Bruno Jirgensons ^

Bruno Jirgensons
1904.16.V (Ādažu pag. "Strēlniekos") – 1982.8.X (ASV, Hjūstonā)

Bruno Jirgensons (1904.-1982.) LU Ķīmijas fakultāti beidza 1926. gadā. Pēc tam strādāja fakultātē un no 1928. gada bija mācībspēks Vispārīgās ķīmijas laboratorijā mediķiem un veterinārmediķiem. Zinātnisko darbu viņš strādāja profesora A. Janeka vadībā par lielmolekulārajiem savienojumiem un par vitamīnu un hormonu ķīmiju. Bruno Jirgensons ir visu laiku ievērojamākais latviešu ķīmijas popularizētājs. Viņš ir autors 9 populārzinātniskām grāmatām un ap 600 populārzinātniskajiem rakstiem par ķīmijas jautājumiem.

Bruno Jirgensons bija izcils bioķīmiķis, kurš sniedza ievērojamu ieguldījumu olbaltumvielu, aminoskābju un vitamīnu pētīšanā.

Bioķīmiķis ir dzimis Ādažos, sākoties Pirmajam Pasaules karam, nācās pārtraukt mācības un doties trimdā uz Krieviju. Krievijā viņš pabeidza mācības skolā. Sākoties lielinieku revolūcijai 1917. gadā viņš atradās Petrogradā, pēc gada viņš atgriezās Latvijā. Lai panāktu, ka viņu uzņem Latvijas universitātes Ķīmijas fakultātē viņš uzrakstīja eseju par dabaszinātnēm un filozofiju. Vēlāk 16 gadus strādāja LU par docētāju Vispārīgās ķīmijas laboratorijā mediķiem un veterinār mediķiem. Strādājis zinātnisko darbu saistībā ar vitamīnu un hormonu ķīmiju, kā arī nodarbojās ar biokoloīdu koagulācijas, aminoskābju un olbaltumvielu molekulu konformācijas pētīšanu. Atklāja likumsakarību, kas pazīstams kā Lica – Jirgensona vai Klafa – Lica – Jirgensona likums. Šajā periodā ķīmiķis bija privileģēts strādāt divu zinātnieku laborotorijās, kuriem bija lemts saņemt Nobela prēmiju – profesors Karrers no Cīrihes un profesoru Staudingeru no Freiburgas. 

Otrā Pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur kopā ar vēl vienu izcilu prātu – fizikālķīmiķi Mārtiņu Straumani sarakstīja izcilu mācību grāmatu koloīdķīmijā, kas vēlāk tika atkārtoti izdota vācu, angļu, spāņu, ķīniešu valodās. Savukārt 40 gadu beigās devās uz ASV, kur 13 gadus nostrādāja par pedagogu Teksasas Luterāņu koledžā. Pēc tam līdz 1974. gadam strādāja Teksasas universitātes Vēža pētniecības centrā par zinātnisko līdzstrādnieku un astoņus gadus vadīja proteīnu pētīšanas laboratoriju, kā arī 11 gadus bija docētājs universitātes Biomedicīniskajā skolā. Pēc ierašanās ASV zinātnieks nodzīvoja līdz 78 gadu vecumam.

 

  Izdeva: Valters un Rapa; 1938.g. sērijā "Jaunais zinātnieks"; lpp.111. 

 Izdeva: Gulbis; 1937.g. sērijā "Jaunības apcirkņi";  lpp.71.
=====================================================
JAUNĀ ALĶĪMIJA
Jaunā Gaita Nr.53, 1965 

Eksaktās dabas zinātnes ir jaunas. Modernās ķīmijas sākumi meklējami 18. gadsimta otrā pusē, kas, salīdzinot ar visu dokumentēto vēsturi, ir pavisam nesen. Bet cilvēka dziņa pētīt, saprast, iepazīt dabu ir tikpat veca kā cilvēce. Arī senos un viduslaikos bijušas gaišas galvas un zinātnes entuziasti. Un, tāpat kā tagad, līdzās tīro atziņu meklējumiem bija arī tieksme atziņas izlietot dažādu praktisku mērķu sasniegšanai. Pieminot alķīmiķus, iztēlē parādās dīvainas figūras, rīkojamies ar kausēkļiem un retortēm, meklējot „filozofu akmeni”, kas parastos metallus pārvērš zeltā, vai dzīvības eliksīru, kas atjauno vai pat uzbuŗ mākslīgu cilvēciņu – homunkulu.

Viduslaiku alķīmiķi mākslīgu zeltu neieguva, dzīvības eliksīru nepagatavoja, bet gan sakrāja daudz vērtīgu atziņu par vielām. Alķīmiķu darba vērtība ir pamatatziņās, novērojumos par vielām un to pārvēršanas iespējām. Tas bija labs pamats īstajai, eksaktajai ķīmijai vēlāk. Un tad 19. gadsimta ķīmija varēja deklarēt, ka metalli nav pārvēršami, un biologi pamatoja mācību, ka dzīvs var rasties tikai no dzīva. 19. gadsimta otrā pusē un 20. gadsimta sākumā izveidojās jauna zinātnes nozare –bioķīmija, kas soli pa solim noskaidroja dzīvo būtņu vielisko sastāvu un vielu maiņas procesus. Un tagad, mūsu gadsimta vidū, dzīvā šūniņa parādās jau lielā mērā izprasta kā negaidīti sarežģīta organizācija, kur vielu maiņu norises rit apbrīnojamā kārtībā. Sevišķi apbrīnojama ir diferenciācija, organisma pakāpeniskā izveidošanās no dīgļšūnas. Daudzi 19. g.s. biologi bija pārliecināti, ka šo procesu mērķtiecīgā saskaņa nav izskaidrojama ar vielu fizikālām un ķīmiskām īpašībām, t.i. ka dzīvo šūniņu vada kādi īpaši „dzīvības spēki”. Šāds vitālistisks uzskats tomēr pamazām zaudē savas pozīcijas, jo daudzas agrāk nesaprastās fizioloģiskās norises bioķīmija un biofizika tagad izskaidro bez „dzīvības spēku” palīdzības.

Divdesmitā gadsimtā dzimst „jaunā alķīmija”, kas atklāj un pētī matērijas pašorganizēšanās spējas. Viens no „jaunās alķīmijas” paveidiem ir t.s. molekulārā bioloģija, kas pētī dabisko lielmolekulu īpašības un funkcijas šūniņās un sintezē arī mākslīgas lielmolekulas. Jaunie alķīmiķi vēl nesapņo par maza mākslīga cilvēciņa radīšanu retortē, bet tiem gan ir padomā līdzekļi, kā novērst dažādus organiskus defektus, pat ietekmēt iedzimtību. Ne vien kāda organisma, bet pat vienkāršākas baktērijas vai sēnītes mākslīga izgatavošana laboratorijā vēl nav iespējama, un vēl nav paredzams, kad tā būs iespējama.

Jaunā „alķīmija” smeļas spēkus no dažādiem avotiem. Pirmkārt, bioķīmijas progress ir sensacionāls. Piem., bioenerģetiskie procesi, t.i. kā šūniņa atbrīvo enerģiju no dažādām barības vielām, gandrīz pilnīgi noskaidroti. Katrā šūniņā ir organisko biokatalizātoru jeb enzimu sistēmas. Enzimi jeb fermenti ir proteīni, lielmolekulāras vielas, kas šūniņu sīkstruktūrās sakārtoti zināmā kārtībā. Barības vielu mazās molekulas slīd gar enzimiem kā rūpniecības produkti pa slīdošu lenti. Bet arī paši enzimi tiek izgatavoti šūniņās, un apmēram pēc tāda paša principa. Enzimi, tāpat kā visi proteīni, veidoti no aminoskābēm. To sakārtošanā un saistīšanā liela nozīme t.s. nukleīnskābēm. Šo daļiņu virsmā aminoskābes tiek sakārtotas cita pie citas un saķēdētas kopā, izveidojot proteīnu lielmolekulas. Kādā kārtībā tām jāsavienojas, to nosaka nukleīnskābes, sevišķi t.s. deoksiribonukleinskābe jeb saīsināti DNA, kas nāk no šūniņu kodoliem. DNA ne vien diriģē enzimu sintezēs, bet noteic visas iedzimtās pazīmes. DNA lielmolekulas ir līdzīgas virvēm, katrā ir divas vārpstas, apvītas viena ap otru. Vārpstas var pa daļai attīties vaļā, un uz katra zara var tikt „nokopētas” jaunas lielmolekulāras vielas, kas, piemēram, var „aiznest ziņas” tālāk šūniņā par to, kādi enzimi jāgatavo. Bez tam šūniņa ir arī vēl citāda veida nukleīnskābes, proteīni, vitamīni u.t.t., kam tur dažādas funkcijas. Ļoti nozīmīga ir sistēmas vienība: piem., DNA noteic proteīnu sintēzes, bet pašas DNA izgatavošanai vajadzīgi enzimi, t.i. proteīni. Jaunie „alķīmiķi” tomēr vēl nav spējuši izgatavot nedz sintētisku DNA, nedz mākslīgus enzimus. Tomēr pagatavoti ir dažādi t.s. polinukleotidi un poliaminoskābes, kas zināmā mērā līdzīgas dabiskām lielmolekulām. Interesanti, piemēram, tas, ka daži polinukleotidi var pa daļai aizstāt nukleīnskābes kā „diriģenti” proteīnu biosintezēs.

Otrs avots, no kā jaunie alķīmiķi smeļas speķus, ir sintētiskā organiskā ķīmija. Izrādās, ka aminoskābes un nukleotidus var sintezēt ne vien ar pakāpenisku sarežgītu sintežu palīdzību, bet tie var rasties spontāni no samērā vienkāršām organiskām vielām. Tam visam liela nozīme arī problēmā par dzīvības izcelšanos. Izrādās, ka aminoskābes, to tālākie atvasinājumi (peptidi) un pat nukleinskābju „būvakmeņi” nukleotidi var rasties no tādu vienkāršu vielu maisījumiem kā amonjaks, oglekļa oksīdi, metāns, ūdens, u.c. Spontānās reakcijas, kuŗās rodas dažādas sarežģītas organiskas vielas, var notikt, piem., elektriskās izlādes ietekmē, apstarošanā ar ultravioletiem stariem vai vienkārši karsējot, klāt esot dažādām neorganiskām vielām. Zemes lodes pirmatnējā attīstības posmā šādas reakcijas bija pilnīgi iespējamas. Starp aminoskābju, nukleotidu u.c. organisku vielu maisījumu no vienas puses un dzīvo šūniņu no otras, protams, ir milzīgs bezdibenis, bet tas nav bijis nepārvarams. Dabai bija diezgan pacietības, lai neskaitāmos eksperimentos daudzu simtu miljonu gadu laikā atrastu arvien jaunus un jaunus grupējumus un veidus. Nukleotidi un aminoskābes ir mazas molekulas. Šīs mazās molekulas, ja tās attiecīgi aktivizē, var savirknēties lielās ķēžu molekulās, kam loti dažādas iespējas spontāni organizēties tālāk. Viena ķēde var savelties kamoliņā – tādas ir dažu enzimu lielmolekulas. Divas polinukleotidu ķēdes var apvīties viena ap otru – iznāk kaut kas līdzīgs dabiskai DNA. Daudzas proteīnu ķēdes var, piem., uz kāda minerāla gludās virsmas sagulties cita pie citas, izveidojot šķiedras un plēves. Attiecīgie speciālisti pārliecināti, ka tagad atrodamās nukleīnskābes un proteīni nav radušies zemes pirmatnējā attīstības posmā spontāni no augšminētām organiskām vielām, bet ir vēlākās evolūcijas produkts. Pirmatnējās lielmolekulas un to organizēšanās produkti ir visi gājuši bojā. Varbūt daži no šo lielmolekulu veidiem bija vairāk vai mazāk līdzīgi tagad sintētiski gatavotām poliaminoskābēm un polinukleotidiem.

Jaunajiem alķīmiķiem ir vairāki ieroči un mazākas ambīcijas nekā seno laiku alķīmiķiem, tāpēc arī tagad panākumi tik lieli. Ar tagadējās technikas palīdzību, ņemot palīgā x–starus, spektropolarimetrus, elektroniskās smadzenes u.c., samērā ātri atrisina nukleīnskābju un proteīnu struktūras noslēpumus. Ar elektronu mikroskopiem skata šūniņu uzbūves detaļas. Ar radioaktīvo izotopu palīdzību ātri izseko vielu maiņas procesiem audos. Daudz vēl ir neatrisinātu problēmu, bet tās atrisina citu pēc citas. Ja dažas, kā, piem., ļaundabīgo audzēju jautājumu, nav vēl izdevies atrisināt, tad tas pa daļai tāpēc, ka priekšplānā allaž izvirza praktisko lietošanu, bet trūkst pamatizpratnes. Seno laiku alķīmiķi neieguva ne mākslīgo zeltu, ne dzīvības eliksīru pa daļai tieši tādēļ, ka bija apsēsti ar derīguma principu. Tīrā zinātne nemeklē derīgumu, bet mēģina saprast dabas parādības. Praktiskie labumi tad nāk paši bez prasīšanas.

Dr. chem. B. Jirgensons

 =================================================================

*no adazuvidusskola.lv

 

Jāņa Menča - matemātiķa, habilitētā pedagoģijas doktora atmiņas:

Vispār jau man gāja grūti, institūta laikā divas reizes pārtraucu mācības. No Puikules netiku uz Rīgu, jo nebija naudas, par ko aizbraukt, un bija jāstrādā lauku darbos. Es atceros kā oktobrī laukā strādāju, vācām kartupeļus, jutu, ka nevaru nekur tālāk tikt. Un atnāk pastnieks Māris, čāpo pa dubļaino ceļu ar somu - un atnes vēstuli. Vēstule turpat jāatplēš vaļā. Raksta ķīmijas pasniedzējs Bruno Jirgensons, kas man ķīmiju bija mācījis tikai vienu gadu, dažas lekcijas. Bruno Jirgensons vēlāk bija slavens profesors Amerikā, doktors un tā tālāk. Un raksta tā, pirmās rindas man ir prātā burtiski: jūsu iztrūkšana klasē rada lielu nemieru. Es uzzināju no jūsu klases biedriem, ka ir grūti. Viņš aprakstīja, kā pats savā laikā ar grūtībām mācījies. Viņš pat nebija man kursa audzinātājs, bet viņš raksta, ka varbūt mēģinās institūta padomē stipendiju sagādāt, lai es tomēr kaut kādā veidā tur tieku.

* Kultūras Biroja Biļetens ( Amerikas Latviešu Apvienība) / 01.12.1959

Izcila zinātnieka mūža atcere  

PROP. DR. BRUNO JIRGENSONAM 60 GADU Kas gan Latvijā nepazina Dr. Bruno Jirgensonu? Plašas bija tās aprindas, kas viņu pazina personīgi un vēl plašākas tās aprindas, kas lasīja, viņa grāmatas. Kas gan no ķīmiķiem, fiziķiem, biologiem un citu radniecisku zinātņu darbiniekiem nepazina viņa grāmatas ..Modernās zinātnes panākumi" (1936. g., 369 lpp.), ..Ķīmija pārmaina pasauli" (1943. g., 320 lpp.) vai "Modernās zinātnes problēmas" (1947. g.). Visas  un vēl citas rakstītas elegantā, saistīgā valodā. Viņš nevien populārizēja zinātni, bet arī ļoti aktīvi darbojās zinātnes laukā, piem.  prof. Dr. A. Janeka laboratorijā. Šīs darbības sekas bija nevien vesela rinda oriģināldarbu, kas publicēti vadošos zinātniskos žurnālos (galvenokārt Vācijā)), bet arī grāmata "Kurzes Lehrbuch der Kolloidchemie", kas sarakstīta kopā ar M. Straumani (1949. g., 282 lpp.).  

Šai grāmatai bija panākumi galvenā kārtā ārpus Vācijas, kad Pergamon Preses (toreiz Londonā) ierosināja to papildināt un pārtulkot angļu valodā. Tā radās grāmatas 1. angļu iespiedums (1954. g., 420 lpp.), otrais angļu iespiedums sekoja jo drīz — 1962. g. 500 lpp.) un tagad jādomā par 3. iespiedumu. Dzird, ka šī grāmata esot labākā un modernākā kolloidķīmijā, kas lidz šim sarakstītas ASV. Dažas universitātes to pat piešķir godalgās labākiem kolloidķīmijas studentiem, lūdzot ierakstu no grāmatas autoriem. Dr. Jirgensona daba tomēr nevarēja samierināties ar samērā šauro neorganiskās kolloidķīmijas nozari. Viņa prāts tiecās nedzīvas un dzīvas matērijas dziļumos priekš jau 34 gadiem LU, pārejot darbā pie prof. Dr. O. Lutza, viņš pēta optiski aktīvo aminoskābju polarizācijas plāksnes griešanas spēju. Pārvarot prof. Lutza pretestību, abi vienojās par formulējumu attiecībā uz aminoskābju grimšanas spējām, kas tagad pazīstama kā „Lutza-Jirgensona likumība". Būdams jau šinī krastā, Jirgensons šos ar lieliem panākumiem uzsāktos darbus turpina un paplašina rotācijas dispersijas virzienā, vedot to sakarā ar lielmolekulāro vielu uzbūvi. Interesanti atzīmēt, ka līdzīgs darbs par proteiniem, kas publicēts 1963. g., ir atradis tādu piekrišanu, ka darba atsevišķus novilkumus pieprasījuši apm. 300 zinātnieki. Dr. Jirgensons pašlaik savā laboratorijā Teksas universitātes Andersons slimnīcas un tumora institūtā. Hiustonā pēta gamma globulīna uzbūvi, kam ir molekulārārsvars ap 160.000, atšķeļot veselas polipeptldu virknes un atkal "saāķējot" kopā virknes no dažādiem proteiniem. Visas šīs aktīvās pētīšanas rezultāts izpaužas nevien oriģinālpublicējumos, kuru Jirgensonam pāri par 120, bet arī grāmatās, piem. ..Organic Colloids(' (1958. g.. 6551 lpp.), "Natural Organic Macromolecules" (1962. g., 464 lpp.), kuras viņš sarakstījis samērā īsā laikā. Šai ziņā no latviešu ķīmiķiem Jirgensonu pārspējis tikai prof. Pauls Valdens. Dr. Bruno Jirgensons dzimis Latvijā, Ādažos, 1904. g. 16. maijā, 1904. g.. Latviju viņā atstāj 1944. g. rudeni un kopš 1955. g. ir ASV pilsonis. Beidzis LU 1926. g. ar mag. chem. grādu. Dr. chem. grādu ieguvis turpat 1933. g., habilitējies 1934. g. Strādājis Cīriches unversitfitē Šveicē (1930. g.) un Freiburgā, Vācijā 1939. g. pie Nobela laureāta H. Staudingera. Darbojies par profesoru Latvijas universitātē (1940.—41.). UNRRA universitātē (1946.—47.). tad Mančesteras universitātē Anglijā (1947.—49.), kamēr pārnācis par ķīmijas departamenta vadītāju un profesoru uz Teksas Luterāņu kolledžu Segumā (1949.—52.). 1952. g. viņš pāriet uz pašreizējo vietu Teksasas universitātē par bioķīmiķi. Dr. Jirgensons bez tam ir profesors Teksasas universitātes medicīnas skolā un Baylor universitātē Hjustonā; kopš 1956. g. ari redakcijas loceklis žurnālam „Die Makromolekulare Chemie." Prof. Jirgensona biogrāfija lasāma Latvju enciklopēdijā, American Men of Science, Who is Who in American Education. Leaders ir American Science un 5. Poggendroff's Handbuch.  

* Laiks / 23.05.1964  

* Laiks / 10.05.1969

DIENAS ĶĪMIĶU KONGRESĀ RIGĀ UN AP TO 

Raksta. „Atkal dzimtenē" autors ir Dr. chem. Bruno Jirgensons. Tas publicēts Ņujorkā iznākošajā latviešu laikrakstā „Laiks" 1970. gada 60. un 61. numurā. Ja līdz šim gan kā „Laikā", tā visos citos politisko latviešu trimdinieku" izdotajos publicējumos par dzīvi Padomju Latvijā esam lasījuši tikai negātīvas piezīmes un "melnām acenēm" redzētas „patiesības", tad apbrīnojuma vērta ir populārā latviešu zinātnieka objektīvā šīsdienas Latvijas un tur dzīvojošo cilvēku saredzēšana un novērtēšana. Bet svešumā dzīvojošajiem latviešiem šis mūsu zinātnieka raksts lai ir arī pārdomu vērts problēmai: Uzturēt sakarus ar dzimteni, jebšu padoties, manuprāt, ne ar ko neattaisnojamai trimdas politikāņu nereālai un liekulīgai domai un propagandai par latviešu tautas bojā eju Padomju Latvijā.  

Pirmā tiešā saskare ar dzimteni ir — no augšas. Lidojums no Londonas uz Maskavu iet tieši pāri Rīgai. Jau tuvojoties Rīgai, skaidri iezīmējas Kurzemes pussalas kontūras, taisni kā uz kartes. Mazliet vēlāk skatam atklājas Roņu sala, tad Lielupes loki, kas ieslēdz Rīgas jūrmalas šauro zemes strēmeli, tad Daugava un Rīga. Lidojam tomēr tik augstu, ka Rīgas detaļas necik skaidri nevar saredzēt. Un tā arī drīz vien pazūd skatam. Pēc kāda laika tuvojamies Maskavai, kur nolaižamies, kur notiek visas kontroles. Nākamā dienā atpakaļ uz Rīgu vietējās satiksmes lidmašīnā. Tagad tuvojamies Rīgai no austrumiem, lidojam samērā zemu, un te vēl kas jauns un neparasts — dzirdama latvju valoda. Turpat aizmugures sēdekļos jauni speciālisti diskutē techniskus jautājumus, un ir labi klausīties viņu latvisko terminoloģiju, tīro valodu. Daugava, Rīgas apkārtne parādās jau skaidrāk. Tuvojamies Rumbulas lidlaukam, nolaižamies, atkal var spert kāju uz Latvijas zemes. Prieks redzēt sagaidītājus ar ziediem un laipnībām, un tad, kā pa sapņiem, skatam pamazām atklājas mūsu vecā Rīga. Nomalēs daudz jaunceltņu, daudz arī vecu māju. Daudz kas ir svešs, pārveidots, bet jau no liela tāluma pavīd vecie ūdenstorņi, kur tuvumā pavadīti vairāki bērnības gadi. Drīz jau esam Brīvības (Ļeņina) ielā, braucam gar Brīvības pieminekli, esam galā. No istabas loga „Rīgas" viesnīcā atklājas skats uz kanāla apstādījumiem, universitātes veco ēku, operu. Viss ir gandrīz tāpat kā senāk, gandrīz kā atgriešanās pagātnē ar "laika lidmašīnu". Bet ir arī savādāk: ļaužu un braucamo drūzma, un operas galveno fasādi klāj reklāma par kādu armijas kori svešā valodā. Kad sarunās vēlāk iznāca aizkārt šo svešinieku pieplūduma jautājumu, bija jādzird it kā pārmetums, ka, lūk, mēs, aizbraucēji, esot atstājuši tukšumu. Un tad, kaut gan jau vēls, ne vēlais laiks, ne ceļa nogurums nespēja pieveikt nemieru: bija jāiet, bija atkal jājūt zem kājām sen mītas takas, dzimtenes zeme. Tepat ir Bastejkalna apstādījumi, Pulvertornis, Nacionālais (Drāmas) teātris, un tad Ķīmijas fakultātes ēka Kronvalda bulvārī 4. Viss ir tāpat, vai gandrīz tāpat, „laika mašīna" ir novedusi pagātnē, un vēl grūti ticēt, ka tā tiešām īstenība. Tik šī „tagadnes pagātne" ir pelēkāka, kaut arī dinamiskāka, nekā pagātne atmiņu tēlos. ietves bedrainākas, namu sienas pelēkākas nekā atmiņās. Kopti un atjaunoti tiek tikai nozīmīgie vēstures pieminekļi, piem., sākti ir Pētera baznīcas augstā torņa atjaunošanas darbi. Vietvietām pusgatavas jaunas augstceltnes, bet tās ceļoties lēni, un uz dažām būvdarbi bija apstājušies. Lieliska bija 7. Internacionālā dabas vielu ķīmijas kongresa (simpozija) atklāšana jaunajā Rīgas Sporta pilī. Tā ir plaša, moderna celtne. Daudz jauna, nozīmīga zinātniskā ziņā bija kongresa plenārlekcijās un speciālos referātos, kas notika vairākās vietās vienlaicīgi, g. k. piecdesmitos gados celtajā Latvijas PSRS Zinātņu akadēmijas augstceltnē, Turgeņeva ielā 19. Modernas ir jaunās Rīgas Politechniskā institūta celtnes iekšrīgā, tāpat Zinātņu akadēmijas institūti Aizkraukles ielā, tuvu Juglai. Šie institūti bagātīgi apgādāti ar instrumentiem un visādiem pētīšanas līdzekļiem. Tur strādā jaunā ķīmiķu audze, kas var lepoties ar panākumiem. Daudz te mūsu ievērojamā ķīmiķa prof. G. Vanaga skolnieku, kas turpina viņa darbus. Bet sākti arī pavisam jauni virzieni, piem., par katalizi, par reakciju mechanismiem utt. Lai gan kursi studentiem tiek lasīti pa lielākai daļai krievu valodā, latviskā terminoloģija ir dzīva, un latviešu valodā iznāk pat speciāla rakstura mācības grāmatas un monogrāfijas. Grāmatu veikalu Rīgā ļoti daudz, grāmatas ir ļoti lētas (ap 10 reiz lētākas nekā ASV vai Vācijā), un interesantākie izdevumi populārā zinātnē, technikā un daiļliterātūrā tiekot izpirkti ātri. No viesnīcas "Rīga" uz Zinātņu akadēmijā notiekošām lekcijām var iet caur tirgu, kas turpat, kur agrākais Centrāltirgus. Gaļas, desu, sieru un sviesta kalni lielajās tirgus novietnēs nav tik lieli, kā to var atcerēties no trīsdesmito gadu laikiem, bet izvēle tomēr diezgan liela. Tirgus stendi ir arī ārpus lielajām hallēm, kur piedāvā dārzeņus, puķes, u.c. 23. jūnijā parādījās arī vainagi un jāņuzāles Līgo vakaram. (Neparasts te tomēr tas, ka pirka arī savādas, raibas karnevāla cepures tam pašam nolūkam). Daudzās vietās minerālūdeņu automāti un kvasa pārdotavas. Drūzma visur liela. Pārtikas, drēbju, un sīku preču veikalu Rīgā nav tik daudz kā ASV pilsētās, un arī preču izvēle daudz mazāka, bet rindas nebija redzamas. Viesi no rietumiem var iepirkties arī ts. dolāru veikalos, kur var ievest sev līdz arī radus un paziņas. Tomēr šie veikali mazi un izvēle tajos nav bagātīga. Te var pirkt arī suvenīrus, stiprus dzērienus un saldumus. Kongresa dalībnieki un tūristi samaksā par viesnīcu un uzturu jau iepriekš, zemē, no kurienes tie nāk. Par maltītēm viesnīcas restorānā tad norēķinās ar tūristu kuponiem. Var maksāt arī rubļos. Labas brokastis Rīgas restorānā izmaksā ap rubli, pusdienas vai vakariņas ar 3 ēdieniem 1,5 —2,5 rubļu. Ēdieni labi, sevišķi zupas (tās garšo tāpat kā māmuļas gatavotās, vecos laikos). Pasniedz rupjo rudzu maizi un saldskābmaizi, kaut gan kollēgas no rietumiem vairāk sniedzās pēc baltās. Kafiju tomēr visur pasniedz melnu un piens vai krējums tad jāprasa atsevišķi. Viesnīcas ēdamzāle plaša, neparasti augstiem griestiem, tāpat kā tas Maskavas viesnīcās vai Zinātņu akadēmijas telpās. Viesnīcas restorāna viesu apkalpotāju latviešu valodā allaž pavīd krievisks akcents. Radi, kas ieradās no laukiem, pārliecināja, ka viņu stāvoklis pēdējos gados redzami uzlabojies. Dolāru veikalos tie skatījās tik uz smalkām lietām. Par atvesto kožgumiju un cigaretēm bija daudz lielāka interese nekā par drēbju gabaliem. Iespaidi no rīdziniekiem dažādi. Kāds enerģisks, jauns pāris, kas ierīkojuši Āgenskalna nomalē siltumnīcu, dažu gadu laikā iespējuši pa daļai uzbūvēt pamatīgu mūra māju un iegādāties automobili. Tas panākts ar siltumnīcā audzētiem agriem tomātiem, kas ienesot daudz vairāk nekā alga elektroniskā rūpnīcā. Pagaidām šī privātā uzņēmība (protams, bez algota darba spēka palīdzības) tiekot atļauta, bet neesot drošības, ka nākotnē tādus pasākumus vienmēr atļaušot vai neaplikšot ar lieliem nodokļiem. Nomalēs savrupmājiņu tomēr diezgan daudz. Daži bijušie kollēgas-ķīmiķi tādas ceļ tālāk ārpusē, kur klusāks. Ne gluži tik labi iet algotiem pilsētniekiem un pensionāriem, kam jāpārtiek no mazas algas vai pensijas. Parastās strādnieku, skolotāju un arī jauno zinātnieku algas ir tikai ap 100—150 rubļu mēnesī. Ar to ģimenei grūti iztikt. Tādēļ ģimenē parasti strādā un algu saņem vismaz divi pelnītāji. Iztiku atvieglina pamatuztura lētās cenas, piem., rupja maize maksā 15—20 kapeiku kilograms. Labākās uzturvielas dārgas, piemēram, sviesta cena ir 3,5 rubļu kg. Ar retiem izņēmumiem, rīdzinieki dzīvo saspiesti. Ģimenei parasti viena vai divas istabas ar kopīgu virtuvi un vannas istabu. Dzīvokļi tomēr neticami lēti: ap 5 —20 rubļu mēnesī. Tāpat lēti ir tramvaji, autobusi un trolejbusi, kas skrien gandrīz vai pa visām ielām. Par 3—4 kapeikām var izbraukt cauri visai Rīgai. Iztiku atvieglo arī brīva ārstēšana. Teātra un koncertu biļešu cena 1—1,5 rubļu. Drēbju un apavu cenas augstas. Rīgas teātri, opera un balets ļoti augstā līmenī. Pēc "Gulbju ezera" izrādes kāds no prominentiem amerikāņu ķīmiķiem bija cildinājis kongresa organizētājus-rīdziniekus par to, ka tie neesot pat taupījuši pūles ataicināt Rīgā slaveno Maskavas baletu. Liels bijis pārsteigums, kad paskaidrots, ka tas nav Maskavas krievu, bet Latvijas balets. Dziļu iespaidu atstāja "Pēra Ģinta" baletizrāde liela orķestra pavadījumā, ar Grīga mūziku. Tāpat interesants bija "lnku zelts", īpatnējs, jauns balets, kam efektīgu modernu mūziku komponējis jauns krievu komponists. Baleta izpildītāji jauni, lielāko tiesu ar latviskiem vārdiem. Tomēr pavisam neaizmirstama paliks „Skroderdienu Silmačos" izrāde Drāmas (Nacionālā) teātrī. Tā ir pati pēdējā izrāde sezonā, un vēl pēdējā dienā pirms prombraukšanas. Nams pārpildīts, izrādi uzņem ar dzīvu atsaucību. „Skroderdienu" dziesmas ieskanējušas jau bērna dienās, kad tēvs un māte tās skandināja, gatavojoties amatieru izrādei Ādažu pagastnamā. Tā šīs dziesmas ir pavadījušas visu mūžu, kādreiz atsvaidzinātas vēlākās izrādēs Rīgā un tagad atmodinātas atkal pēc 25 gadiem. Katrs vārds, katra skaņa, katrs skats nāca. un tika uzņemts kā mīļi ciemiņi, sen neredzēti. Jaunais Rīgas uzvedums nav būtiski daudz atšķirīgs no klasiskā, tikai tagad lugai vēl piekomponēta orķestra mūzika, kas vietvietām pavada izrādi. Papildināts ar dejām un vairākām līgo dziesmām ir Jāņu vakara skats. No agrāko laiku aktrisēm piedalījās O. Lejaskalne un L. Erika. Pēc izrādes uz skatuves tika godināts kāds no direktoriem, kas pensionējas. Apsveikumu, dāvanu, ziedu tur bija bez gala. Tautieši dzimtenē cienī un atbalsta savus kultūras darbiniekus. Latvijā tagad jūsmo par jaunas zvaigznes, Raimonda Paula populārām dziesmiņām. Viņa koncerts Dzintaros bija pārpildīts. Lai gan starp klausītājiem liela dala bija krievu un ārzemju viesu, gandrīz visas dziesmas tika dziedātas latviski. Tās lielāko tiesu sentimentālas, lai gan ar latviskiem motīviem, dažu instrumentu pavadījumā. Un Rīgas Jūrmala pati? Tā maz pārmainījusies. Milzīgās vētras postījumi pagājušā gadā vēl šur tur redzami. Kāpas atdzītas tālāk no jūras, tā kā pludmale izskatās ļoti plaša. Bet pati jūra un saulriets tādi paši kā senāk .. . Kongresa dalībniekiem bija rīkota ekskursija uz Salaspili un Siguldu. Vispirms mūs veda uz Salaspili, kur vācu okupācijas laika koncentrācijas nometnes vietā uzcelti grandioza apmēra pieminekļi tur cietušo piemiņai. Veidojumi tiešām īpatnēji un ļoti iespaidīgi. Tālāk, pa jauno ceļu, lielāko tiesu caur mežainiem apgabaliem, nonākam uz Vidzemes šosejas, tad Siguldā. Vecās Siguldas pilsdrupas tāpat stāv, tāpat Turaidas tornis, no kura skatam atklājas plašā Gaujas leja. Vēl dzīva un tūristiem stāstīta tiek teika par Turaidas Rozi, rādīta tās kapa vieta. Protams, apstaigājam arī Gūtmaņa alu un tālāk Gaujas leju. Redzamas lauku mājas, kuru tuvumā kopti dārzi un lauciņi un ganās pa govij. Lielos kolchozus Vidzemē nav viegli ierīkot. Vēlāk radās iespēja izbraukt arī uz dzimto vietu Ādažos. Pagastnams un dažas pazīstamas mājas vēl stāv tāpat, bet muižas centrs pārveidots līdz nepazīšanai. Izvilktas jaunas šosejas, pāri Gaujai jauns tilts. Jauna šoseja izvilkta taisni starp abiem "Strēlniekiem", kur no kādreiz tik rūpīgi koptiem dārziem un ēkām maz kas palicis pāri. Dažas pazīstamo cilšu atvases tomēr vēl atrodamas. Atskan arī balsis svešā valodā. Bet Gauja ir tā pati, lai gan tās gultne nedaudz mainās, un agrākās klajās sēres pieaugušas kārkliem un alkšņiem. Bet nemaz nav mainījies Carnikavas kapu kalns, kur vēl varēja atrast senču dusas vietas. Atpakaļ uz Rīgu braucam pa citu ceļu — caur Carnikavas centru gar jūrmalas pusi uz Langas ciemu un Mīlgrāvi. Mežaparka priežu galotnes bojātas, koki nīkst, par ko vaino kodīgās gāzes no pastiprinātās produkcijas Mīlgrāvja super fosfāta fabrikā. Tagad tomēr šī rūpnīca pārcelta citur, bet priedēm tas laikam būs par vēlu. To vietā vairāk stādīšot lapu kokus. Brāļu kapos viss tāpat kā senāk, tikai ir daudz jaunu kapu, bet dažas veco kapu plāksnes nozudušas. Turpat netālu, lielisks kā vienmēr, ir Raiņa piemineklis. Otrs, jauns mūsu lielā Raiņa piemineklis uzcelts bij. Esplanādes laukumā, kas tagad viss apstādīts. Labi kopti apstādījumi Daugavmalā, ap kanāli, un jaunu zaļumu puduri vietvietām arī iekšrīgā, dažu veco namu vietā. Daugavmalas koki izauguši lieli, gar krastu un pa tiltiem dzīva satiksme. Līgo naktī Rīgas apkārtnē daudzās vietās dega jāņugunis un notika līgošana. Arī mēs līgojām kāda jauna latvju zinātnieka ģimenes pulciņā, gluži kā vecos laikos. Bija Jāņu alus, siers un viss cits. Un ilgus gadus dzīvojot dienvidos, kur starpība starp dienu un nakti dažādos gada laikos maza, īsā Jāņu nakts pagāja kā brīnums. Grūti bija atrast laiku visam nepilno 2 nedēļu laikā Rīgā. Arvien kas interesants kongresā, oficiālie sarīkojumi, koncerts Doma baznīcā, jauni paziņas un sen neredzēti seno dienu draugi un kollēgas. Visi ir sirsnīgi, visi grib parādīt kādu laipnību, labvēlību. Tās ir "pilnas" dienas, kad maz atliek laika atpūtai. Bet ir nepārvarama dziņa redzēt vēl vairāk, arī agrākās dzīves vietas, kur pavadītas tik daudzas baltas un nebaltas dienas. Māja, kur dzīvojām Muitas ielā, pārvērsta par kazarmi ar aizrestotiem apakšējā stāva logiem. Agrāko dzīves vietu Mežaparkā bija grūti atrast un meklējot allaž nācās konstatēt, ka daudzkas no pēdējo grūto kara gadu notikumiem izdzisis no atmiņas. Daudzas ielas pārdēvētas. Māju tomēr atradām, bet nebija par ko priecāties. Visur rēgojās nolaidība. Mājas nekrāsotas, neuzpostas, dārzi pieauguši ar krūmiem un nezālēm. Citreiz esmu nokļuvis uz tālās bērnības takām Matīsa (Revolūcijas) ielā, ko bija jāizstaigā no viena gala līdz otram, līdz mājai Nr. 137, kur pavadīti pieci bērnības gadi. Mūsu un citas mājas tur stāv tāpat kā pirms 55 gadiem. Gar Matīsa kapiem tāpat ripo vilcieni. Tālāk paceļas pazīstamie ūdens torņi. "Laika mašīna" ir aizvedusi tālā pagātnē . . . Ko vēl var teikt par dzimtenes tautiešu vecāko un jauno paaudzi? Par viņu noskaņojumu, darba prieku, cerībām? Te liela dažādība, un kādi vispārinājumi nav iespējami. Liekas, ka lielākā daļa vecākās paaudzes samierinājusies ar tagadējo dzīvi. Kritiskas piezīmes tomēr allaž dzirdamas diezgan skaļi, sevišķi par iebraucējiem no Krievijas. No konkrētas kritikas nevairās, bet kāda tendence ievirzīt sarunas politiskās diskusijās nebija manāma. Pilsētniekos neapmierinātība par zemām algām un mazo patēriņa preču izvēli. Daļa jaunās paaudzes, tāpat kā te, pasīva un kritiska, daļa tomēr ļoti enerģiska, mēģina tikt uz augšu, cik labi vien iespējams. Daudz jaunu, spējīgu zinātnieku. Nav zudusi dziņa radīt vērtības, kopt latvisko. Visi ir priecīgi būt kontaktā ar tautiešiem emigrācijā un stiprināt šīs saites. ASV tiek respektētas un varbūt arī drusku idealizētas. Esam gaidīti viesi dzimtenē, un sirsnīgi izskanēja dzimtenes tautiešu atvadu vārdi — "Uz redzēšanos!" 

Prof. Bruno Jirgensons (ASV) Rīgas simpozija dienās kopā ar rīdziniekiem — saviem draugiem un bijušiem audzēkņiem

ATKAL DZIMTENĒ

1970.09.01 Mūsu Laikmets = Unser Zeitalter
B. J

ZINĀTNEI ATDOTA DZĪVE 

16.MAIJA TEKSASAS UNIVERSITĀTES PĒTNIECIBAS CENTRA EMERITETAJAM PROFESORAM BRUNO JIRGENSONAM PALIEK 75. 

Manas paaudzes latviešu ķīmiķu, fiziķu, biologu uztverē Bruno Jirgensona vārds ir bijis un joprojām ir ļoti nozīmīgs: viņa daudzās populāri zinātniskās grāmatas, lasītas un pārlasītas, daudzus no mums ir ievadījušas zinātnē. «Dzīvības problēma», «Nemirstības problēma». «1000 Jautājumu ap mums» (padomju autora M. Iļjina grāmatas lokalizējums). «Modernās zinātnes lielie sasniegumi», «Neredzamās pasaules», «Ķīmija pārveido pasauli» — šie 30. gados sacerētie darbi atspoguļoja tālaika zinātnes aktuālākās problēmas, atklājumu apvāršņus, un latviešu lasītājs nereti pirmoreiz ieraudzīja dinamisko XX gadsimta zinātnes pasauli tieši Bruno Jirgensona skatījumā. Nozīmīgus jaunatklājumus zinātnei devis arī Jirgensons pats. Latvijas universitātes Ķīmijas fakultātes 1926. gada absolvents, viņš jau studiju gados bija sācis nopietni darboties toreiz visai aktuālajā kodolķīmijas nozarē, aizstāvot savu pētījumiem veltīto doktora disertāciju 1933. gada 16. maijā (kāda sagadīšanās — tieši paša dzimšanas dienā). Tomēr paliekošāka loma nekā disertācijai bija B.Jirgensona un profesora O.Luča kopā veiktajam darbam par atomu telpisko sakārtojumu dzīvajā dabā sastopamajās aminoskābēs. Toreiz vēl nebija pierādīts, ka visām 20 dabīgajām aminoskābēm, kas veido daudzveidīgo olbaltumvielu pasauli, ir viena un tā pati — konfigurācija. Rīgas pētniekiem 1928. —1931. gados izdevās pierādīt, ka aminoskābes konfigurāciju var noteikt pēc sakarībām starp aminoskābes optisko aktivitāti (polarizētas gaismas stara plaknes griežspēju) un šķīdinātāja skābumu. Šie pētījumi atsedza likumību, kas starptautiskajā ķīmijas literatūrā tagad pazīstama kā Luca-Jirgensona likums un kas jo plašu atbalsi faktiski guva vēlāk — 40. un 50. gados. Ar tās palīdzību citi .zinātnieki, īpaši ASV un Japānā, atrisināja daudzas neskaidrības aminoskābju konfigurācijas problēmās. Tādējādi jau jaunais Jirgensons deva savu vērtīgu ieguldījumu organisko vielu stereoķīmijā. Un tā B. Jirgensonam sāka veidoties savas idejas par olbaltumvielu molekulu uzbūvi un konfigurāciju, kuru realizēšanu viņš izvēlējās par pamata darba lauku visam mūžam. Izmantojot modernas pētniecības metodes (optisko rotācijas dispersiju, cirkulāro dihroismu). B. Jirgensons te sasniedzis vispāratzītus panākumus, publicējis vairāk nekā 150 zinātnisku rakstu, vairākas grāmatas, no kurām monogrāfija «Organiskās dabiskās makro molekulas» tulkota arī krievu valodā un 1965. gadā izdota Maskavā. Tagad varam arī konstatēt, ka Bruno Jirgensona zinātniskais darbs pirmskara Latvijā tomēr neguva to atzinību, kādu būtu pelnījis. Vakanču trūkums Latvijas universitātē, dažu vecāko kolēģu neizpratne, varbūt nenovīdība, nepatika pret rosīgo populārizētāju, kurš laužoties tik daudzās svešās nozarēs, atturēšanās no līdzdalības dažādās partijās un grupās — tas viss kavēja spējīgā pētnieka avansēšanos. Tiesa, kopš 1935. gada rudens bija uzsākts ne obligātu privātdocenta lekciju kurss par vitamīnu, hormonu, lielmolekulāru vielu ķīmiju. Taču materiālā ziņā tas maz deva, un nelielās asistenta algas dēl bija jāstrādā blakusdarbi un jāraksta populārzinātniskas publikācijas jo lielā skaitā. Pēdējo apstākli gan mūsu sabiedrībai nebūtu jānožēlo, jo tieši tas radīja Jirgensonu — slaveno popularizatoru. Bet kurš izvērtēs, cik orģinālatklājumu, jaunu eksperimentālu atziņu tādēļ zaudējusi ķīmijas zinātne? Katrā ziņā, iespēju izvirzīties par profesoru un izvērst plašāk savu pētniecību Bruno Jirgensonam ir devis 1940. gads. Tādēļ jo vairāk jānožēlo, ka viņa darbs nav turpinājies dzimtenē pēckara gados, kad Rīgā jo plašu vērienu guva tieši tie ķīmijas novadi, kas bijuši tuvi Jirgensona sirdij un pētnieka interesēm, proti, dabasvielu ķīmija, olbaltumvielu, fermentu un peptidu ķīmija, hormonu ķīmija — par kuriem viņš bija iestājies jau savas jaunības gados. Ir jānožēlo, ka daudzas vērtīgas publikācijas tapušas nevis Rīgā, bet Minhenē, Freiburgā, Mančestrā, Teksasā. Bet kāds nu kuram tas liktenis. 1970. gada vasarā, pēc ceturtdaļgadsimta prombūtnes, Bruno Jirgensons atkal skatīja Latviju. Šoreiz — kā VII Starptautiskā dabasvielu ķīmijas simpozija dalībnieks. Gaiša un pacilājoša bija šī atkalredzēšanās, plašā zinātnieku sanāksme, lekcija Organiskās sintēzes institūtā pēc simpozija, Līgo vakars Rīgā. brauciens uz bērnības vietām Ādažos, kur Gauja un smilšu sēres bija palikušas tādas pašas kā viņās dienās. Arī mums - jaunāka gadu gājuma zinātniekiem, bija liels prieks redzēt vaigā slaveno  pētnieku un zinātnes popularizētāju, par kuru daudz laba bija dzirdēts. Sveicinot profesoru Jirgensonu viņa 75. šūpļa svētkos, novēlot labu veselību un joprojām raženus panākumus biopolimēru pētījumos, kurus profesors turpina ASV, Hjūstonā. gribas viņam sirsnīgi pateikties. Pasacīt paldies par teicamajiem zinātņu populārizējumiem, pasacīt paldies par viņa devumu Rīgas ķīmiķu tradīciju veidošanā, par allaž draudzīgajām un uzmundrinošajām vēstuļu rindām, pasacīt paldies par uzticību zinātnei un tēvzemei, arī tur, viņā pasaules pusē.

ZINĀTNEI ATDOTA DZĪVE
1979.05.10 Dzimtenes Balss
J. Stradiņš profesors, Latvijas ZA akadēmiķis

* Laiks / 13.10.1982

* Londonas Avīze / 05.11.1982

PROFESORA DR. CHEM. BRUNO JIRGENSONA PIEMIŅAI Pēc īslaicīgas slimošanas profesors Jirgensons savas acis uz mūžu slēdza 1982.  gada 8. oktobrī Hjūstonā, Teksasā. Liktenis viņu pavisam negaidot atrāva no viņa  zinātniskā darba, ko viņš par spīti saviem gadiem vēl aizvien ļoti sekmīgi turpināja,  strādādams savā laboratorijā un publicēdams ievērojamus darbus. Bruno  Jirgensons ir dzimis 1904. gada 16. maijā Ādažu pagasta Strēlnieku mājās, studējis  ķīmiju Latvijas universitātē no 1921. — 1926. g. un ieguvis Mag. chem. grādu.  Strādājis L.U. Ķīmijas fakultātē par asistentu analitiskās ķīmijas laboratorijā no  1928. — 1934. g. 1933. gadā aizstāvējis doktora disertāciju un ieguvis Dr. chem.  grādu. 1934. g. ievēlēts par privātdocentu un sācis lasīt lekcijas vitaminu un  proteinu ķīmijā. 1930. g. papildinājies Ciriches universitātē pie Nobela prēmijas  laureāta P. Karera un 1939. g. H. Staudingera institūtā Freiburgā. 1940. g. ievēlēts  par profesoru L.U. Ķīmijas fakultātē. 1946. — 1947. g. darbojies par neorganiskās  ķīmijas profesoru UNRRAs universitātē Minchenē. 1947. - 1949. g. strādājis kā  Anglijas "Imperial Chemical Industries" (ICI) stipendiāts Mančesteras universitātes  proteinu pētniecībā, kur veicis darbus par augu proteinu — leguminu, albuminu u.c.  īpašībām. 1949. g. viņš kopā ar ģimeni devās uz ASV, kur ieņēma ķīmijas profesora  vietu Teksasas Luterāņu Kolledžā Segumā. 1952. gadā B. Jirgensons pārcēlās uz  Hjustonu (Houston) un līdz 1962. gadam strādāja par bioķīmiķi Teksasas  universitātē (The University of Texas, M.D. Anderson Hospital and Tumor  Institute, Houston). No 1962. - 1970. g. bijis šī institūta proteinu struktūras  nodaļas vadītāja postenī. Paralēli tam viņš bija arī profesors Teksasas  universitātes medicīnas fakultātē (The University of Texas, Postgraduate School  of Medicine). 1970. g. B.Jirgensons saņēma no šīs universitātes atzinības  apbalvojumu (Distinguished Service Award). Viņa pētījumus finansēja "Robert  A. Welch Foundation," Teksasā un arī dažas citas iestādes. Bruno Jirgensona  biogrāfija un darbība aprakstīta šādos izdevumos: Latvju Enciklopēdija; The  American Men and Women of Science; World's Who's Who in Science;  Poggendorff's Biographisches Handworterbuch. Viņš ir piedalījies ar saviem  referātiem par proteinu konfigurāciju Amerikas, kā arī starptautiskos bioķīmijas  kongresos (Tokio — 1967. g., Šveicē — 1970. g. un Rīgā — 1970. g.). Bruno  Jirgensons ir publicējis četras monogrāfijas par speciāliem ķīmijas jautājumiem:  1) Organic Colloids, 1958. g., 2) Optical Rotatory Dispersion of Proteins,  1969. g. 3) Natural Organic Macromolecules, 1962. g., kas arī izdota Maskavā  krieviski 1965. g., 4) Optical Activity of Proteins and Other Macromolecules,  1974. g. Šinī pēdējā grāmatā B. Jirgensons parāda savas izcilās rakstītāja spējas  — sistematizēt eksperimentālus datus un teorijas, kā arī dot skaidru kopsavilkumu  visā šajā nozarē. Monogrāfijā ievietoti arī B. Jirgensona paša pētījumu rezultāti.  Kopā ar M.Straumani B.Jirgensons ir sarakstījis kolloidķlmijas mācības grāmatu,  kas vispirms ir publicēta 1949. g. Vācijā, pēc tam divos izdevumos angliski, kā  arī tulkota spāniski un japāniski. Bez tam Bruno Jirgensons gan atsevišķi, gan  kopā ar saviem līdzstrādniekiem ir publicējis 202 rakstus žurnālos par  kolloidķīmijas un proteinu konfigurācijas jautājumiem. Viņa spalvai vēl j āpieskaita 9 populārzinātniskas grāmatas latviešu valodā un ap 600 īsāki raksti  (1922. — 1944.) žurnālos Daba, Daugava, Atpūta v.c, kā arī trimdas laikrakstos.  Latviešu sabiedrībā viņš ir pazīstams kā PBL Kultūras Fonda goda diploma  saņēmējs 1974. gadā par pētījumiem ar starptautisku nozīmi. Ievirzi savam  zinātniskajam darbam kolloidķīmijā B. Jirgensons ir ieguvis Latvijas universitātē  pie profesora A. Janeka, bet dziļākas studijas viņš veica, strādādams  H.Štaudingera institūtā Vācijā. Viņa Latvijā veiktie pētījumi ir par proteinu  kolloidālām dispersijām un koagulāciju. Otrs B. Jirgensona pētījumu virziens —  proteinu stereoķlmiskā konfigurācija — radās L.U. Ķīmijas fakultātē, kur viņš  kopā ar profesoru O. Lucu veica nozīmīgu darbu par optiskās rotācijas dispersijas  lietošanu aminoskābju konfigurācijas noteikšanā. Viņi uzstādīja t.s. Luca —  Jirgensona likumu, kas ir plaši pazīstams šinī ķīmijas laukā. Šis Rīgā uzsāktais  virziens ir pamatā arī tiem pētījumiem, ko B. Jirgensons veica Hjustonā 25 gadu  laikā, un kas viņu padarīja par autoritāti proteinu konfigurācijas laukā. Viņa  atklājumus un idejas vēlāk apstiprināja arī citi zinātnieki ar citu metožu palīdzību.  Par viņa izcilo prestižu liecina arī fakts, ka viņš bija triju žurnālu redakcijas  kollēģiju loceklis: Immunochemistry; Die Makromolekulare Chemie; Biological  Macromolecules. Bruno Jirgensons bija gaiša personība, ko visi viņa kollēgas un  draugi cienīja viņa nosvērtā, laipnā un dziļā rakstura dēļ. Viņš cienīja labas  grāmatas filozofijā un literatūrā un mīlēja klasisko mūziku. Latviešu tauta ar  Bruno Jirgensona šķiršanos no šīs pasaules ir zaudējusi izcilu zinātnieku ar  pasaules vārdu. Ar savu personību un darbu viņš viņš ir darījis godu mūsu tautai  un Latvijas universitātei, kas izaudzinājusi dižu talantu, līdzi dodama bagātīgas  zināšanas. Viņa līdzstrādniekiem, kollēgām, daudziem viņa studentiem un visiem,  kas viņu pazina, viņš paliks neaizmirstamā atmiņā. Par viņu sēro viņa  dzīvesbiedre Anna, dēli Andris un Juris, kā arī brālis Arnolds ar dzīvesbiedri Ilonu. Alfreds Tauriņš Akadēmiskā Dzīve, Nr.25 (01.01.1983)

Zinātnieku  pieminot 

makromolekulas» tulkota arī krieviski un 1965. gadā izdota Maskavā. 

J . Capiņš

Darba Balss (Rīgas rajons), Nr.68 (07.06.1984)

-