sestdiena, 2020. gada 1. augusts

Maija Bērziņa ( ex.Gambalate ) <>

Tik liela raža - pirmoreiz
Kolhozā «Ādaži» dārzkopības agronomes komunistes Maijas Bērziņas pārziņā ir 4,2 ha zemplēvju platību. Šogad tajās izaugusi līdz  šim nebijusi gurķu un tomātu raža. Gurķi 2,1 ha platībā deva 12,6 kg no m**2. Posminiecēm F. Bondarel un M. Žuravļovai raža bija vēl lielāka - 13,77 un 13,5 kg. Guna Saknīte audzēja tomātus. Viņa no katra m**2 novāca 11.5 kg ražas. Tas viss rūpīgi ievērojot visus augu kopšanas un mēslošanas noteikumus. Čaklais kolektīvs savu ražošanas uzdevumu izpildīja par 135 procentiem. Saimniecība realizējot šo produkciju, ieņēmusi 448 000 rubļu. — Tādu lielu summu šādas zemplēves platības devušas pirmoreiz, saka kolhoza galvenā ekonomiste Mirdza Birze.

 
dārzniece Maiga Bērziņa / V. Tihonova foto
Tik liela raža – pirmoreiz
1975.10.16 Darba Balss (Rīgas rajons)
Vecvagares, V.
🌺🌺🌺

Ar plēvi pārklāto platību dārzeņkopju brigadiere Maija Bērziņa

* Darba Balss / 18.08.1966
🍅🍅🍅

* Darba Balss / 22.07.1964

🍇 🍇 🍇
TEICAMNIECE 


Diena sākās četros no rīta. Pamosties arī vairs nebija tik grūti — bija jau pierasts. Un tomēr labu brīdi, kad pulkstenis bija jau galīgi piekusis zvanot, acis vēl lipināja ciet miega mākonis. Tās pavērās gan, plakstiņos cauri logam ielauzās rīta saules blāvums, tad atkal tie slīga uz leju, un visi priekšmeti istabā likās kļuvuši miglaini, ar tādām kā mīkstām kontūrām. Grāmatas plauktā saplūda vienā vienīgā krāsu plankumā. «Ak šausmas — nu jau visu pavasari neviena nav rokā paņemta!» smadzenēm cauri izskrēja doma. «Nekulturālība,» lūpas gribēja pasmaidīt, taču seja miegā bija kā notirpusi. «Nu lai — tagad, pavasarī, tādām lietām nav laika. Tagad tomāti par grāmatām svarīgāki...» Viņa atkal gribēja pasmaidīt, bet galva slīga kaut kur dziļā, mīkstā, kā ar vati izklātā bezdibenī. «Tomāti ir svarīgāki par visu,» pēkšņi viņa dzirdēja kādu sakām. Maija saprata, ka tas ir sapnis, bet šajā balsī skanēja kaut kas ļoti nopietns un brīdinošs, kas lika viņai nodrebēt. «Ko jūs esat ar viņiem izdarījuši?! Paskaties, vai tad tie ir tomāti? Nē, tu paskaties vien, paskaties uz saviem darbiem, viņi taču visi ir beigti — nosaluši!» Maija jūt, ka viņa nosvīst vienā mirklī. Tas ir ārprāts! Un vēl šis karstums... Šausmīgi karsts! Viņa atgrūž segu un, pārsviedusi kājas dīvāna malai, satausta grīdu. Platām, baiļu pilnām acīm viņa skatās logā. Tagad jau ir pavisam gaišs. 
Pirmā doma ir par tomātiem.  Vai tie
šām nosaluši? Tad visam ir beigas, taisnība tiem, kas teica, ka polietilēna plēves kaķiem vien der, ka tās tikai iedzīs visu kolhozu katastrofa. Bez trokšņa paslīd nost durvju aizkars. Maija nemaz nav manījusi māti ienākam. Viņa satrūkstas no balss. — Tad nu ir gan gulēšana — kā svētdienā. Pulkstenis jau drīz būs pieci. Pati sacīji, ka šorīt jābūt agri kājās un jānoņem pirmie tomāti, — mātes balss istabā ienes skaļumu. Maijas roka ar kurpi paliek pusceļā. Ak jā — jānoņem tomāti. Viņa paskatās uz māti un pēkšņi sāk smieties. Māte izbrīnā nopēta meitu, parausta plecus un pazūd virtuvē. No turienes vēl labu brīdi atskan viņas balss. Māte pukst kā labi iestrādājies traktoriņš, Maijai ienāk prātā salīdzinājums. Vajagot iet laikus gulēt un nesasegt virsū tik daudz segu. Tad nebūšot visu nakti pa miegam jāmurgo, jāsvaidās un jāņukst. Kas tad par brīnumu, ka tādā karstumā cilvēks tīri kā tāds dumjš kļūstot? Nez ko tad tā esot murgojusi — par tomātiem vien tik runājusi... Maija atkal iesmejas. Tad izmetas ārā, un rīts viņai uzreiz uzgāž virsū pāris spaiņu svaiga gaisa. Tas ir brīnišķīgi. Tādi rīti viņai patīk par visu vairāk. Vislabāk tad, kad saule tik tikko kāpj augšā no mežu galiem. Vispirms nokrāsojas pamale, tad caur mākoņiem izduras pirmie stari un zālē iemirdzas briljanti. Kaut kur ieskanas dzeguzes skanīgais ku-kū! Un tad jau sākas viss reizē. Tās ir tik pazīstamas balsis, sen zināmas krāsas un skaņas. Var jau būt, ka šeit, Ādažos, tās nemaz nav skaistākas kā citur. Jā, šos divus prombūtnes gadus viņai nemaz nav gājis slikti, ir bijušas labas dienas un skaisti rīti, bet viņa ir ilgojusies tieši pēc tāda kā šis. Tāda, kāds ir tikai mājās. Diena sākas kā parasti. Pa taciņu sarunādamās uz siltumnīcu nāk citas meitenes. No dažādām pusēm sarodas strādnieces. Nē, patiešām izskatās tā, it kā te būtu kāda rūpnīca, kur rītos, darbam sākoties, plūst cilvēku straume. Sāk rībēt mājas durvis. Maija teciņus laižas uz siltumnīcu, atver pirmās durvis. Pretī sitas karsts gaiss, smaržīgs, taču nospiedošs un mitrs. Maija bez skatīšanās termometrā jūt, ka pāri divdesmit pa nakti ir turējies. Cilvēkam tāds nepatīk, bet tomātiem... Nu, to jau var redzēt. Dienā būs karstums, tāpēc arī darbus nolēma sākt agrāk, lai pusdienas laikā varētu jau beigt. Vienīgi Maijai nekad neizdodas ieturēties laika robežās, un diena ievelkas līdz pusnaktij. Tomātu zaļie vaigi pārklāti ar sarkanumu, it kā tiem pāri būtu pārvilkta mīksta burvja otiņa. Sanāk strādnieces, kaut kur ieskanas dārznieka Bērziņa balss, diena sāk savu gaitu. Un tomēr tajā ir kaut kas savādāks, vai arī Maijai tikai liekas, ka citiem, tāpat kā viņai, ir tāda svinīga sajūta. Rīt tā vairs nebūs, viņa zina. Tagad katru rītu meitenes plūks sarkanos tomātus, saiņos kastēs, un smagā automašīna, palēkdamās pa ceļa grumbuļiem, uzņems gaitu uz Rīgu. Cilvēki veikalā samaksās naudu, iemetīs pirkumu tīkliņā un nemaz nepajautās, no kurienes šie sarkanie «saules āboli» nākuši. Bet Maijai gribētos, lai visi zina, ka tie ir no «Ādažiem», ka tie nav vienkārši tomāti, bet pirmā polietilēna siltumnīcas raža, ka viņos ielikts tik daudz šaubu, baiļu, cerību un prieka. Ienāk prātā šī rīta sapnis. Laikam mātei taisnība, viņa bija par daudz apsegusies un naktis tagad ir tik siltas. Tādi murgi viņai nav bijuši sen, kopš pavasara. Tagad miegs ir dziļš un ciets un nekas vairs neliek pusnaktī trūkties no gultas augšā, skriet pie loga un pētīt, vai tiešām nemaz vēl nav kļuvis siltāks. Tomātus polietilēna siltumnīcās izstādīja aprija sākumā. Stādi bija spēcīgi, un šim hektāram vajadzēja dot labu ražu, ja vien laikus uznāktu siltums. Maija ar cerībām klausījās laika ziņas pa radio, bet vakaros apgulās ar sadrūmušu prātu. Rītā, apmetusi ap pleciem jaku, tīri bez elpas metās lejā uz siltumnīcu. Atkal un atkal mērija zemes temperatūru. Bet zeme tikai pašā virskārtā bija atvilgusi un izskatījās, ka ar katru rītu stādi kļūst mazāki un it kā raujas iekšā zemē. Viņa atsēdās turpat pie siltumnīcas sienas, un visā ķermenī iegulās savāds nespēks un nevarības sajūta. Maija nejuta aukstumu, nejuta, ka aukstais vējš pluinīja matus, spraucās aiz drēbēm. Ko te cilvēks varēja darīt? Bija smagi domāt par to, ka visu apstrādāto platību vajadzēs uzart un pārstādīt no jauna. Raža tad nāks ar lielu nokavējumu. Tas būs skaidrs zaudējums. Tikpat smagu sirdi nāca un gāja dārznieks. Viņam šoreiz nebija uzmundrinošu vārdu, un arī piecdesmit gadu ilgais darbs nedeva vajadzīgo padomu. Nolēma riskēt un atstāt tā, kā ir. Kā viņi priecājās tajā rītā, kad pirmo reizi uzpūta dienvidu vējš un dzīvsudraba lodīte termometrā taisni palēcās uz augšu. Novārgušie stādi sapurināja galotnes un nolēma augt. Tā bija krietna apņemšanās, un to viņi godam pildīja. Pēc nedēļas tomātus vairs nevarēja pazīt. Pārvērtās arī cilvēki. Vienā tādā rītā Maija pēkšņi ieraudzīja, ka atnācis pavasaris. Varbūt tas bija noticis jau agrāk, bet dažreiz rūpes neļauj cilvēkam paskatīties apkārt un ieraudzīt skaistumu ap sevi. Tajās grūtajās dienās daudz bija jādomā par tehnikumu, par bijušajiem draugiem un to, kā kuram tagad iet. Daļa Laidzes tehnikuma audzēkņu mēdza dārzkopības agronoma darbu uzskatīt par vieglāku un mazāk nopietnu nekā laukkopības agronoma. Maija tam nepiekrita. Viņa bija strādājusi gan uz lauka, gan dārzniecībā, un viņai par to visu bija savas domas. Ne jau vieglums viņu vilka pie dārzkopības. Katram cilvēkam romantika izpaužas savādākā veidā. Tā slēpjas katrā darbā, katrā profesijā, bet ne katrs cilvēks to var uziet jebkurā vietā. Komjauniete Maija Gambalate to atrada dārzā, lecektīs un zaļajos stādos. Atrada un vairs nedomāja meklēt kaut kur citur. Vēlāk mazliet nožēloja, ka pārsteigusies un aizgājusi mācīties uz Laidzes lauksaimniecības tehnikumu, kad vispiemērotākie būtu bijuši Bulduri. Taču, kad izlaiduma klase skolas karoga kātam piestiprināja savu žetonu ar gada skaitli 1962. blakus daudzajiem iepriekšējiem, viņu tāpat kā citus pārņēma dziļš aizkustinājums. Vēlāk, kad klases audzinātājs atvadījās no katra atsevišķi, viņai nez kādēļ gribējās izkratīt sirdi.
Kaut gan — ko tad viņa tādu varēja sūdzēt, nekādu «nāves grēku» jau nebija. «Skolotāj,» viņa gribēja teikt, «jūs man piedodiet, es slikti mācījos.» Varēja jau iedomāties, ka skolotājs ieplestu acis un aizdomīgi paskatītos viņā. Kas ar to meiteni noticis? «Bet tev taču nav neviena trijnieka?» «Jā, jā,» viņa steigšus runātu tālāk, «bet es tomēr nemācījos. Man nebija laika. Zināt, pašdarbība, visi sabiedriskie pienākumi... Es tikai izlasīju pirms stundām uzdoto.» «Grēksūdze» nenotika. Skolotājs varbūt būtu vīlies, Maija iedomājās. Viņu uzskatīja par apdāvinātu un saprātīgu audzēkni, izdarīgu un jautru sabiedriskajā darbā. Pašdarbībā viņai vienkārši veicās, un tas bija labi, ka lauksaimniecības speciālists ir tik daudzpusīgi apdāvināts. Tādu viņu pazina tehnikumā, atcerējās kolhozā. — Cilvēki mums vajadzīgi. Nāksi atpakaļ uz mājām? — «Ādažu» priekšsēdētājs pajautajā, kad viņa reiz, atbraukusi mājās, aiz veca ieraduma ieskrēja kolhoza kantorī. — Neko citu nekad neesmu domājusi, — Maija atzinās un tajā pašā dienā jau turēja rokā kolhoza pieprasījumu sadales komisijai. Uz kolhozu viņa tomēr neatbrauca. Tādi pārpratumi notiek reti, bet ar Maiju tā nu bija iznācis, ka Ādažu vietā viņa nonāca Talsu vidusskolā. Tur vajadzēja pasniedzēju ražošanas mācībā, un skola pieprasīja Maiju Gambalati. 
— Viņa bija pie mums praksē. Pazīstam un zinām, ka viņa varēs mums daudz ko dot. Te nu varēja raudāt, varēja izstiepties vai sarauties, bet līdzēt neko. Maija nedarīja ne vienu, ne otru — viņa sāka strādāt. Cits ar to būtu apmierināts — tas taču zināmā mērā bija darbs viņas profesijā. Jā, Maija jau nekurnēja, vēstules uz mājām bija labas. Un tikai pāris teikumu atklāja apslēptās domas: «... es te neesmu «savā elementā». Te neredz darba rezultātus. Gribas pie jums kolhozā ...» Kolhozā tapa kas jauns. Maija īsajos brīžos, ciemojoties mājās, vienmēr atrada laiku visu apskatīt un izzināt. Kad viņa rudenī pēc atvaļinājuma aizbrauca no Ādažiem, purva malā tikai sāka mērīt un plānot. Ziemā Maija tur jau ieraudzīja siltumnīcu pamatus, bet pavasarī... Viņa vairs neizturēja. — Dariet ko gribat, es ilgāk palikt nevaru, — viņa teica skolā. — Sameklēšu vietnieku... Brūnajās acīs bija gan lūgums, gan spīts, gan cieša apņemšanās. Tādu cilvēku ar varu nepiespiedīs. Ādažos viņa kļuva saimniece jaunajā polietilēna pārklāju siltumnīcā. Un te nu stāstījumu var sākt no gala: par auksto pavasari, salstošajiem tomātiem, rūpju pilnajām cilvēku sirdīm un paļāvību uz savu darbu. Meitene brūniem kā priežu miza vaigiem lokās pa siltumnīcu, veikli ložņādama starp zaļajiem stādiem. Gurķi, tomāti, arbūzi, melones un baklažāni... Tas ir dārzkopju sapnis — izmēģināt un ieaudzēt šīs dienvidu kultūras. Maija ir «savā elementā», kad darba ir līdz kaklam, kad diena sākas ar gaismu un beidzas ar tumsu. Ja nu vienīgi varētu biežāk tikt uz klubu. Gribētos tomēr jaunajā lugā spēlēt. Un mācīties gribētos. Ja aizdomā dažus gadus uz priekšu — kāda tad būs «Ādažu» dārzniecība? Varbūt tas būs īsts dārzkopības kombināts? Priekšsēdētājs taču runāja, ka ar siltumnīcām vajadzētu apbūvēt vēl pusotra hektāra. Nekā neticama tur nav, ja padomā, ka vēl pērnruden nebija arī šo pašu divi hektāru polietilēna plēvju segtās siltumnīcas. Nebija te vajadzīgi tie piecdesmit cilvēki, kas tagad tikko tiek galā ar siltumnīcas darbiem. Maijas tagadējās zināšanas vēlāk varbūt pietiks tikai vienkāršai strādniecei. Viņa domā par neklātieni. Viņa teicamo atzīmi par savu darbu negrib zaudēt. Speciālists Maijai nozīmē teicamnieks. 

M. KRŪMIŅA
1964.08.01 Liesma
🍅🍅🍅

Zem polietilēna jumta tomāti jūtas lieliski. Tie visā hektāra platībā paauguši raženi sniedzas pāri kopēju galvām un pilni augļiem. Pieredze rāda, ka no katra kvadrātmetra var iegūt 10 kg augstvērtīgu, vitamīniem bagātu un garšīgu tomātu. Te redzam tomātu audzēšanas posminieci Maiju Gambalati, izlaužot tomātiem pazarītes.

* Darba Balss / 02.08.1964
🍅🍅🍅
Daudz svaigu dārzeņu rīdziniekiem piegādā kolhozs «Ādaži». Saimniecības siltumnīcās valda pavasaris: aug tomāti, novāc lokus un salātus. Marta beigās var noņemt pirmos gurķus. Lielu darbu dārzeņu audzēšanā iegulda jaunā speciāliste Maija Gambalate. Kolhoza siltumnīcās viņa strādā jau desmit gadus, šai laikā Maija beigusi tehnikumu un pašlaik mācās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas dārzkopības nodaļas otrajā kursā. 
Maija Gambalate sien gurķus
1968.03.20 Cīņa
🍅🍅🍅
Miljons dēstu — zem plēves
Piesaulē jautri spīguļo ūdens lāmas, bet ēnā peļķes vēl ledū kaltas. Untumainais pavasara vējš rausta plēves siltumnīcu «ķīmiskās» sienas un jumtus. Liekas - tūlīt sapluinīs plāno pārsegu. Bet nekā — agrīno un ziedu kāpostu, salātu, loku un tomātu dēsti droši pasargāti no aukstuma. Trauslie zaļumiņi sarindoti kastēs un gozējas pavasara saulītē. Ādažu kolhoza Jaunkūlu dārzniecībā šo dēstu vairāk par miljonu.

Maija Bērziņa


Siltumnīcu strādnieces Maijas Bērziņas (attēlā no labās) vadībā jau tagad liek pamatus augstai dārzeņu ražai.

Miljons dēstu —— zem plēves
1972.03.10 Darba Balss (Rīgas rajons)

=

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru