Līgo, Līgo ... *

Līgo vakars 2010

 

Līgo vakars 2010

 

  

Pēteris Balzāns

Pie Kultūras nama

 

 

 no kreisās: Ieva Roze, Liāna Pumpure, Pēteris Balzāns

 

Cēsu Tautas teātris Līgo laukumā / 2003.g.

 

no kreisās: Maija Drunka, Anita Kleinberga

 

Šos nacionālos ieguvumus tomēr visai jūtami aptumšoja sīkais un padomju tautas nesatricināmās vienības apstākļos politiski neievērojamais fakts, ka Maskavas vietvaldis Rīgā, Arvīds Janovičs Pelše, pēc Berklava buržuāziski nacionālistiskās kliķes drausmo ļaundarību atmaskošanas bija aizliedzis svinēt pļēgurīgos pagānu svētkus Jāņus. Miliči Jūrmalā centās izspārdīt Jāņu ugunsgrēkus, kamēr neapzinīgās, no pagātnes sārņiem līdz galam vaļā netikušās masas nebēdnīgi dziedāja:

Beidzot atmaskota tika
Veco Jāņu romantika.
Izrādās, ka mūsu senči
Bija dzērāji un plenči.

Vēstures zinātņu kandidāts, Mākslas akadēmijas docents Cielavs, 1961. gada jūnija sākumā «Cīņas» redakcijai pat iesniedza dziļi zinisku rakstu, kur aprādīja, ka Jāņu svinēšana ne vien pazemina komūnisma cēlāju darba ražīgumu (alus dzeršanas ļaundabīgās sekas), bet šī kaitnieciskā dzēriena ražošanai tiek patērēts arī vērtīgs produkts – mieži, kas nepieciešami cūkkopības plānveidīgai attīstībai komūnistiskās sabiedrības tiešas uzcelsmes etapā. «Cīņas» tā laika redaktors, kādreizējais Valkas LSDSP domnieka dēls Ilmārs Īverts šo vērtīgo, zinātniskām atziņām pārbagāto rakstu lika nolasīt redakcijas partijas sapulcē. LKP publicistiskā rupora darboņi to noklausījās ar drūmu klusēšanu. Raksts tā arī neieraudzīja dienas gaismu.

Miežu izniekošanas apkaŗotājs, vēstures zinātņu kandidāts Cielavs bija nokļuvis morālā izolācijā. Taisnību sakot, tikpat neapskaužamā stāvoklī atradās arī šī cūkkopības aizgādņa idejiskais iedvesmotājs Arvīds Pelše. Pat Latvijas KGB un, šķiet, arī šīs «partijai mūžam uzticamās» organizācijas Maskavas Centra uztverē Jāņu aizliegums tika uzskatīts par veltu, nelietīgu «letiņu nacionālā kaķīša» raustīšanu aiz astes. Ar KGB majora Bernharda Borga svētību arī skaudrajā 1961. gadā «Dzimtenes Balss» spēja izdot savu «Līgo» numuru.

Ugunskuru izspārdīšanu tas, protams, netraucēja, jo kultūras sakaru avīzīte taču iznāca dziļā padomju «pagrīdē».

*Imants Lešinskis. Kalpības gadi 

Līgo svētku ieskaņa kolhozā "Ādaži" , domājams 1988.gads. Notikuma vieta Centra mehāniskās darbnīcas "Ādažu" muižā. Dejo TDA "Sprigulītis". Gatves deja.

Līgo svētki kolhozā "Ādaži" . Ieskaņas pasākums kolhoza Centra iecirkņa mehāniskajās darbnīcās Ādažu muižā. Iespējams 1988.gads. Deju Rucavietis izpilda TDA "Sprigulītis" kapelas pavadībā.

 

🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼

Būvē augstāko jāņuguni
Sarma Kočāne

Augsta jāņuguns aicina līgotājus, bet ugunskurs tos sasilda, uzskata Jānis Abzalons. «Ideja par jāņuguni tornī faktiski nav mana. To man izstāstīja draugs Juris, ar kuru kopā kādreiz strādājām Ādažos. Tā ugunis kādreiz kurinātas Ventspils un Rojas pusē sievas sakrāva augstus ugunskurus, lai vīri redz ceļu no jūras uz mājām. Kad atbraukuši krastā, viņus gaidījusi arī uguns uz zemes, kur sasildīties,» stāsta J.Abzalons. Apjomīgas Jāņu svinēšanas rīkojis jau viņa tēvs, un Jānis Abzalons cer, ka šo tradīciju turpinās arī viņa dēls Jānis. «Mani tēvs mācīja dēls, nekad nedzer uz bēdām, dzer tikai uz priekiem!» Tā es arī darīju, pat pamatīgi. Nu gan esmu secinājis, ka dzeršana neatmaksājas,» spriež saimnieks. Taču tiem līgotājiem, kurus viņa mājās Turaidas Zītaros kopā aicinās augstā jāņuguns, būs pilnīgi brīva izvēle dzert, nedzert, dejot, nedejot —, saimniekam rūp, lai viņa viesi justos labi. Augstā jāņuguns Zītaros tiek celta jau sešpadsmito gadu. «Tagad es to uzceļu jau nedēļu pirms Jāņiem, lai viss būtu laikus gatavs. Tas tomēr ir darbietilpīgs process. Man kādreiz ir gadījies tā, ka līgotāji jau klāt, es saņemu savus ozolu vainagus, bet tornis vēl nav gatavs, pats vēl stāvu augšā uz trepēm. Tas nekur neder. Viss jāizdara laikus. Priekšjāņu dienas jau tā ir ļoti aizņemtas gan ar produktu un alus sagādi, tad vēl jēru kaušana un viss pārējais.» Parasti augstās jāņuguns celšanai ierēķināta viena diena, taču šogad saimnieks spriež, ka ar vienu dienu vien laikam nepietiks pārāk apjomīgs ir iecerētais projekts. 

Inženieris Jānis Abzalons stāsta, kā ugunis tornī
kādreiz kurinātas Ventspils un Rojas pusē,
 lai vīri redz ceļu no jūras uz mājām. 

Uzcelt mucu staba galā —tā ir ļoti sarežģīta lieta. Vajag ne tikai izdomāt, kā to nostiprināt, bet arī ar ko piepildīt, lai ilgi degtu. Mūsu augstās jāņugunis parasti beidz degt ap desmitiem no rīta. Visu nakti gaišs kā dienā! Mēs parasti filmējam jāņošanu ar videokameru. Var filmēt, cikos grib, ir gaišs, tā inženieris Jānis Abzalons. Torņa uzcelšana, lai gan smaga un darbietilpīga, nav īpaši sarežģīta. Turklāt nav jau obligāti jāņugunij jāizlieto 12 steri priedes vai bērza malkas. Torni var taisīt mazāku un arī no citas malkas, piemēram, alkšņu. Zemē tiek ieraktas četras kārtis vēlamajā garumā izvēlētā laukuma visos stūros. Tad ap šīm kārtim pamīšus tiek krauti attiecīga garuma baļķīši» kā tas redzams attēlos. Torņa stūros apaļkokus nosien ar drātīm. Torņa vidus tiek aizpildīts ar tievākiem vai resnākiem bluķiem un pagalēm. «Galvenais jau ir, cik blīvi malku nokrauj. Jo blīvāk; jo lēnāk un ilgāk degs. Jo augstāk tornis nāk, jo grūtāk, jo tad jau vajag trepes. Mēs parasti strādājam ar divām trepēm mazākās,torņa iekšpusē, lielākās ārpusē. Visi bluķēni jau tāpat vien ar rokām jāuznes augšā. Viens pienes, viens ceļ augšā un viens krauj. Pirms aizdedzina, pašā galā uzliekam vienu kurvi ar sveķiem. Tad deg pamazām visu nakti līdz pat zemei. Visu, kas paliek pāri, kraujam zemes ugunskurā pie tā līgotāji iet sildīties, tam lec pāri. Arī zemes ugunskurs jānokrauj ļoti blīvi, lai ilgi deg. Parasti jau visu tikai samet juku jukām, sevišķi jau tad, kad pirmais krāvums sāk izdegt. Tas nekam neder!» stāsta meistars. Tepat Turaidā esmu dzimis un audzis. Tur, kur tagad zirgu noma. Mana māte tur strādāja. Šo māju mēs ar brāli sākām celt piecdesmito gadu beigās. Visu paši darījām. Tad es aizgāju armijā, taču tepat vien atgriezos. Tagad skatos visapkārt no šejienes vairs nevaru aiziet. Kas tad notiks, piemēram, ar ozoliem uz manas zemes? Te taču ir īsta Latvijas ainava—ar kalniem un pakalniem, ar laukiem, mežiem un atsevišķiem kokiem. Kad strādāju Ādažos, man tur bija dzīvoklis, arī Rīgā man ir dzīvoklis. Taču tas nav tas, domā Zītaru saimnieks.  

Turaidas Zītaros jāņuguns pērngad
gaiši dega visu  nakti
un vēl līdz pat desmitiem no rīta.

Saimniecībai ir savs aitu ganāmpulks, ir nūtrijas un vistas. Aitu ganāmpulka lepnums ir teķis Fredis. Saimnieks saka—auns sverot 120 kilogramu. «Vienu rītu nāku uz kūti un skatos šis stāv ārpusē. Es nesaprotu kā viņš varēja iziet? Izrādās izgāzis kūts sienu!» atceras saimnieks. Jāņu vakaram jau noskatīts jērs, jo bez tradicionālā šašlika Zītaros līgotājiem tiek piedāvāts arī vesels cepts jērs. Iepriekš tas tiek īpaši sagatavots, un pats cepšanas process ilgst sešas stundas. «Tad viņš ir mīksts kā plūmīte!» reklamē saimnieks. Līgošanas vietā atrodas ne tikai augstā un zemā uguns un krāsns jēra un šašlika cepšanai, bet arī vieta muzikantiem, danču placis, no priežu kārtīm celts vigvams jeb, latviski runājot, slietenis, kurā pie galda mierīgi varot sasēsties divdesmit vīru. Katrs līgotājs var apmesties tur, kur jūtas visērtāk. «Tieši septiņos mēs paceļam karogu, tad, pēc jēra apēšanas, es aizkuru uguni. To es vienmēr daru pats! Pēc tam tiek taisīta viena liela kopbilde,» stāsta Jānis Abzalons. Līdz šim kopbildes vienmēr fotografējis fotomeistars Andris Štamguts. Šogad viņš pirmo gadu vairs nebūs līgotāju pulkā. «Līgotājus es parasti sagaidu ar cepuri galvā. Citādi man ne reizi vien deguns saskrāpēts, bail, ka nenorauj kādreiz ausi. Visi cenšas uzbāzt vainagus man galvā un nemaz nepamēra, vai ies vai ne,» žēlojas Jānis Abzalons. Inženiera Abzalona celtās ēkas Rīgas rajonā diezin vai kāds vairs varēs saskaitīt «Tagad man ir piecdesmit divi gadi, nu es vairs neesmu vajadzīgs—visur saka: par vecu! Taču es lūgties nevienu neeju. Man ir sava brigāde, cērtam mežus. Ja vajag, braukājam pa visu Latviju. Tā arī dzīvoju. Katru gadu savu vārdadienu svinu šajā vietā, bet dzimšanas dienu pie Gūtmaņalas. Tā tepat vien ir, nepilnu kilometru aiz manas mājas. Kur ir vēl otra tik skaista vieta?» saka Jānis Abzalons. 

Inženieris Jānis Abzalons nu jau sešpadsmito gadu Turaidas Zītaros būvē savdabīgu torni, kam jādeg augu Jāņunakti un vēl pat nākamajā rītā. Šogad celtniecības darbus vada viņa dēls Jānis Abzalons, juniors, un uguns iecerēta sevišķi iespaidīga - tornis būs astoņus metrus augsts un pie pamata 1,5x1,5 metrus plats, tādēļ tas jau sākts būvēt dažas dienas iepriekš. Jānis, seniors, lēš, ka šādam tornim iziet vismaz 12 steri malkas. Iespējams, šajos Jāņos tā būs augstākā jāņuguns Latvijā.

Būvē augstāko jāņuguni
1996.06.21 Diena
Sarma Kočāne

🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼

Man patika un gribu atbraukt atkal

CIEMIŅU MIKROINTERVIJAS

Vakar no Rīgas atvadījās divas latviešu tūristu grupas, kas bija ieradušās dzimtenē no Amerikas kontinenta. Aizvadītajās dienās kopā sanāca daudz interesantu un iespaidiem bagātu ekskursiju, daudz sirsnīgu un neaizmirstamu tikšanos. Tām jāpieskaita arī Rīgas rajona kopsaimniecības «Ādaži» apciemojums Līgo vakarā, kad kopīgi svētkus svinēja tālie ciemiņi, viesmīlīgie ādažnieki. Rīgas un Maskavas rakstnieki. — Cik jauki te Ādažos, — «Dz. B.» reportierim sacīja tautiete Dzintra Sīpoliņa no Otavas. — Skaistu iespaidu atstāja iepazīšanās ar kolhoza kažokzvēru audzētavu un plato siltumnīcu saimniecību. Patīkami bija arī redzēt tik enerģisku un dzīvespriecīgu cilvēku, kāds mums daudziem šķita «Ādažu» priekšsēdētājs J. Kukelis. Sirsnīgo tikšanos allaž atmiņā sauks kolhoznieku darinātie suvenīri, kurus mums pasniedza. Man ļoti patika arī ciemošanās pie Skultes zvejniekiem. Dzimteni apmeklēju jau otro reizi, un tagad, sakot tai ardievas, atzīšos: man pie Jums patika un atgriezīšos tiklīdz vien radīsies tāda izdevība. Katrs tāds dzimtenes apciemojums sniedz spēku un dzīvesprieku ilgam laikam. 

 Dzimtenes Balss, Nr.26 (28.06.1968)

🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼

SAULGRIEŽU LAIKĀ

Visa aizvadītā nedēļa Padomju Latvijā pagāja Līgo svētku noskaņā. Līgo dziesmas skandēja radio un televīzija. Jāņabērni izmēģināja balsis visās malās. Īsts vasaras saulgriežu laiks iestājās nedēļas nogalē, kad pēc spiedīgi karstajām dienam, kā jau parasti Jāņos, nolija ražens lietus. Pat Rīgas centrs pārvērtās par zāļu laukumu. Ozolu zariem un vainagiem rotātas automašīnas un vilcieni rīdziniekus aizveda uz tuvākiem un tālākiem laukiem. Divas dienas pie Daugavas un Gaujas, jūras krastā un katrā augstākā pakalnā skanēja līgo, bet svētdienas vakarā visur dega jāņugunis. Šai lielajā līgotāju pulkā laikam gan vispacilātākais noskaņojums bija tiem tautiešiem, kas pirmo reizi pēc kara beigām atkal līgoja savā dzimtenē. Daudzi ASV un Kanādas latvieši svētkus sagaidīja kopā ar tuviniekiem Rīgas apkārtnē. Liela grupa izbrauca uz Rīgas rajona Ādažu kopsaimniecību, kur tālos ciemiņus bija ielūgusi kolhoza valde. Jāņu siers, putojošais miestiņš un skanīgais līgo pie ugunskura, kas dega uz plosta ezera vidū, izraisīja ciemiņiem tādu saviļņojumu, ka vienam otram bija jānorauš prieka asara. Sajās dienās tautiešiem no ārzemēm bija daudz interesantu izbraukumu. To vidū it sevišķi atmiņā palicis brauciens pie Saulkrastu zvejniekiem, ekskursija uz Siguldu un Turaidu, Brīvdabas muzeju, kā arī Raiņa un Brāļu kapu apmeklējums.  

Līgo vakarā pie Gaujas. ASV un Kanādas latviešus sirsnīgi sagaida Jāņutēvs.

SAULGRIEŽU LAIKĀ
1968.06.28 Dzimtenes Balss
K. BROKS

🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼

Pirms 40 gadiem
Paiet vēl 10 gadi, un atkal mainās uzsvari. Brežņeva stagnācijas laika zenīts. Par Līgo svētkiem, samērīgi un klusu, taču runāt drīkst. 1979. gada 23. jūnija “Darba Balss” pirmajā lapā raksts “Gan darbu padarīsim, gan Jāņus nolīgosim” par kolhoza “Ādaži” panākumiem siena gatavošanā. Mjā, nu kur tad vēl, ja ne šajā paraugsaimniecībā, uz kuru parasti veda augstus komunistus un ārzemju viesus rādīt, cik jauki dzīvo priecīgā latviešu tauta!

Gan darbu padarīsim, Gan Jāņus nolīgosim!

Saimniecībā «Ādaži» pilnā sparā gatavo sienu

Saimniecībā «Ādaži» pilnā sparā gatavo sienu (attēlā). Pirmdien šeit sāka strādāt zāles pārstrādes agregāti. Laisti darbā 20 traktori un 6 pašgājēji zāles savācēji. Vālo ar VDR iepirktām mašīnām. Viss siens tiek presēts. Sagatavots pāri par 120 tonnām sausā siena. «Centrā» visas platības jau novāktas. Darbs turpinās Garkalnes un Mangaļu iecirknī. Agra Eversa vadītā kompleksi tehniskā vienība ir novākusi 34% no pļavu kopējās platības. Pagājušajā nedēļā sagatavotas _42 tonnas sausā un 726 tonnas skābsiena. Gaidāmajai labības pļaujai «Ādažos» jau gatavi. Ir kārtībā visi 13 kombaini, sešus no tiem var laist tīrumā,  jebkurā brīdī. 

Gan darbu padarīsim, Gan Jāņus nolīgosim!

1979.06.23 Darba Balss (Rīgas rajons)

Rimšāns, J.

🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼🌼

*no izdevuma "Ādažu Vēstis"

 

Sveiciens Līgo svētkos no kora "Jumis"

  

-

Jūras krastā / No jūras izskalots *

 

 

 

  

 

 

 

 

 

 

 

 💢💢💢

Elita Pētersone

Carnikavā 1992.gadā.

Agrs pavasaris. Tēva kolēģi zvejnieki netālu no Gaujas grīvas bij’ pamanījuši ko krastā izskalotu. ’’Braucam, mana vēsturniece, tam jābūt kaut kam priekš tevis’’, tēvs teica un intuīcija viņu nepievīla, kad abi krastmalā nonācām pie kuģa vraka.

Zvanīju Eiženam Zalsteram, kuģniecības vēstures pētniekam. Izpētes darbi tika veikti uz vietas. Korpusam bija norauts priekšgals, kādreiz tas varēja būt ap 30 m garš burinieks.

Zalsters zināja, ka kuģus būvējot, pie masta mēdza stiprināt monētu, uz kuras gada skaitlis, kurā būvēts. Monētu atradām.

Tā bija datēta ar 1799.gadu.

Vēlāk Zalsteram pievienojās zemūdens arheologs Voldemārs Rains. Atradās holandiešu pīpes, trauku, jūrnieka cepures un tauvu atliekas.

Vraku nebija iespējams aizvest, bija 1992.gads – nevienam nebija ne naudas, ne tehnikas.

Vasaru kuģis nogulēja pludmales smiltīs, saulē koši mirdzinot metāla tapas, ar kurām tas bija sastiprināts. Vietējie šīs 40 cm garās rūsganās tapas paslepus vilka laukā. Kā suvenīru. Domāju, ka vienam otram carnikavietim joprojām ir kāda tapa mājās aizķērusies.

Rudenī vētra vraku ieskaloja atpakaļ jūrā.

💢💢💢

Carnikavas jūrmalā no Baltijas jūras dzīlēm izskalots sens, vismaz pāris gadsimtus vecs kuģa vraka fragments. Šonedēļ arheologi sāks pētīt, cik īsti vecs tad ir senais kuģis.

Carnikavas jūrmalā izskalots unikāls simtiem gadu vecs kuģa vraks. 

FOTO NOVADU ZIŅAS

2013. gada 17. jūnijā  

Vidzemes jūrmalā – Carnikavas novadā izskalots, iespējams, vairāk nekā 200 gadus veca kuģa vraka fragments. Tas varētu būt viens no pēdējā laika nozīmīgākajiem arheoloģiskajiem atradumiem. Šonedēļ to aplūkot dosies pieminekļu sargu un arheologu ekspedīcija.

Carnikavas novada Novadpētniecības centra vadītāja Elita Pētersone Kasjauns.lv pastāstīja, ka kuģa vraku pamanīja kāds arheologs, kuram netālu ir vasarnīca. Kuģa atliekas maija beigās krastā izskalotas pēc „liela pūtiena” jeb „mazas vētras”. Šonedēļ pie vraka ekspedīcijā dosies Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas speciālisti, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja darbinieki un arheologi, pastāstīja Pētersone. Vēl ir nepieciešams veikt arheoloģiskos pētījumus, lai varētu pateikt, cik sens īsti ir vraks. Savulaik, būvējot šāda veida kuģus, to būvnieki zem masta stiprinājuma ielika tā laika monētu. Ja to atradīs, tad arī daudzmaz precīzi varēs noteikt kuģa vecumu. 

Iepriekšējo reizi sena kuģa vraks Carnikavā tika izskalots 2002. gadā. Tas bija 18. gadsimta beigu šoneris. Šis nule izskalotais izskatās līdzīgs, bet pilnas pārliecības par to vēl neesot, sacīja Pētersone.

Pagaidām vraks vēl atrodas liedagā un Pētersone lūdz ziņkārīgos pret to izturēties saudzīgi un nepostīt, jo tik unikāli atradumi Latvijā nenotiek bieži. Iepriekšējo reizi 2002. gadā vandaļi bija pamanījušies nospert senā šonera kapara stiprinājuma detaļas un skrūves. Šoreiz, pēc visa spriežot, vairāk nekā desmit metrus garā kuģa korpusa stiprinājumi ir no koka.

 

💢💢💢

Līcī pie Kalngales izskalots sena kuģa vraka fragments

14. jūnijs, 2013, Latvijā

Autori: Ilze Zālīte (Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente)

Pagājušajā mēnesī Rīgas jūras līča krastā Carnikavas novadā pie Kalngales izskalots kuģa vraka fragments – kuģa apakšējā daļa. 

Saskaņā ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas aplēsēm, atradums varētu būt no 18.gadsimtā būvēta kuģa. Šo vraka fragmentu plānots likt Carnikavas novada muzejā.

„Tur ir saglabājušās vismaz 12 brangas, redzami arī metāla stiprinājumi. Kuģa kopējais garums varētu būt pārsniedzis 20 metrus. Spriežot pēc konstrukcijas īpatnībām, varētu attiecināt uz 18.gadsimta beigām.  

Būtiskākais – vēlams līdz Jāņiem veikt vraka pārvietošanu un pārvest, iespējams, uz muzeja teritoriju,” saka Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja vietnieks Jānis Asaris.

Eksperti atzīst, ka jūras krastos kuģu vrakus izskalo ik pa laikam. Neliels vraka fragments šā gada pavasara vētrās izskalots arī pie Saulkrastiem.

Savukārt pirms trim četriem gadiem divu 18.gadsimta kuģu vraki izskaloti Mangaļsalas krastos. Vienu no tiem izdevās pasargāt, to pasludināja par jaunatklātu kultūras pieminekli un pārveda uz Jūrmalas brīvdabas muzeju. 

💢💢💢

autors: Sergej T

 

 

 

 

 

Garupes_jūrmala

Eimura ieteka

-