Tām septembra beigās pievienojies tirgus paviljons. Tajā ir stendi tirdzniecībai ar saimniecībā izaudzētajiem un pārstrādātajiem produktiem, kā arī pietiekami daudz vietas individuālajiem saimniekiem. Tikai pāris mēnešu vecāks ir grilbārs picērija «Ādaži», kur gaumīgi iekārtotajās telpās par apmeklētāju labsajūtu gādā lieliski sava amata meistari. 

Ne aiz trejdeviņām jūrām
1988.10.18 Darba Balss (Rīgas rajons)
Štālberga, L


Ne aiz trejdeviņām jūrām
1988.10.18 Darba Balss (Rīgas rajons)
Štālberga, L




Ne aiz trejdeviņām jūrām
1988.10.18 Darba Balss (Rīgas rajons)
Štālberga, L
🍎🍎🍎🍎🍎
Te pērk un pārdod...

Tirgū parasti valda īpatnēja gaisotne un balsu murdoņa. Ādažu tirgū tāda saklausāma nedēļas nogalē, kad iet vaļā lielā tirgošanās ar atbraucējiem no citiem rajoniem un pat tālākām vietām. Arī tirgus «plača» turētāji tad pietaupījuši dažu labu tikai šejienei raksturīgu preci. Tirgus ir vieta, kur naudu izdod, maina un «taisa». Nedēļas vidū Ādažu tirgū galvenokārt ir sastopami vietējie iedzīvotāji un garāmbraucēji, nekāda lielā naudas taisīšana tad nesanāk. Jo tirgus, kā apgalvoja arī bērnudārza audzinātāja G. Dišlere, esot vienīgā vieta, kur iespējams iepirkties. Viņa to darot regulāri. Cenas salīdzinājumā ar Rīgas tirgiem esot normālas, ādažmieki taču labi pelnot, varot iegādāties saknes, sulas, dārzeņus, augļu konservus. Varētu būt vairāk dienvidu augļu. Laikam jau sagādniekiem pietrūcis uzņēmības. Nedēļas beigās tirgojoties arī pašu ļaudis - kas nu kuram pārdodams. Tagad katra nieka dēļ nevajagot, doties uz Rīgu. Varbūt arī jums ir kas pārdodams?  Velta Liepiņa  tirgū strādā kopš atvēršanas. Pārdod pīrāgus, bulciņas, kliņģerus. Dažkārt pat siltus. Liels noiets Ādažu baltmaizei un Allažos ceptajai saldskābmaizei. Tā maksā 1,40 rbļ. kilogramā. Garšīga. Maizīti pieved divreiz nedēļā un kravu 300 līdz 500 kg izpērk ātri. Ir savi noteikti «kundes». Pārdevējai tikai viens iebildums — ļaudis dažkārt varētu būt iecietīgāki un laipnāki... Antra Meola  ik pēc nedēļas ir satiekama tur, kur ir kas kreptīgāks. Jums mednieku desiņas žāvētas  vistas vai teļa ribiņas? Varbūt cieti nožāvētu desu? Ak jēlu vistu, aknas un cūkas šņukuru? Un arī trusi? Tad nu, lūdzu, uzrādiet agrofirmas biedra karti! Deficīta  apstākļos vispirms tiek domāts par pašu ļaudīm. Ja jau atliek, dodam arī citiem, saka pārdevēja. Cilvēkam jāēd ir. Bet visus, sevišķi vasarā, piebarot nevaram. Ap Gauju taču ir milzums dārziņkoloniju. Un visi brauc pie mums. Tagad, klusajā laikā, dienā ietirgoju pusotru, divus tūkstošus rubļu. Nesen gan bija liels uztraukums Gauja izkāpa no krastiem, kam palienēs dārza namiņi, tie stipri applūda . . . Jā, tirgū var visu ko dzirdēt...  Kas gan tirgus bez puķēm? Sīvākie konkurenti saimniecībai privātie ziedu audzētāji. Neļķes gan lāga «neejot», lielo rubli visi cer taisīt ar frēzijām vai citām retākām un smaržīgākām puķēm. Vienmēr  pērkam neparasto, savdabīgāko; Nē, nē - Tie nav mūsu āboli. Mūsējie parasti sapūst. Kaut gan vienam vīram bija maišelis sīpoliņu. Sakrunkojušies ka vecmāmiņas vaigs. Tālumnieku audzētāji dievojušies, ka skaistuļos ķīmijas neesot nemaz, pat blakus neesot stāvējuši.

 I. Veitnera teksts
* Darba Balss / 03.02.1990

-

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru