Normunds Breidaks ( 07.08.1961 - 08.09.2019 ) <>

Daudzus gadus Ādažu novada domes deputāts, vairāk kā 10 gadus novada domes priekšsēdētājs; Trešās Atmodas laikā LTF biedrs un barikāžu dalībnieks 

Normunds Breidaks dzimis 1961.gada 7.augustā Ilūkstē, kur pavadījis skaistākos bērnības gadus. Beidzis Ilūkstes 1. vidusskolu un studējis Lauksaimniecības akadēmijā, kur ieguvis inženiera - celtnieka izglītību. Lielu atbalstu vienmēr sniegusi ģimene, vecāki jau no agras bērnības radinājuši pie darba. Tēvs strādājis par kolhoza priekšsēdētāju un savā dzimtajā pusē bija ļoti iecienīts. Māte strādāja par bibliotekāri Ilūkstē. Tēvs, kurš nāk no Latgales, jau bērnībā kļuva par bāreni un agri sāka strādāt par ganu, iemācoties dzīvot patstāvīgi. Māte Ausma, kas nāk no Baltmuižas, arī piedzīvojusi grūtu bērnību, viņas tēvs gājis bojā Otrajā pasaules karā. Ausmu uzaudzināja tikai viņas māte, kas bija ļoti stipra sieviete. Normunds saka, ka ir ļoti pateicīgs par to, ka viņam vecāki iemācīja pašu svarīgāko - atbildības sajūtu un pienākuma apziņu. 

Bērnībā Normunds ļoti aizrāvies ar mūziku un dejām, viņš bija vēlējies kļūt slavens. Būdams mazs, ar kaimiņu mājas bērniem pagalmā rīkoja koncertus ar dejošanu, dziedāšanu un dzejoļu skaitīšanu. Tie viņam sagādāja prieku, jo viņam patika uzstāties un arī izvērtēt citu priekšnesumus. Skolā bijis ļoti centīgs, apzinīgs skolēns un atzīmes bijušas ļoti labas. Kā smej pats Normunds: Biju skolotāju mīlulis. Jau no 2. klases aizrāvies ar tautas dejām, teātri un orientēšanās sportu. Vēlāk ļoti patikusi fizika, tā arī labi padevusies. Normunds bijis ļoti komunikabls, zinātkārs bērns, un uz skolu devies ar prieku. Bērnībā ļoti daudz lasījis, mīļākā grāmata bija A. Dimā Trīs musketieri.

Normunds atzīst, ka ļoti liela nozīme viņa dzīvē ir mērķiem. Kad biju mazs, mans mērķis bija noķert līdaku, aizrautīgi stāsta Normunds. 1983. gadā pārcēlies uz dzīvi Ādažos. Strādājis uzņēmumā kolhozs Ādaži. 1990. gadā krasi mainījās darba dzīve, kad no pavisam vienkārša celtnieka kļuvis par Ādažu novada domes priekšsēdētāju.

 
Viens no Normunda mērķiem, viņam kļūstot par Ādažu novada domes priekšsēdētāju, kas tagad ir jau veiksmīgi piepildījies, ir jaunais Ādažu tilts. Normunds stāsta, ka bez mērķiem viņš nesaskata savas dzīves jēgu. Ādažos tapušas jaunas celtnes: tirdzniecības centrs un dzīvojamā ēka, liels atbalsts tiek sniegts jaunas skolas ēkas celtniecībai. Arī tagad, kad Normunds uz laiku no domes priekšsēdētāja pienākumiem ir atstādināts, viņš kā domes deputāts centīgi strādā, lai Ādažu novada ļaudīm dzīve kļūtu labāka. Normunds cer, ka ar laiku viņa izvirzītie mērķi piepildīsies. 
Mērķtiecība ir viena no galvenajām Normunda rakstura īpašībām, tā viņam ļoti palīdzējusi dzīvē, lai viņš īstenotu savas ieceres, kaut arī darbā dažreiz ir grūti pārliecināt citus. Kaut gan Normunds darbā ir ļoti noslogots ( tas prasa daudz zināšanu, laika un uzmanības), tomēr tas nekad nav par iemeslu sliktam garastāvoklim. 
Atmodas gados Normunds ļoti vēlējās, lai Latvija atgūtu neatkarību, jo savā sirdī viņš ir īsts patriots. Kad padomju vara krita, Normunds piedalījās barikāžu laika notikumos, kopā ar ādažniekiem brauca sargāt Latvijas televīziju. 

Normunds ir precējies, viņam ir 3 bērni. Sieva Sandra, ar kuru Normunds kopā pavadījis 25 savus dzīves gadus, strādā par bērnudārza vadītāju Ādažos. Normunds atzīst, ka viņa dzīves galvenais moto ir Bez mīlestības nedzīvojiet, tāpēc audzina savus bērnus ar mīlestību, un ir pārliecināts, ka tikai tā var uzaudzināt labus cilvēkus. Būdams liels romantiķis, uzskata, ka dzīve ir īsa un tajā vajag daudz skaistuma. Pats Normunds aizraujas ar medībām, makšķerēšanu un dziedāšanu, daudz ceļo kopā ar ģimeni. Ģimenei ir arī dažādas svētku tradīcijas. Jāņi tiek svinēti lauku mājās Vecpiebalgā, kur ir liels ugunskurs, pirts un patriotiski noskaņoti līgotāji.

Pat redzot Normundu uz īsu brīdi, var pamanīt, ka viņš izstaro labestību un miermīlību. Citiem viņš iesaka nekad neaizmirst savus sapņus un vienmēr sasniegt savus mērķus. Normundam ir ļoti laba humora izjūta, ar kuru viņš iepriecina ģimeni. Normunds savas dzīves laikā ir sapratis, ka vissvarīgākā ir ģimene, un tikai tad darbs.

Ja Normundam būtu burvju nūjiņa, viņš parūpētos par valsti, uzburot tai pietiekami naudas, lai varētu pensionāriem samaksātu pienācīgas pensijas. Katrā ziņā vislielākais Normunda sapnis ir, lai pasaulē visi dzīvotu saticīgi, respektētu viens otru un, lai nebūtu kara. Viņš vēlētos, lai pasaulē būtu vairāk labu un saliedētu cilvēku. Normunds apzinās, ka viņam nebūs burvju nūjiņas, tādēļ viņš cenšas veikt brīnumdarbus bez tās.







*2008.gada aprīlis
Sadarbībā ar Normundu Breidaku
sagatavoja 6.klases skolnieces Zelda Zemzare un Elza Breidaka.
Konsultante skolotāja Silga Āriņa




 

 

=============================

Smags ir pagastveča godasvārks... 

Vēlēšanu karstumā amatu tīkotājus pārņem sportiskais azarts un bieži vien aizmirstas, kas īsti būs jādara pēc tam. Kas pašvaldībai veicams un kas tās spēkos — to žurnālists Dainis LEMEŠONOKS centās noskaidrot sarunā ar diviem Pierīgas pagastu vecākajiem. Metropoles tuvums, tiesa, pārāk stipri atšķir privātmāju Garkalni un agrorūpnieciskos Ādažus no Latvijas pagastu vairuma — toties tamdēļ šeit daudz skaidrāk un ātrāk iezīmējās jaunās dzīves vaibsti. 

KĀRLIS CĪRULIS (1937) ir pagastvecis — agrāk to amatu gan citādāk sauca — no 1975. gada, sākumā Vangažos, tagad jau divpadsmito gadu Garkalnes pagastā (2900 iedzīvotāju). Pirms tam bijis skolotājs. Šajās pagasta vēlēšanās iesaistījies apvienībā "Druva". Ādažu pagastā dzīvo 8300 iedzīvotāju, puse — lielajā ciematā.

NORMUNDS BREIDAKS (1961) pēc aroda ir celtnieks, kam četrarpus gadu stāžs pagasta vecākā amatā: 

— Skaidrs viens — pagastā ar politiku nav ko nodarboties. Tāpēc vēlēšanās eju vienotā komandā, kas saucas "Sadarbība" (otrajā sarakstā ir tikai viens kandidāts, arī tagadējais pagasta valdes loceklis). Savācām kopā cilvēkus, kas darbojas visās pagastam svarīgajās nozarēs — komunālā saimniecība, veselība, izglītība, sabiedriskā kārtība utt. Politiskie uzskati mums dažādi, bet tas, kā pārliecinājāmies, netraucē. 

Ādažu pagasts ir sarežģīts, nostrādātie gadi prasījuši daudz — savai ģimenei, saviem diviem puikām laikam esmu liels parādnieks. Tādos lielos, agrāk cītīgi veidotos ciematos kā Ādaži smagākā nasta ir komunālo pakalpojumu apmaksa. Pagājušo ziemu kaut kā izķepurojāmies, atradām ārpusbudžeta līdzekļus un aizdevām tiem cilvēkiem, kuri nespēja norēķināties. Tagad ar lielām bažām gaidu nākamo ziemu. Aizdotā nauda — apmēram 160 000 latu — mums lieti noderētu siltumtrases remontam, siltuma skaitītājiem (iesākumā vismaz katrai daudzdzīvokļu mājai vienu kopēju)... No a/s "Ādaži" vairāk nekā pirms gada pārņēmām lielu komunālo saimniecību, kas jāsaved kārtībā. 

Otra liela problēma — aizejošā Krievijas armija atstāj mūsu pārziņā ciematu, kur dzīvoja 2000 cilvēki. Tur saimniekots padomju bruņoto spēku tipiskajā stilā — ja katls nestrādā, tad būvē nākamo. Beigās katlumājā ir sešpadsmit katli, no kuriem neviens normāli nestrādā. Kad jūlijā viņi aizies un nodos mums savu ciematu, tur nekavējoties jāveido namu pārvalde, jāatrod nauda, lai savestu visu kārtībā līdz ziemai un varētu ēkas apkurināt. 

— šis ir laiks, kad viss sākas un beidzas ar domu: "Kur ņemt naudu?" Kā jūs kārtojat savas finansu lietas? 

Kārlis Cīrulis: — Rūdījāmies padomju laikā, jo Garkalnē nekad nav bijis rūpniecības uzņēmumu vai bagātu kolhozu. Tāpēc te neko neasfaltēja, tāpēc arī joprojām Garkalnē nav ūdensvada. Vienlaikus savs labums — nav arī lielo daudzdzīvokļu namu, lielas komunālās saimniecības, kas karātos kā akmens kaklā. Agrāk vajadzīgos līdzekļus cītīgi "sitām cauri" rajonā, tagad slēdzam līgumus ar firmām, kas labprāt vēlas te, Pierīgā, celt mājas. Teiksim, slavenā "MultiBau". Par pārdotajām savrupmājām pagastam maksā 10 procentus, daudzstāvu īres namos atvēl dzīvokļus par brīvu vai puscenu. Ceļ katlumājas un attīrīšanas iekārtas, savus komunālos objektus nododam firmām bezmaksas nomā un pērkam siltumu kā preci — iznāk lētāk nekā pašiem. Par nopelnīto naudu apgaismojam un asfaltējam ielas, būvējam ceļus uz zemnieku saimniecībām, ievilkām gāzes vadu (tiem, kam rocība mazāka, pieslēdzām māju pie kolektora par brīvu). "SWH Rīga", kas ceļ saviem darbiniekiem kotedžas, palīdz ar naudu — nopirkām ambulancei labu mašīnu, apmaksājām bērnu pašdarbības pulciņu izdevumus. 

Līdz septembrim bija tāds ienākumu avots kā notariālās darbības, ko es tīri labi piepratu. Pagastā īpašumu kustība ir diezgan liela. 

Ādažu pagasta padomes priekšsēdētājs Normunds Breidaks

un Aizkraukles pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Antāns

Atpelnījām gandrīz visus administratīvos, policijas, transporta izdevumus. Bet nu šo riecienu atņēma zvērinātie notāri — jādomā kaut kas jauns. Balsta arī Zemkopības ministrijas palīdzība jaunsaimniekiem, meliorācijai atvēlētie līdzekļi. Nodibinājām lauksaimnieku paju biedrību, kas nodarbosies ar komerclietām, būvēs mājas, — no peļņas varēs dot aizdevumus zemniekiem. Sāk veidoties dažādi uzņēmumi, pat piesaistot ārzemju firmas — teiksim, kokapstrādē. Atbalstām sīkuzņēmējus, īpaši tos, kas ierīko pārtikas preču (ne tikai tabakas un degvīna) veikalus pagasta nomaļākajās vietās, — dodam atlaides, palīdzam ar zemi, ievelkam elektrību. Mēs draudzējamies ar vienu norvēģu pagastu, tāpēc bija iespēja vairākus jaunus cilvēkus sūtīt uz Norvēģiju biznesa zinībās skoloties. Jūtams — mūsu pagastā sākusies saimnieciska augšupeja. 

lespēju pagastvarai daudz, proti tikai izmantot. Tomēr gribētu brīvākas rokas pie pašvaldības īpašuma pārdošanas, lai neienāk pagastā šaubīgas personas. (Rīga jau tā kā jūra krastus pārklāj mūs ar savām putām — nav par ko Pierīgas pagastus apskaust, kad mežā tiek atrasts atkal kāds līķis — noziedznieku vardarbības vai savstarpēja konflikta upuris.) Būtu vērtīgi, ja arī privātpersonu pirkšanas — pārdošanas, dāvinājuma līgumus vajadzētu reģistrēt pagasta valdē. Tāpat īpašuma nodoklī labāk būtu iekļaut zemes nodokli, jo mēs te Garkalnē jūtam: pārdod ne to dēļu būdu, bet tās prestižo atrašanās vietu. 

N.B. : — Var ņemt ārzemēs sagādātu kredītu, kam cilvēcīgi procenti un atmaksas termiņi. Diemžēl tagad tos nedod naudā, bet gan iekārtās un materiālos. Divus mēnešus mocāmies ar visdažādākajām specifikācijām — un nav pat drošas pārliecības, vai saņemsim to, kas vajadzīgs. Ja parādnieki atdotu ātrāk tos 160 tūkstošus (ceru, ka līdz gada beigām to izdarīs, ja ne — tad nu gan nezinu, ko tālāk...), varētu kredītus neprasīt. No abu, Ādažu un Garkalnes, pagastu teritorijas Rīga ņem dzeramo ūdeni, par ko maksā. Ne daudz, ne maz — gadā kaut kur ap 100 000 latiem sanāk. Liels atspaids pieticīgajam budžetam, no kura labi ja var samaksāt skolas tehniskajam personālam algu un vēl kādus rēķinus. Lielākie nodokļu maksātāji — privatizētie a/s pārstrādes un ražošanas uzņēmumi. Kad te garām ies starptautiskā maģistrāle "Via Baltica", arī tā dos savu peļņu. Šā gada valdības apstiprinātais Ādažu pagasta budžets ir 85 000 latu, bet 1993. gadā tā vajadzībām pavisam bija nepieciešams 340 000 latu! 

K.C: — Būšu piesardzīgāks nekā kolēģis, negribu lieki citu pagastu ļaudis kaitināt, tāpēc neminēšu skaitļus (mūsu pagastā nevienam iedzīvotājam tie nav noslēpums), taču budžets labi ja sedz pusi no nepieciešamajiem izdevumiem. 

N.B.: — Diemžēl pārāk maz naudas varam atvēlēt izglītībai un kultūrai. Skola, ko sāka celt 1984. gadā, ir moderna un skaista, bet joprojām nav pabeigta. Lai uzceltu mācību korpusu, kaut kur jāatrod 30 000 latu, pusuzbūvēto sporta zāli nāksies iekonservēt un daļēji demontēt. Skola apkures sezonā pagastam izmaksā 3000 latu mēnesī. (Domāju, ka tiešām kāda cita pagasta valdei no tā mati slietos stāvus!) Toties skolā darbojas komercklase, rudenī būs arī mākslas klases, lai bērniem lielākas izglītības iespējas. Kultūras nama darbiniekiem varam atvēlēt ļoti minimālus līdzekļus, lai saglabātu kori, deju kolektīvu. Tāpat nauda vēl jāizbrīvē valsts svētku sarīkojumam, citiem pasākumiem. Agrāk cildinātais Ādažu bērnudārzs tagadējos laikos ir kļuvis par lielu problēmu pagasta makam, rajona skolu valde tam nekādus līdzekļus neatvēlēja. Nācās izvēlēties — vai skolotājas strādā un zina, ka viņu bērni ir pieskatīti, vai arī viņas sēž ar tiem mājās, bet skolēni paliek nemācīti. Kopā ar a/s esam nolēmuši, ka bērnudārzs ir un paliks neprivatizējama celtne, kas tiks izmantota mazuļu un skolēnu labā. 

K.C. — Mūsu pagastā ir divas skolas, to stāvoklis ir mazapmierinošs. Berģos lūdzām atdot bijušajai zivsaimniecībai piederošo ēku, lai ierīkotu skolas otro korpusu. Diemžēl paši bērnu vecāki atteica — uztraucās, ka pajas paliks mazāk vērtīgas. Izmantojām pagastam pienākošās pirmpirkuma tiesības un samaksājām — tagad iekārtojam klases, būs iespējas izkopt skolas keramiķu tradīcijas. Garkalnes skolu, kā mēs, pagasta runasvīri, nolēmām, paplašināsim uz nodegušā meža rēķina. Šo zemi, 180 ha, mums Meža ministrija laipni atvēlēja — firmas grib celt uz tās mājas un pārdot, pagastam iemaksājot 10 procentus no vērtības. Tur arī nauda skolas celšanai. Tuvākajā laikā saņemsim no Krievijas armijas ēkas, tās piemērosim sporta un kultūras darba vajadzībām. 

Garkalnē uzcēlām pagastmāju kopā ar ambulanci, tagad jāceļ feldšerpunkts Berģos — Langstiņos, jo vecais atrodas namā, kam pieteicies īpašnieks. Tur no Krievijas armijas pārņemsim štāba ēku — būs vieta arī tautas namam. 

N.B. — 1994. gadā cilvēku medicīnisko apkalpošanu apmaksājam caur norēķinu kasi. Palīdzam slimnīcai, ja kas jāremontē vai kāds aizsākts celtniecības darbs jāpabeidz. Bet pabeigt slimnīcu pilnībā šobrīd nav iespēju. Tāpat pagastā ir apmēram 40 bezdarbnieku, tiem arī jāpalīdz. 

K.C: — Mums neviens pagastā nemaksā par medicīnu — ja kāds bijis Rīgas slimnīcā, apmaksājam viņam izsniegtās kvītis. 

— Galvenā problēma, ar ko saskaraties, uzņemoties pašvaldības amatu? 

K.C: — Mūžīgais naudas trūkums. Visu pārējo var atrisināt. Nomāc tagadējās cilvēku noslāņošanās radītā neuzticība citam pret citu. Tāpēc cenšamies balstīt kultūru un skolas, palīdzam baznīcai, ierīkojām svētdienas skolu — lai cilvēku dvēseles atspirgst. 

N.B.: — Darbs ar cilvēkiem. Daudzos iznīdēta apziņa: "Tu esi pats sev saimnieks." Ticības saviem spēkiem nav, ticība pagasta vecākā varai — milzīga. It kā man būtu jākārto citu ģimenes problēmas un kaimiņu strīdi, jālabo salauztās durvis privatizētā mājā. Diemžēl savos četrarpus pagasta valdē nostrādātajos gados esmu pārliecinājies, ka šī attieksme nav mainījusies. 

— Jūs abi kandidējat atkārtoti. Kas saista šajā amatā, ko paši atzīstat par smagu? 

K.C.: — Padarītais darbs tur cieši pie sevis, gribas to turpināt, pabeigt. Galvenais — jūti savu kolēģu un pagasta cilvēku atbalstu. Ja tu tikai pats to vēlies, tad patiešām vari palīdzēt cilvēkiem. 

N. B.: — Jā, tā ir, kā Kārlis saka, — brīžiem gribas mest malā šo amatu, bet tad redzi, kā tās lietas pamazām kārtojas, redzi rezultātu. Godīgi sakot, šo laiku pagastā strādājot, esmu nokavējis tās iespējas, ko deva a/s privatizācija, nav arī bāzes paša biznesam. Trešais — ja vari ko izdarīt, tad dari un nelaid pie varas nejēgas un blēžus. Bez liekas kautrības — neuzskatu sevi ne par vienu, ne par otru. 

K.C: — Galvenais — prast būt vispusīgam un zinošam par visu jauno, kas ienāk dzīvē, veidot sevi tam līdzi. Pašvaldības amatā — kā uz velosipēda. Ja nemīsi pedāļus, atjēgsies grāvi. 

A. Jakoviča un V. Lomovceva foto
Smags ir pagastveča godasvārks...
1994.05.27 Lauku Avīze

***

 

07.08.1961 - 08.09.2019

===