svētdiena, 2021. gada 21. novembris

Raksti par motobolu #

Bez zīmoga - nederīgs

Pēc PSRS augstākās līgas meistarsacīkšu atsākšanas «Ādažu» motobolistiem pašmāju spēļu sērija sākusies ļoti grūta. Pirms nedēļas mačs ar turnīra līderi Vidnojes «Metalurgu», aizvadītajā sestdienā cīņa ar otrās vietas pašreizējo īpašnieku Kovrovas vienību «Kovrovec», bet nākamajā sestdienā 25. augustā spēle ar valsts čempioniem Elistes «Automobilista» meistariem. Un ādažnieki dara ko var, lai nepaliktu kaunā. Kovrovas motobolisti Rīgā ieradās pēc uzvaras Kretingā pār turnīra pastarīti vietējo «Svituris» kolektīvu (3:1). Tiem motorizētā futbola cienītājiem, kuru interese par motobolu sniedzas tālāk nekā «reizēm», protams, nebija sveši arī mūsu sāncenšu spēlētāji.
«Ādaži» - «Kovrovec»
PSRS izlases dalībnieks Carjovs, pieredzējušais Cudikovs, bijušais «Ādažu» vienības vārtsargs Jakuņins... Nepamanīts nebija palicis arī tas, cik sasprindzināti abi pretinieki cīkstējušies pirmajā riņķī Kovrovā (1:1). Mača sākums aizritēja ar ādažnieku teritoriālo pārsvaru, taču izcīnīt pārākumu arī rezultāta izteiksmē traucēja neprecīzie noslēdzošie sitieni. Lieliska izdevība vārtu iekarošanai bija Seikmanam, taču, izgājis viens pret vārtsargu, viņš jau kuro reizi uzsita bumbu vārtu vīram tieši virsū. Un, lai gan ādažnieku spiediens pirmās ceturtdaļas beigās bija īsti varens, rezultāta tablo tā arī palika ar neaizskaramības zīmogu. 
Kolhoza «Ādaži» valdes priekšsēdētāja vietniekam
Teodoram Rubenim spēles laikā pārdzīvojumu netrūkst.
Otrā perioda beigu daļā vienā no viesu pretuzbrukumiem bumba nonāca pie nenosegtā Carjova, un mājiniekiem vajadzēja sākt no centra. Tomēr minūti pirms pārtraukuma loģika uzvarēja: vārtus guva tie, kas vairāk uzbruka. Uz kovroviešu vārtsarga Jakuņina «cietoksni» tika piešķirts 11 m soda sitiens, un D. Zirnis ar spēcīgu sitienu ieraidīja bumbu vārtu augšējā stūrī. Iniciatīvu joprojām saglabāja mūsu motobolisti, un trešā perioda sākums bija gluži kā otrā turpinājums. Jau pirmajā minūtē Zāle izlauzās cauri viesu aizsardzībai un ietrieca bumbu tīklā. Perioda vidū atkal sekoja rupja kļūda aizsardzībā 2:2. Tomēr vēl pirms pārtraukuma Zāle vēlreiz «iestāstīja» viesu vārtsargam, ka sitīs vienā stūrī, bet pats pamanījās ieripināt bumbu otrā. 3:2 tas pirms pēdējām 20 minūtēm jau bija pieteikums uzvarai. Diemžēl vēl viena kļūda aizsardzībā cerības uz panākumu svītroja 3:3. Secinājums? Ja tomēr grib uzvarēt, pieļaujot tik daudz kļūdu aizsardzības spēlē, tad vairāk vārtu jāgūst pašiem. Kaut vai tā, kā to nesen izdarīja mūsu nākamie pretinieki elistieši, kuri, zaudējuši 5 vārtus, prata iesist 8 bumbas Vozņesenskas «Voshod» vārtos. Par pārsvaru vien bez vārtu gūšanas uzvaru nepiešķir. Šajā cīņā labi sagatavotais uzvaras pieteikums tā arī palika bez trāpīga sitiena «zīmoga» beigās. Bet jebkurš dokuments bez zīmoga ir nederīgs.

Bez zīmoga - nederīgs
1979.08.21 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
Vaidavietis, J.

==================


Kā «Ādaži» atdeva sudraba medaļas
tas panāca Vozņesenskas «Voshod». 
Tā ka mūsējo sāncenši pēdējo spēli aizvadīja Kovrovā ar turienes «Kovrovec»,
 bet ādažnieki Biķernieku kompleksajā sporta bāzē uzņēma Zeļenokumskas «Molņiju», 
varēja cerēt, ka arī šoreiz izpaudīsies sava laukuma priekšrocības. 
Daļēji tā arī notika. «Kovrovec» un «Voshod» sacensībā mājinieki divas reizes izvirzījās vadībā: 
Vozņesenskieši ar  ielām pūlēm ceturtajā periodā panāca neizšķirtu 2:2 un 
ieguva tikai vienu punktu. Nav grūti iedomāties viņu sarūgti-




































 
Kā «Ādaži» atdeva sudraba medaļas
1978.09.12 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
Roms, K.

================
MOTOBOLS - TEHNIKAS LAIKMETA FUTBOLS
ZIGFRĪDS ŠUSTERS 

Maz būs tādu lasītāju, kas, var būt arī nebūdami aizrautīgi līdzjutēji, vairāk vai mazāk nepazītu futbolu, šo populārāko 20. gadsimta komandu spēli, ar kuru mūsu republikā patlaban nodarbojas vairāk nekā 30 tūkstoši sportistu. Mazāk būs to, kas visā pilnībā iepazinušies ar futbola dzimtas jaunāko atvasi motobolu jeb futbolu uz motocikliem. Var gandrīz droši teikt, ka motobols patlaban ir viens no visjaunākajiem sporta veidiem, kaut arī tā pirmsākumi meklējami jau trīsdesmitajos gados: 1929. gadā to sāka spēlēt Dižonā (Francija), bet gadu vēlāk arī Ķelnē (Vācija). Plašāku popularitāti motobols iemantoja tikai pēc otrā pasaules kara, kad futbolisti uz motocikliem parādījās futbola dzimtenes Anglijas, kā arī Holandes, Beļģijas, Polijas, Padomju Savienības un citu Eiropas valstu stadionos. Tūdaļ jāpiebilst, ka pagaidām motobols vispārēju atzinību guvis tikai mūsu kontinentā un ka pasaules meistarsacīkstes šajā sporta veidā vēl nerīko. Gan laukuma forma, izmēri un iekārtojums, gan spēles noteikumi un taktika motobolā aizgūti no futbola. Arī bumbu, kas gan ir lielāka ( 40 cm diametrā) nekā futbolā, spēlētāji drīkst pārvietot ar kājām, galvu, ķermeni, ka arī ar motociklu. Taču saskaņā ar motobolā specifiskajām iezīmēm spēlētāju lielo ātrumu un spēles dinamiskumu noteikumos ir arī daudzas atšķirības. Pilnīgi skaidrs, ka futbola laukumā uz motocikliem nebūtu iespējams joņot 22 spēlētājiem, tāpēc motobolā noteikumos paredzēts, ka no katras komandas var piedalīties tikai seši spēlētāji —
1) vārtsargs, 2) aizsargs, 3) kreisais uzbrucējs, 4) centra uzbrucējs, 5) labais uzbrucējs un 6) rezervists (šeit sniegtā numerācija atbilst spēlētāju kārtās numuriem, ar kādiem apzīmēti arī viņu tērpi un motocikli). Ātrums noteicis arī citu nepieciešamību lai varētu izsekot notikumiem, kas motobolā ļoti ātri var pārsviesties no viena laukuma gala uz otru, spēli tiesā divi laukuma tiesneši, kamēr futbola tāds ir tikai viens. Lai vārtsargu pasargātu no laukuma spēlētāju uzbrukumiem, vārtu priekšā ir tā sauktais ārpusspēles laukums, kurā nedrīkst iebraukt neviens pretinieka spēlētājs. Šo laukumu veido divus metrus plata josla vārtu priekšā. 
Padomju Savienībā motobolā spēlētāji izmanto motociklus, kuru cilindru darba tilpums nepārsniedz 175 cm3, taču ārzemēs tas var būt arī 250 cm3. Tūdaļ jāpiebilst, ka ātruma starpību, kuru var sniegt spēcīgākas mašīnas, spēlē nav iespējams izmantot. Detaļas, kuras sadursmes gadījumā var kļūt bīstamas spēlētājiem, no motocikliem jānoņem. Spēles laiks sadalīts četros 20 minūšu periodos ar 10 minūšu pārtraukumiem starp tiem. Vārtsargam vienmēr jāatrodas uz motocikla, taču bumbas tveršanas laikā vārtu laukuma robežās tas var pamest motociklu un bumbas virzienā izdarīt ne vairāk kā divus soļus. Noķēris bumbu, vārtsargs to var izmest laukumā, taču tad viņam jābūt saskarē ar motociklu. Brīvsitiena, sānu iemetiena, atsitiena, soda un stūra sitienu piešķiršanas iemesli un noteikumi visumā ir tādi paši kā futbolā. Taču motobolā var izveidoties situācijas, kādas nav iespējamas futbolā. Tā, piemēram, bumbas vadīšanas laikā gadās, ka spēlētājs ar kāju piespiež bumbu pie motocikla un tā tiek vesta. Šajā, tāpat kā līdzīgā gadījumā, kad bumba iespiesta starp divu vienas komandas spēlētāju motocikliem, tiesnesis piešķir brīvsitienu vainīgo spēlētāju komandas vārtu virzienā. Ja bumba brauciena laikā iespiesta starp diviem pretējo komandu spēlētājiem vai to motocikliem, tiesnesis pēc svilpiena atjauno spēli ar tiesneša jeb strīdus bumbu. Pats par sevi saprotams, ka motobolistiem gan labi jāprot vadīt mašīnu, gan pārvaldīt futbola tehniku un vēl vairāk taktiku. Nav nejaušība, ka vairums motobolistu nākuši no motobraucēju vidus, jo šajā spēlē nepieciešama ātra reakcija, veiklība un izturība. Ļoti stingri ir sodīšanas noteikumi, jo jebkurš pārkāpums draud izraisīt sadursmes un līdz ar to traumu iespējas. Motobola komandu organizēšana un uzturēšana prasa daudz rūpju, jo šeit nepieciešami labiekārtoti laukumi, dārga remontbāze un inventārs. Gandrīz vienlaicīgi ar motobola ienākšanu PSRS sporta dzīvē tas parādijās arī Latvijā, kuru pamatoti uzskata par motosporta republiku. Pirmā bezdelīga bija Bieriņu automotokluba komanda, kuru sāka organizēt 1958. gadā. Pirmā spēle notika 1960. gadā uz «Daugavas» centrālā stadiona ledus. 1965. gada vasarā motobola komanda noorganizējās kolhozā «Ādaži», kura mehāniskajās darbnīcās strādāja pazīstamais motobraucējs Agris Zirnis un citi šī sporta veida entuziasti. Jau tā paša gada septembrī šī komanda piedalījās PSRS pirmajās motobola meistarsacīkstēs. Taču smagajā konkurencē pirmās vietas nācās atdot mūsu zemes dienvidu  
komandām, kurām bija labākas treniņu iespējas. Par padomju motobolistu augsto līmeni liecina kaut vai tas, ka jau 1967. gadā PSRS čempions Cerkaskas «Donbaj» vienība kļuva par Eiropas kausa ieguvēju. Šādos apstākļos «Ādažu» komandai uz laiku nācās atstāt A klasi. Taču jau 1968. gadā PSRS B klases meistarībā «Ādaži» nezaudēja nevienu cīņu un atgriezās augstākajā līgā. Latvijas motobolisti, kurus valsts meistarsacīkstēs pārstāv jau minētā "Ādažu" komanda, patlaban ir vienā no pirmajām vietām PSRS. 1970. gadā PSRS meistarības izcīņā A klasē tā ierindojās sestajā vietā, DOSAAF Tehnisko sporta veidu spartakiādē otrajā vietā, bet žurnāla «Za ruļom» dāvātā kausa izcīņā arī otrajā vietā. Par izcīnīto panākumu spartakiādē «Ādažu» komandas dalībniekiem 1970. gadā piešķīra PSRS sporta meistaru nosaukumus. 

MOTOBOLS - TEHNIKAS LAIKMETA FUTBOLS
1971.08.01 Zinātne un Tehnika  
ŠUSTERS, ZIGFRĪDS  

====================


Melones, pipari un motobols
1967.08.06 Padomju Jaunatne
A. SPARS
===================
Top Biķernieku motobola laukuma tribīnes.


Ādažu motobolistiem jaunā sezona jau sākusies. Vīri kārtējā treniņā

Ādažu motobolistiem jaunā sezona jau sākusies. Vīri kārtējā treniņā.
Iepriecinoši jaunumi Biķerniekos «Ādažu»! motobolisti gatavojas • Top tribīnes četriem tūkstošiem līdzjutēju • Pirmo reizi Rīgā aizraujošas cīņas pa izdedžu celiņu • Domāts arī par skatītāju ērtībām
Skatītāju tūkstoši pieraduši savas Ādažu» motobola meistarkomandas mačus redzēt ,VEF stadionā. Līdzjutējiem  ērta sacensību vieta gandrīz vai Rīgas centrā, bet spēlētājiem . . , Kad uznāca rudens lietavas, dubļos cieta gan viņi paši, gan viņu motocikli. Šāgada sezonā «Ādažu»
meistarl maina adresi: PSRS augstākās ligas čempionāta spēles notiks Biķernieku kompleksajā sporta bāzē. Tur jau pērn izbūvēja modernu motobola laukumu ar gumijas bitumena segumu. Tā uzreiz sportistus tur virsū laist nedrīkstēja: vispirms vajadzēja pamatīgi pārbaudīt, vai segums iztur spēļu slodzi, vai
jau pēc viena intensīva treniņa kaut kur neizveidojas nelīdzenumi vai pat bedres. Nē, viss bija kārtībā arī pēc ziemas sala un pavasara atkušņa. Tagad Biķernieku jaunajā, ideāli gludajā laukumā vairākas reizes nedēļā «Ādažu» sportisti spēlējošā trenera, Latvijas PSR Nopelniem bagātā trenera, sporta meistara Agra Zirņa vadībā risina sarežģītos motobola tehnikas un taktikas variantus. Lielā bumba lido vārtos. Pagaidām tas notiek bez skatītāju tūkstošu gaviļu pavadījuma. Bet jau maijā te ērtās tribīnēs vietas varēs ieņemt vismaz četri tūkstoši motobola cienītāju. Par to rūpējas Biķernieku bāzes darbīgais kolektīvs: tribīņu metāla konstrukcijas jau gatavas, amata meistari tagad tām piestiprina gludi noēvelētu dēļu klājumu sēdvietām. Viss tiek darīts kapitāli, tā, lai gadiem ilgi neko nevajadzētu remontēt. Un ne tikai motobola mīļotāji, bet arī cita ne mazāk aizraujoša motosporta veida skatītāji te šogad aizvadīs neaizmirstamas stundas. Motobraukšana pa izdedžu celiņu (apli) ļoti stabili ir pierakstījusies Daugavpilī.
Viņu meistari nepilnu desmit gadu laikā no iesācējiem kļuvuši ne tikai par augstākās līgas komandu, bet ieguvuši ari PSRS kausu, PSRS izlases sastāvā startējuši daudzās starptautiskās sacensībās, pasaules meistarsacīkstes ieskaitot. Ārzemju «Izdedžnleki» savukārt rādījuši savu māku Daugavpilī. Lieki piebilst, ka Daugavpils lielākais stadions šādu maču laikā ir stāvgrūdām pilns. Tagad nu motobraukšana pa izdedžu celiņu, pateicoties ATD CAMK un Biķernieku bāzes kolektīva pūlēm, gūs mājvietu arī Rīgā. Trase tiek būvēta apkārt motobola laukumam. Gluži par izdedžu celiņu to nosaukt tomēr nevarēs, jo šeit klājumam izmanto īpašu maisījumu. Vai tas nozīmētu, ka jāizdomā jauns šī sporta veida nosaukums? Diez vai. Un jācer, ka jaunā celiņa būvētāji neļaunosies, ja ari turpmāk, kad mači notiks Biķerniekos, lietosim līdzšinējo starptautisko terminu «motobraukšana pa izdedžu celiņu». Celiņš vien tikai daļa no tā, kas vajadzīgs sacīkstēm. Ja padomā, cik darba vēl vajadzīgs, la! apkārt uzbūvētu dēļu apmali (gluži kā hokejam!), virs tās vēl stiepļu aizžogojumu, tad jāapsveic bāzes darbinieku apņēmība: līdz maija vidum te viss būs gatavs. Ari tribīnes. Jaunajai sezonai laikus sagatavoti ari Biķernieku visi trīs šosejas apļi, kur šovasar, tāpat kā pērn, notiks PSRS meistarsacīkstes gan motobraukšanā, gan autobraukšanā, gan kartingā. Dažādu sacensību kalendārs ir ļoti bagāts. Bet visdrīzāk jau 15. aprīli tradicionālās sezonas atklāšanas motosacīkstes. meistarsacīkšu I posms motobraukšanā pa šosejas apli Biķerniekos notiks 2. un -3. jūnijā. Tātad bāze aug un labiekārtojas, gaida sportistus un viņu līdzjutējus. Tomēr ceļš līdz Biķernieku trasēm un laukumiem ir patāls. No trolejbusu galapunkta labs gabaliņš kaut ari cauri priežu silam  jāmēro kājām. Ērtāk, protams, būtu, ja trolejbusi (6. un 14. līnija) maču dienās skatītāju tūkstošus aizvizinātu līdz sacensību vietai. Cerams, ka šai sezonā arī šī problēma tiks atrisināta. Bet, kamēr «Jautājums tiek studēts», motobola dienās paredzēts, ka no trolejbusu galapunktiem līdzjutējus vedīs  speciāli autobusi. 

Iepriecinoši jaunumi Biķerniekos
1973.03.29 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
Robežnieks, J.
============================
 
TURKLĀT šis aicinājums domāts pilnīgi nopietni, kaut arī dāmu dejas nebūs un skaistajam dzimumam diemžēl (vai varbūt — par laimi) vajadzēs palikt skatītajos Šo danci, kas nu jau sešpadsmito gadu ir «modes deja» arī mūsu republikā un ko popularizē «Ādažu» kolhoza vīri, oficiāli sauc par motobolu. Un tas jau nekas, ka partnere pa visiem ir tikai viena, toties varen «dūšīga» — bumba. Pa šo laiku vairākkārt saņemtas meda|as ari Vissavienības konkursos (lasi — PSRS meistarsacīkstēs un tautu spartakiādēs), un tā vien rādās, ka arī šosezon «Ādažu» meistarvienibai kaut kas tāds padomā. Taču tas viss izšķirsies vistuvākajā laikā. Aiz muguras ir fiziskas un speciālas treniņnodarbības, divas grūtas, bet auglīgas treniņnometnes; pagātnei pienākas arī uzvara Baltijas čempionātā. Šodien — jauns sākums! Zeļenokumskā ādažnieki tiekas ar vietējo vienību «Molņija», un jācer, ka līdz tam brīdim, kad mūsējie aizvadīs pirmo maču valsts meistarsacīkstēs pašu mājās — Biķernieku bazē (17. maijā ar Poltavas «Vimpeli»), būs izdevies ne reizi vien izvadīt kaprīzo «partneri» līčločos līdz pat pretinieku vārtu tīklam. Kā jau pieņemts, pirms starta gribam iepazīstināt jūs ar dažiem mototango kavalieriem, no kuru viltības un prasmes atkarīgs viss. Taču labāk lai runā viņi paši! Motobola komandā, tāpat kā citur sporta spēlēs, kur ir, ko sargāt, pirmais numurs pieder vārtsargam. Šo posteni mūsu meistarvienībā ieņēmis debitants. Tātad — sāksim! 
VLADIMIRS SUHONOSOVS, vārtsargs: — Lūdzu, mazliet pastāsti par sevi! — Man ir 28 gadi, no kuriem piecus nodarbojos ar motobola bumbas ķeršanu. Divus gadus «spēlēju valsts čempionvienībā — Elistes «Automobilists», pēc tam sporta gaitas mani aizveda uz Kovrovas «Kovrovec» kolektīvu, bet pēdējos divus gadus pirms ierašanās Ādažos sargāju Elistes otras komandas — «Motora» vārtus.  
— Kā jūties jaunajos apstākļos? Vai esi apmierināts ar gatavošanās periodu, un vai tas atšķīrās no, teiksim, agrāk Elistē aizvadītajiem? — Par īstu iejušanos pilnīgi konkrēti varēs runāt pēc sezonas, Jo treniņi ir treniņi, bet oficiālas spēles — gluži kas cits. Visādā ziņā gatavošanās process aizritēja normāli, kaut gan jūtu, ka vajag vēl piestrādāt, lai ieietu stabilā sportiskajā formā sezonas laikā. Sagatavošanās metodika «Ādažu» komandā atšķiras no elistiešu treniņdarba diezgan krietni. Intensitātes ziņā jau gan apmēram tas pats vien ir; galvenā atšķirība — elistiešiem laika apstākli ļauj uzsākt specifisko motobola treniņu ar motocikliem jau februārī, bet ādažnieki to cenšas kompensēt ar daudzpusīgāku gatavošanos galvenokārt fiziskās un speciālās trenētības uzlabošanai sporta zālēs un slēpošanas treniņi. Jā, es pirmoreiz iepazinos arī ar Latvijā tik populāro skijoringu, kura sacensībās piedalās praktiski visi motobolisti. Arī tā ir gatavošanās spēlēt motobolu. 
ANTONS ANDIŅS, agrākais «Ādažu» meistarkomandas vārtsargs, tagadējais vienības autobusa šoferis: — Tu esi redzējis vairākas ādažnieku paaudzes Saki, lūdzu, kurš no komandas modeļiem, tavuprāt, bijis visspēcīgākais visos «Ādažu» cīņu gados? — Labi, spēcīgi motobolisti ir bijuši ne jau vienu sezonu vien, tomēr man visvairāk atmiņā palicis 1970. — V tautu spartakiādes gads, kad Latvijas izlase, kuru pārstāvēja ādažnieki, izcīnīja sudraba medaļas. Varbūt man tā šķiet tāpēc, ka toreiz vēl pats gāju laukumā, tad jau atminu vairāk ... Bet šie vārdi — A. Kublinieks, A. Bārbalis, V. Zirnis. P. Rackus, A. Zirnis, V. Seleckis un D. Zirnis mūsu republikas motobola vēsturē nozīmē daudz. Protams, labi saspēlējusies komanda bija arī 1977. un 1978. gada «sudraba» un «bronzas» sezonās. — Kā mūsu jaunajiem trūkst tagad, lai sasniegtu vismaz to pašu? — Nevar jau apgalvot, ka tieši trūkst. Bet spēles izpratnes un pašatdeves kopīgo panākumu labad gan varētu būt vairāk. To motobolu jau spēlē ne tikai ar kājām vien .. . 
DAINIS ZIRNIS, komandas kapteiņa vietnieks: — Atceries, pagājušo sezonu beidzot, tu intervijā televīzijai ar varen platu smaidu teici, ka nākamajā, respektīvi nu jau šajā sezonā ādažnieki PSRS meistarsacīkstēs noteikti ieņems krietni augstāku vietu. Ko tu ar to tobrīd īsti domāji? — Savus uzskatus neesmu mainījis un no iepriekš teiktā neatsakos. Aizvadītajā gadā loti straujā paaudžu maiņa mūs pārsteidza diezgan pamatīgi. Jaunie puiši — J. Podziņš, V. Lubņevskis, E. Mediņš, I. Lubāns un O. Veigulis — sezonas sākumā gāja laukumā, bezmaz vai visus noteikumus vēl gluži labi neizprazdami. Bija pat visvisādi kuriozi, par kuriem tobrīd smiekli diezin ko vis nenāca. Par spēles tehnisko paņēmienu izpildījumu un taktiskās izpratnes minimuma apgūšanu tik īsi laika sprīdi nevarēja būt neruna. 
Bet pavasarī izsēto punktu mums rudenī tik ļoti pietrūka . .. Trenējušies šogad esam loti daudz, un jaunie spēlētāji neapšaubāmi ir spēruši soli uz priekšu savā meistarībā. Komandas kopdarbību palīdzēs nostiprināt arī pieredzējušā J. Virzas atgriešanās «Ādažos». 
JĀNIS ZĀLE, komandas kapteinis: — Tagad, kad kolektīvs tevi atkal ievēlējis par «Ādažu» meistarvienības kapteini, man laikam vispirms vajadzētu uzdot tavam augstajam rangam atbilstošu jautājumu: ko gaidi no saviem pakļautajiem? — Tad saņemsi tikpat «augsta līmeņa» atbildi: cīņas sparu un lielu, milzīgu centību gan treniņā, gan spēlēs visu sezonu. — Pagājušajā gadā PSRS čempionātā tu iesiti 17, bet Dainis Zirnis — 15 vārtus. Tas bija gandrīz viss guvums komandai kopumā. Kā būs jaunajā sezonā? — Tā nu iznāca, ka mums ar Daini vajadzēja cīnīties un gūt vārtus dažbrīd arī par jaunajiem, kuri visi pilnībā to vēl nespēja. Tas nav nekas pārsteidzošs. Jo «vecajiem» jau vienmēr jācenšas radīt paraugu. Šajā sezonā augsme meistarībā jāprasa arī no iepriekšējā gada iesācējiem; treniņa un spēļu gads taču nav pagājis bez rezultāta. Ideāli būtu, ja mēs ar Daini varētu vismaz saglabāt vai mazliet uzlabot savu rezultativitāti salīdzinājumā ar devumu gadu iepriekš, bet jaunie spēlētāji savukārt biežāk pierakstītos vārtu guvēju sarakstos. 
ALDIS GOLMEISTERS, vienības mehāniķis: — Ko vari teikt par tehnikas gatavību sezonai? — Ja runājam par apgādi, tad stāvoklis ir aptuveni tāds pats kā iepriekšējā sezonā. Toties strādāts pie tehnikas ir daudz un, jācer ka ražīgi. — Un kā tad ir ar tavu principu: katru gadu izgudrot kādu jaunu «knifu», uzlabot dzinējus? — Arī šobrīd, protams, šis un tas jauns ir, taču konkrēti par to nevar runāt, kamēr nav pārbaudīta jauninājuma dzīvotspēja. Bet to visā pilnībā var veikt tikai pašā galvenajā pārbaudījumā — spēlē. Turklāt bail, ka neiznāk kā pirms pagājušās vasaras tautu spartakiādes: kaut kur kāds ieinteresētais padzirdēja par mūsu izmēģinājumiem un «aizņēmis» trīs motorus no aizslēgta boksa . . . 
Protams, arī mūsu sāncenši nesnauž visu ziemu. Esmu pārliecināts, ka gan elistieši un vidnojieši, gan kovrovieši kaut ko būs izgudrojuši. Kas ir šis «kaut kas», to jau redzēs tikai mačos, bet domāju, ka motociklu jaudas trūkumu arī mūsējie neizjutīs. Būtu ļoti labi, ja mums ar padomu reizēm nāktu talkā zinātne. Šo iespēju kaut vai materiālu īpašību izpētē vēl neesam izmantojuši, lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka, piemēram, tehniskajās augstskolās cilvēku, kas interesējas par motosportu un varētu izteikt vērtīgus ierosinājumus, ir ne mazums. 
AGRIS ZIRNIS, komandas vecākais treneris: .— Jums galavārds pirms sezonas ievadsvilpiena! — Sezonai sagatavojušies nu tā kā būtu ... Pirms sākam cīņu, es gribētu izteikt visdziļāko pateicību «Ādažu» kolhoza valdei un tās priekšsēdētājam Albertam Kaulam par morālo un, bez šaubām, arī materiālo atbalstu, kas mums netika liegts ne mirkli. Tāpat komandas gatavošanās posms nebūtu aizritējis pilnvērtīgi bez republikas Tehnisko sporta veidu kluba palīdzības. Motobolisti ir pateicīgi masierim I. Zadojam par īsti profesionālo noguruma aizdzīšanu treniņnometnes laikā un republikas ārstnieciskās fizkultūras dispansera galvenajam ārstam E. Keizeram, kas visu laiku rūpējas par spēlētāju veselību. Tiesa, sezonas gaitā būtu labāk, tā ka medicīna paliktu bez darba,  ej nu zini, kas kuru brīdi var atgadīties! Maču kalendārs mūsu vienībai nav sevišķi izdevīgs, kaut vai tāpēc, ka pirms sezonas trim beigu spēlēm iegadījies vesels mēnesis bez oficiālām cīņām. Nebūs viegli saglabāt sportisko formu. Treniņspēļu partnerus atrast ir grūti. Pagaidām ir grūtības arī ar aizsardzību, jo kolektīvi šimbrīžam nav īstu aizsargu, kas tādas funkcijas spētu veikt meistarīgi. Daudz būs vēl jādara, lai nostiprinātu spēles disciplīnu un savstarpēju saprašanos laukumā. Ļoti darbietilpīgs ir inventāra sagādes jautājums, tāpēc dažkārt esmu atrauts no treniņprocesa, jo jānodarbojas ar sagādes problēmu risināšanu. Gaidu vairāk iniciatīvas no komandas puišiem. Katram jāstrādā individuāli arī bez pamudināšanas. Jebkuram ir ko darīt spēles tehnikas elementu noslīpēšanā. Ko mēs varam? To pierādīs spēles, taču domāju, ka atgriezties 1977. un 1978. gada pozīcijās, respektīvi — izcīnīt medaļas ir pilnīgi reāli. Ar norunu, ka katrs spēlētājs sevi visu atdos spēlei. 

JĀNIS VAHERS 
Lūdzu uz mototango!
1980.05.04 Padomju Jaunatne
=========
  

PAR «MORU, KAS SAVU IR PADARĪJIS
1983.08.23 Padomju Jaunatne
JĀNIS VAHERS
======================
 «Ādaži» motokluba vīri. Futbols uz motocikliem - motobols - jau sen vairs nav sxrešs un neīzprasls sporta veids. Katru gadu notiek PSRS motobola "čempionāti, kuros, gods kam gods, braši turas arī Latvijas pārstāvji. Tie ir Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» motokluba vīri. Ar katru gadu āclažnieku meistarība aug. 'Viņi jau ir motobola augstākās līgas dalībnieki un šīgada PSRS čempionātā izcīnīja 4. vietu. Tikai daži punkti pietrūka lidz bronzas medaļām. Tagad visas ceribas uz nākamo sezonu.
Futbols uz motocikliem

========================

Motobols: atskats joprojām dzīvā vēsturē

Nākotnes futbols - tāds uzraksts pirms daudziem gadiem greznojās pie VEF stadiona  
Rīgā, kur lielo bumbu futbola vārtos spēra uz „Kovrovec" motocikla sēdoši vīri. 
Motobols reizēm tika dēvēts par nākotnes futbolu, un sporta veids nav izdzisis arī 
mūsdienās. Brāļi Zirņi un Ko vēsturē iegājuši kā Latvijas motobola leģendas. 
1973. gada 23. septembrī VEF dubļainajā stadionā, nospēlējot neizšķirti 2:2 ar tobrīd 
jau čempionu titulu ieguvušajiem Poltavas „Vimpel", Pierīgas turīgā „Ādažu" kolhoza 
motobola komanda izcīnīja PSRS čempionāta bronzas medaļas. Pirmās medaļas „Ādažu" 
vēsturē. Komandā spēlēja Agris Zirnis (spēlējošais treneris), Vilnis Zirnis, Dainis Zirnis, 
Andrejs Bārbalis, Juris Virza, Valērijs Mardarenko, Andris Kublenieks, Jans Rapcevičs. 
Tolaik viņus uz rokām nēsāja ne tikai Ādažos. Spēles pirmsākumos vārtsargs uz vārtu 
līnijas staipīja līdz kaut ko mopēdam līdzīgu, bet vēlāk jau bija ar pilnīgi brīvām rokām. 
Jo slapjā laikā reizēm ar visu bumbu ielidoja vārtos. Labāko sitieni bija nežēlīgi. 
Pēc tam bija ādažnieki vienreiz (1977. gadā) izcīnīja PSRS čempionāta sudrabu, 
1978. gadā vēl vienu bronzu. Un sudrabu PSRS Tautu spartakiādē zem Latvijas, tolaik 
LPSR, karoga. Astoņdesmitajos gados pat turīgajiem "Ādažiem" motobols kļuva par 
dārgu. PSRS čempionāta bronzas medaļas Kretingas „Žemūktechnika" sastāvā 
astoņdesmitajos gados izcīnīja bijušie ādažnieki Jānis Podziņš un Jānis Zāle.  Lietuva 
divreiz ir ieguvusi Eiropas čempionāta medaļas – 1994. gadā bronzu, 1996. gadā 
sudrabu. Dainis Zirnis un Valērijs Mardarenko joprojām uzspēlē motobolu un viņus 
darbībā varēja redzēt 22. septembrī Biķerniekos pret Lietuvas „Bartuva". Agris un 
Vilnis Zirnis to jau dara citā  dimensijā. Motobols Latvijā atdzimis MK „Rīga", tomēr 
sper tikai pirmos soļus. 
Vecie vīri dod padomus, tomēr sisties un augt jau vajadzēs  jaunajiem pašiem.
=============================

Motobola jaunība
1969.05.01 Liesma
P. VILCĀNS

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru