Aug jauns meistars
Kad šogad Baltijas padomju republiku motociklistu krosa startam gatavojās 125 cm* klases braucēji, nācās dzirdēt šādu sarunu: — paskaties, atkal abi Zirņi ņemas ap savu motociklu! Droši vien izdomājuši ko jaunu. — jo, ko tu tam puisim izdarīsi, — otrs piebilda. — Tikko dabūjis pasi un braukšanas tiesības, bet jau «izgriež pogas» dažam labam vecam zēnam, kas motocikla mugurā vai zemes lodi apriņķojis. — Pagaidi tikai. Nav brīnums, ka šodien atkal visus pārspēs. Skatītāji nebija kļūdījušies — Agris Zirnis pārliecinoši uzvarēja visus pretiniekus un pie mērķa pienāca droši pirms otrās vietas ieguvēja Zatlera. 18 gadu vecam jaunietim šāda, Uzvara ir jau liels panākums taču tas neatlaidīgu darba gadu rezultāts. Agris ar motocikla sportu «iepazinās» jau trīs gadu vecumā. — stāsta jaunā sportista tēvs Edgars Zirnis. — Kad toreiz atgriezos no darba miera mājās nebija, līdz neuzsēdināju to sev priekšā uz motocikla degvielu tvertnes un neapbraucu līkumu pa pagalmu. Pārslēgt ātrumus un citas motociklistam nepieciešamas mākas Agris apguva ļoti ātri, tomēr nācās gaidīt dažu labu gadu kamēr pats varēja ķerties pie stūres, j0... puiša kājas vēl arvien bija par īsām, lai sasniegtu kāpšļus. Vēlāk, kad arī šis trūkums, bija pārvarēts, radās jaunas nepatikšanas. Satiksmes inspekcijas darbinieki vis neskatījās, cik labi tu brauc, bet noprasīja gadu skaitu. Agrim nācās apmierināties ar klusām lauku taciņām un motosacensībām, kurās piedalījās viņa tēvs. Beidzot pienāca ilgi gaidītā diena — 1953. gada 11. novembris, kad Agris Zirnis draugu un tuvinieku vidū nosvinēja savu 16. dzimšanas dienu. Nedēļu pēc tam viņš startēja arteļa «Kalvis» meistarsacīkstēs un ... pienāca pie mērķa kā pēdējais. Tikai tagad viņš saprata, ka ir liela starpība vienkārši braukt ar motociklu vai piedalīties sacensībās. Agris sāka trenēties ar lielāku enerģiju, centās pilnīgi izprast motocikla noslēpumus. Tēvs bija viņam labs skolotājs, kas ne vien palīdzēja nākošajam čempionam treniņos, bet arī sagatavot motociklu sacensībām. Darbs nesa augļus — 1954. gadā Agris Zirnis kļuva par republikas labāko jauno motobraucēju sacensībās uz šosejas. Tajā pašā gadā viņi izcīnīja uzvaras arī Vissavienības "Spartaka" meistarsacīkstēs kā šosejas braucienā, tā krosā. Agris nesekoja tiem sportistiem, kas guvuši zināmus panākumus, uzskata, ka «melnais darbs» tagad pa veikts un atliek tikai soļot no uzvaras uz uzvaru un savākt slavu. Gan tēva, gan «Spartaka» trenera b. Kiopes pieredze Agri mācīja, ka ne uz brīdi nedrīkst pārtraukt treniņus. Viņš jau laikus saprata, ka sacensībās liela nozīme ir motociklam. |
 |
| Agris Zirnis pēc uzvaras pirmajās Baltijas republiku motosacīkstēs Rīgā. |
Vislabāk to pierādīja PSRS meistarsacīkstēs motociklu sportā 1955 gadā Minskā. Sacensībās varēja startēt tikai tie dalībnieki, kuru motocikliem bija trokšņu slāpētājs, pretējā gadījumā distanci uzrādītajam rezultātam pie skaitīja stundu soda laika. Mūsu republikas komanda, kuras vidū bija arī Agris, klusinātājus piemontēja tikai neilgi pirms sacensībām. 125 cm klasē startēja vairāk nekā 80 PSRS spēcīgāko moto braucēju šajā klasē. Agris izrāvās jau no starta un pirmā apļa kontrolpunktos dalīja 1.—3. vietu. Tad notika kļūme — pārlūza nesen piemontētais trokšņu slāpētāja turētājs. Agrim vajadzēja izšķirties — vai nu sacensību turpināt ar neizlabotu motociklu un saņemt 1 stundu soda laiku, vai metināt un kļūmi likvidēt. Viņš izšķīrās par pēdējo. Žēl bija noraudzīties, kā viens pēc otra garām aiztraucās pārējie braucēji. Varbūt cīņu pārtraukt? Bet Agris atcerējās, ka republikas komandai nepieciešama viņa rezultāta ieskaite. Viņš pārējos apļos panāca daudzus sacīkšu dalībniekus un distanci beidza kā trīsdesmitais. Šīs sacensības pierādīja, ka liela vērība jāveltī motocikla techniskajai gatavībai. Kad Agrim jautā, kas bija viņa uzvaras galvenie priekšnoteikumi Baltijas padomju republiku krosā, jaunais sportists atbild: — Vairākas nedēļas trenējos ar 350 cm motociklu. Tas nostiprināja manu fizisko gatavību, kam bija liela nozīme. Šogad Agris Zirnis nolēmis labot Mežaparka trases rekorda 125 cm motocikliem. Viņš uzskata, ka iespējams sasniegt 100 km caurmēra ātrumu stundā — Bez tam steidzīgi vien jācenšas sasniegt labāka forma, jo pat manā ģimenē aug jauni sāncenši, — viņš smaidīdams saka. — Varbūt pēc dažiem gadiem republikas sacensībās piedalīsies vēl viens Zirnis — jaunākais brālis Vilnis, kurš jau tagad ir man neatlaidīgs treniņu biedrs, kaut gan tam tikai 13 gadu. Tikai atkal tā milicija. Tomēr Agrim jābaidās ne tikai no "jaunās paaudzes", jo arī viņa tēvs Edgars Zirnis pēc vairāku gadu pārtraukuma atkal piedalīsies sacensībās. Vinš nolēmis labot republikas rekordu 125 cm motocikliem 1 km distancē gaitā, kas pašreiz pieder "Spartaka" braucējam un ir 109.090 km stundā — Nav neiespējams, ka jau šogad sasniegsim 115 km. — saka E. Zirnis. — Technika taču pilnveidojas. Tomēr visvairāk viņš lepojas ar dēlu Agri. — Šogad viņam oficiāli piešķīra III, pēc tam II un visbeidzot I sporta klasi. Varbūt drīz viņš kļūs par PSRS sporta meistaru?... Nav šaubu, ka mūsu republikas motociklistu saime kļuvusi bagātāka ar jaunu talantīgu sacīkšu braucēju. Viņa turpmākie panākumi atkarīgi no neatlaidīgiem treniņiem.
Aug jauns meistars
|
Agris Zirnis
Moto sacīkšu trasē
Svētdien neparasti daudz rīdzinieku devās uz Šmerļa apkārtni, lai noraudzītos labāko motosportistu cīņās krosa distancē, kas bija izraudzīta Biķernieku mežā. Sacīkšu dalībnieku vidū bija gandrīz visi mūsu republikas spēcīgākie meistari. Sievietēm 20 km garo distanci ar 125 cms klases motociklu visātrāk nobrauca sporta meistare V. Ošiņa. Padomju Savienības čempionei V. Lapiņai nācās samierināties ar otro vietu. 36. vidusskolas audzēkne R. Ose bija trešā. Jauniešiem uzvarēia Oļģerts Rešetniks. Šais sacensībās Rešetniku ģimenei bija «svētku diena» — uzvarētāju godā tika trīs brāļi. Reinis Rešetniks sīvā cīņā pārspēja savu nopietnāko pretinieku sporta meistaru E. Ķirsi. Abi starptautiskajās sacensībās rūdītie sportisti iepriecināja skatītājus ar virtuozo motocikla vadīšanas prasmi, drosmi un veiklību grūtajā distancē. Trešajā vietā 350 cm klasē ierindojās Voldemārs Rešetniks. Ar 750 cm klases motociklu Rīgas čempiona nosaukumu izcīnīja pirmā taksometru parka šoferis Padomju Savienības čempions E. Krūze. 125 cm klasē Padomju Armijas sportistam A.Zirnim par dažiem metriem izdevās pārspēt savu pretinieku sporta meistaru V. Jankovski. Komandu cīņās labākie bija DOSAAF sportisti.
 |
| skatītāji apsveic jauno čempionu 125 cm klasē vīriešiem karavīru Agri Zirni |
|
DROSMĪGO TRASĒ...
Latvijas PSR meistarsacīkstēs motokrosā, kas notika Madonā, piedalījās vairāk nekā 250 sportisti no republikas pilsētām un lauku rajoniem. Tas liecina, ka motosporta popularitāte aug.
Kopā ar pieredzējušiem meistariem grūto trasi veica arī jaunie braucēji. Pirmie ceļā devās vīrieši 125 cm? klasē. Čempiona nosaukumu ieguva 17 gadus vecais liepājnieks Imants Dzintars. Sporta meistars Kārlis Ošiņš ierindojās otrajā, bet I. klases braucējs Ivars Beņķis — trešajā vietā. Sacensību otrajā dienā Dzintars kļuva par uzvarētāju arī jauniešu sacensībās. 125 cm I klasē sievietēm pārliecinoši uzvarēja divkārtējā PSRS čempione Ruta Ose. Otrā distanci veica sporta meistare Vilma Ošiņa, bet trešā — ventspilniece Zigrīda Grīnberga. Sekmīgi startēja armijas sportists Augusts Cīrulis. Viņš kļuva par republikas čempionu 175 un 250 cm klasē. Vismasveidīgākais bija brauciens 850 cm klasē — startēja 70 dalībnieki. Jau ar pirmo apli vadībā izvirzījās LVFKI students Andris Kļaviņš Viņš otru gadu pēc kārtas izcīnīja Čempiona nosaukumu. Voldemārs Rešetniks startēja neveiksmīgi, un trasē sākumā bija viens no pēdējiem, bet finišu sasniedza otrais! Kārlis Ošiņš 45 km garo distanci beidza trešais. Braucienā motocikliem ar blakusvāģiem čempiona nosaukumu izcīnīja Agris Zirnis ar līdzbraucēju Kārli Pļaviņu. Lauku rajonu komandu grupā pirmo vietu izcīnīja Tukuma rajona motobraucēji, otro — Talsu, bet trešo — Ogres rajona komanda. Pilsētu komandu grupā 1. v. autotransporta darbinieku centrālā automotokluba komanda, 2. v. — ASK. trešajā vietā — Ventspils sportisti.
S. Andžāns
 |
| Jaunie Latvijas PSR čempioni Agris Zirnis un Kārlis Pļaviņš motokrosa trasē. |
Kā jūs raksturotu savu izvēlēto sporta veidu? —Kā jebkura māte mēģina paslavēt sava mazuļa labās īpašības, tā katrs sportists cenšas izcelt savu sporta veidu pārējo vidū. Jau pats nosaukums liecina, ka motobola spēli radījis motosporta un futbola sakausējums. Taču šādā visai atšķirīgu raksturu apvienojumā gan motosportam, gan futbolam izvirzītas paaugstinātas prasības. Es to varu droši apgalvot, jo savas sporta gaitas uzsāku tāpat kā vairums mana vecuma vienaudžu. Ar lielu aizrautību spēlēju futbolu un hokeju. Skolas somā vispirms ieliku slidas un tikai pēc tam mācību grāmatas. 1954. gadā aizgāju pa tēva iestaigāto taciņu uz motosportu. Strādāju garažā, divreiz nedēļā trenējos un svētdienās piedalījos sacensībās. Tiesa, bieži stūmu motociklu pa krūmiem, jo nepilnvērtīgo detaļu dēļ tam bija visdažādākie niķi. Vēlāk atmirdzēja arī pa medaļai dažāda mēroga sacensībās. Kāds ir motobolista «kaujas» apbruņojums? Pirmais minams motocikls, kas laika gaitā ievērojami mainījis parametrus. Viss lielākās izmaiņas pārdzīvojis vārtsarga motocikls. Agrāk noteikumi paredzēja, ka vārtsargam jāsaskaras ar rīku. Tāpēc motocikls stiepās garumā. Tagad, kad sportistam atļauts spert divus soļus un pēc tam tvert bumbu, modē nākuši minimotocikli, kuru uzbūvē ievērots pats galvenais paragrāfa punkts - motociklam jābūt 45 kilogramus smagam. Šogad sezonas vidū ievērojami pārveidojām arī laukuma motociklus. Mainījām dakšas leņķi, pārvietojām uz priekšu sēdekli, nedaudz uzlocījām stūri, samazinājām bākas izmērus. Šie jauninājumi deva iespēju straujāk izdarīt pagriezienus uz vietas. Motocikls kļuva gandrīz vai par vilciņu. Tiesa gan, sitiens zaudēja sp ku, taču varējām ilgāk kombinēt laukuma vidū, gatavojot izdevīgu momentu uzbrukumam. Vislabāk uz šādiem motocikliem jūtamies VEF stadionā, kur ir samērā mīksts laukums (jo šeit spēlē arī regbiju). Turpretim izbraukumos uz īstajiem, cietajiem motobola laukumiem jūtamies kā pīles uz ledus. Laika gaitā mainījušies spēlētāju apavi. Sākumā apāvām hokeja zābakus, tad iegādājāmies kalnu slēpotāju un izpletņu lēcēju zābakus. Es esmu palicis uzticīgs bučiem. Bez tam motobolista apbruņojumā ir vēl hokejistu elkoņu sargi, ādas bikses un kāju sargi. Agrāk kāju sargus izgatavoja no ādas, bet, kad āda samirka, katrs belziens izsāpēja līdz kaulam. Tagad kāju sargu gatavošanai ņemam palīgā Olaines ķīmiķu izgudrojumus. Pastāstiet par spēles taktisko zīmējumu. Pats galvenais iegūt bumbu un pa īsāko ceļu pēc iespējas ātrāk doties uz centru. Vislielākās nepatikšanas parasti rodas burzmā pie vārtiem. Kad izdevies izrauties no burzmas, jānovērtē situācija un uzbrukums jāizvērš tālāk. Agrāk komandās bija viens aizsardzības spēlētājs. Bet tagad, kad uzbrucēji apguvuši «augstāko pilotāžu», divcīņā ar vienu aizsargu parasti uzvar uzbrucējs. Tāpēc komandas aizsargājas ar diviem spēlētājiem. Ja viņi abi atrodas pie sava «cietošņa» jāpulcina papildspēki un jākombinē līdz kāds tiek pie sitiena. Bez tam ļoti svarīgi izpildīt negaidītu jeb slēptu sitienu brīdī, kad vārtsargam skatu aizsedz kāds no spēlētājiem. Vārtsargs neko nevarēs glābt, ja viņš laicīgi nebūs pamanījis bumbu un izsitiena brīdī nebūs redzējis pretinieku komandas spēlētāja kājas kustību. Spēles taktisko zīmējumu nosaka spēlētāju individuālā meistarība, jo komandas samērā vienādo motociklu dēļ spēlē apmēram vienādā ātrumā. Kā redzams, motosportistu tehnikā un ietērpā notikušas izmaiņas. To pašu laikam var teikt arī par spēles taktiku. Tehnika un snēles taktika ievērojami mainījusies jau tānēc vien, ka motobolu uzsākām spēlēt, kā raksta romānos, uz vientuļas salas. Nebija ne literatūras, ne pieredzes. Tāpēc nav brīnums, ka motobola spēles attīstība pēdējos gados spēji pavirzījusies uz priekšu. Kā sadalāt spēkus visos četros spēles periodos? Tas ir pats grūtākais uzdevums. Dabiski, ka spēlēt kļūst nesalīdzināmi vieglāk, ja sacensības sākumā izdodas gūt pārsvaru. Taču visumā spēle rit smagi. Tā ir īsta laušanās laukumā, nesalīdzināmi grūtāka par jebkuru startu motokrosā. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā, kā izdodas iesildīties, noskaņot sevi spēlei. Iesildīšanos parasti iesāku negribīgi, izmēģinu no visa kā pa druskai, bet pēc tam sāku «strādāt» pa īstam, līdz parādās sviedri uz pieres. Nekādā gadījumā nedrīkst sekot futbolistu piemēram un pie labvēlīga rezultāta spēles beigās «vilkt laiku». Motobolā dažubrīd situācijas mainās tikpat strauji kā hokejā. Izpildīt soda sitienus parasti uztic jums. Jā. Es izpildu uz pretinieka vārtiem nozīmētos vienpadsmit metru soda sitienus. Rūpīgi izstudējušas sacensību noteikumus, komandas pielietoja jauninājumu izpildot soda sitienu, spēlētāji novietojās ieskrējiena ceļā. Bija jāmaina ieskrējiena leņķi. Tāpēc treniņos izpildīju sitienus no dažādām laukuma vietām, apguvu sitienu ar kreiso kāju. Taču, kad vienā spēlē nerealizēju trīs «vienpadsmitniekus», zaudēju ticību sev. Atkārtojās kaut kas līdzīgs notikumam Tallinas trasē, kur kādā pagriezienā kritu. Vēlāk sacensībās šajā vietā vienmēr automātiski samazināju ātrumu. Un ne tāpēc, ka baidījos. Nē, es vienkārši nespēju piespiest nervu sistēmu pakļauties manai gribai. Kāds ir sacensību dienas režīms? - Gadā komanda aizvada 30 līdz 35 spēles. Sacensības dienas rītu, kā parasti, ievadu ar rīta rosmi. Komanda pulcējas kopā stundas divas pirms spēles sākuma. Domāju, ka spēles dienā nebūt nav jāsēž tumšā istabā (runāju kā komandas treneris un kapteinis), bet gan jāpaļaujas uz komandas apzinīgumu. Katrs taču spēj tikt galā ar pirmsstarta uztraukumu. Man daudz laika aizņem aizvadīto spēļu analīžu pārskatīšana. Tās pastāsta, par katra pretinieku komandas spēlētāja individuālajām īpašībām, kā arī palīdz sagatavot spēles taktisko zīmējumu. Kuras spēles vislabāk palikušas atmiņā? Spēles ar Elistes «Komētu». 1969. gadā Rīgā atņēmām Elistes komandai zelta medaļas (tiesa, tās netika arī mums), pārspējot viesus ar minimālu rezultātu 1:0. Pagājušajā gadā Vissavienības tehnisko sporta veidu spartakiādes pusfinālā «Komētu» pārspēiām vēl pamatīgāk 5:1. Šī uzvara nodrošināja «Ādažu» komandai otro vietu turnīrā. Toties šā gada meistarsacīkstēs elistieši atspēlējās. atstājot mūs «sausā» 0:10. No kā izaug labāks motobolists no motosportista vai futbolista? Ja sportistam nepietrūks darba mīlestības un neatlaidības, labs motobolists izaugs gan no futbolista, gan no motosportista. Taču es priekšroku dodu futbola iemaņām. Sportistam jājūt bumba vārda tiešā nozīmē. Viņam jāprot precīzi un savlaicīgi piespēlēt bumbu partnerim tā, lai komandas biedrs bez ilgstošas bumbas apstrādāšanas varētu apdraudēt vārtus. Tā kā mūsu komandā futbolu neprot, treniņos daudz dzenājam mazo bumbu. No krosista motobolists jāaudzina vismaz trīs gadus. Esam izmēģinājuši daudzus. Daudzi aizgājuši. Bet tā nu iznācis, ka komandas kodolu veido titulēti motokrosisti. Vienīgi vārtsargs Rapcēvičs pie ādažniekiem pārnāca no «Jūrnieka» futbolkomandas. Slodzes ir lielas, un, kā viņš apgalvo, tad tagad zinot, ko nozīmē vārdi «treniņš» un «trenēties». Bez tam jāņem vērā, ka motobolā izšķīrēja nozīme ir arī sportistu nervu sistēmai un raksturam. Spēles laikā situācijas mainās nepārtraukti, paviršība var beigties ar traumu, un tāpēc nervi ir sasprindzināti līdz pēdējai iespējai. Pastāstiet par treniņu slodzes apjomu. Trenējos katru dienu no rīta un vakarā. Rīta pusē divas stundas pavadu uz motocikla, bet vakarā «sausajos» treniņos izvēlos citus sporta veidus, sākot ar basketbolu, hokeju un beidzot ar slēpošanu. Cik daudz laika aizņem tehnikas aprūpēšana? Nevaru teikt, ka motocikls atņemtu daudz brīvā laika. Motora sirdi regulāri «izklausa» mehāniķis, bet par ritošo daļu rūpējos pats. Komandā noteikts, ka katram sportistam pēc treniņa apmēram pusstundu jāpārbauda motocikls, lai novērstu iespējamās kļūmes. Tas ir tāpat kā ar slimībām, kuras nedrīkst ielaist Ja skrūvi pievilks laikā, tad vēlāk nevajadzēs ne virpot, ne metināt. Ja tehniku 
saudzēs, tad nebūs jāizpalīdzas ar stieplītēm. Vai jūsu sporta veidā ir risks? Ir, jo sportisti spēles laikā attīsta apmēram 50 kilometru lielu ātrumu stundā. Bumbas svars ir 2,5 līdz trīs kilogrami. Sitienus uz vārtiem izdara no 5 līdz 10 metru attāluma, tāpēc droši var teikt, ka tvert šādu bumbu nozīmē riskēt. Spēles laikā veidojas visneiedomājamākās situācijas. Pietiek uzbraukt bumhai, un motocikls sāk kūleņot. Visnepatīkamākā ir bezspēcības sajūta. Tu izproti situāciju, bet nevari izkļūt no tās. Šogad spēlē ar «Omiču» uzņēmu ātrumu un pēkšņi savā priekšā ieraudzīju komandas biedru Seļecki. Vienā mirklī nosvīdu aukstiem sviedriem (tās nebija bailes), un mēs abi jau atradāmies zemē. Man gadījies krist sacensībās šosejā, kad motocikls, braucot ar 140 kilometru lielu ātrumu stundā, sportistu izlidina no sedliem. Tādās reizēs iespējams pārdomāt visu dzīvi. Turpretim motobolā visu mēro mirkļiem. Gadās arī riskēt apzināti. Pagājušajā gadā spēlē ar Ukrainas izlasi Vissavienības tehnisko sporta veidu spartakiādes ceturtdaļfinālā vajadzēja gūt vārtus. Mūs neapmierināja miermīlīgais 1:1. Vienu brīdi tāda iespēja radās, bet bija jāriskē nedrīkstēja samazināt ātrumu, nedrīkstēja bremzēt. Nodomāju, ka pēc inerces ietriekšos laukuma iežogojumā un lūstošie dēļi noslāpēs ātrumu. Tomēr pārrēķinājos un uzdrāzos stabam. Toties bumba ielidoja vārtos. Tātad traumas motobolā ir neizbēgamas? Es gan tā neteiktu. Taču dažreiz nākas ciest, it sevišķi kājām. Ja agrāk katrā spēlē saņēmu pa spērienam, tad tagad tas nenotiek. Traumas galvenokārt rodas, saspiežot kāju starp motocikliem, kā arī brīžos, kad bumbu necenšas atņemt ar kāju, bet gan neatļauti ar kādu motocikla daļu. Kā Jūs iespaido skatītāji? Redzēt viņus dažubrīd redzam, jo visu laiku jātur acis vaļā. It sevišķi tagad, kad notiek segšana pa visu laukumu. Taču dzirdēt nedzirdam. Man teica, ka daudzi esot saukuši, lai es neizpildot trešo 11 metru soda sitienu. Taču no tribīnēm pārkliegt motociklu motoru rūkoņu būtu tas pats, kas izsmelt okeānu, Pastāstiet par saviem lielākajiem panākumiem. Savā laikā trīs reizes izcīnīju sporta biedrības «Spartaks» Vissavienības čempiona medaļas, kā arī deviņas reizes biju republikas čempions motosportā. PSRS meistarsacīkstēs visaugstāk tiku 1967. gadā, kad motokrosā ierindojos trešajā vietā. Motobolā panākumi bijuši pieticīgāki. Vissavienības tehnisko sporta veidu spartakiādē 1970. gadā mūsu komanda ierindojās otrajā vietā. Bet PSRS meistarsacīkstēs šogad pakāpāmies par divām vietām augstāk nekā pērn izcīnījām ceturto vietu.
AGRIS ZIRNIS
1971.08.26 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
KALME, G.
KALME, G.
TĀ VARĒŠANA NEBRAUC BRAUKŠUS...
AGRIS ZIRNIS
Kādureiz, domājot par sporta izaugsmi mūsu republikā gluži negaidīti ienāca prātā jautājums: cik tad Latvijā ir tādu sportistu, kuri bijuši kopā ar savu sporta veidu no pašiem pirmsākumiem, kopš tā brīža, kad «no nekā» rodas un izaug jaunas sportiskas batālijas. Un biju gandrīz vai gatavs bez apdoma atzīt — nav. Galu galā vairums sporta veidu gan to cienītājiem, gan pašiem sportistiem zināmi un pazīstami jau kopš neatminamiem, paaudzēm gariem laikiem, tāpēc sportisti nāk un iet, bet sacensības paliek. Neviens nevar, teikt, ka tieši viņš bijis to entuziastu vidū, kuri sākuši treniņu jaunā, neierastā sporta veidā un nav šķīrušies no tā arī šobrīd. Un nevar zināt - vai šīs pārdomas tā arī nebūtu palikušas tikai abstraktu, netaustāmu spriedumu līmenī, ja pēkšņi motobola mača laikā Biķernieku stadionā kāds skatītājs tur nebūtu bildis: Kur tam Zirnim rodas enerģija? Cilvēks kā cilvēks, bet gandrīz jāsāk domāt, ka pašam iekšdedzes dzinējs kaut kur aiz vējjakas paslēpts!» Cik gadu Latvijas motobolam, tik ziemu un vasaru arī trenera Agra Zirņa «motorizētā futbola» mīlestībai. Šobrīd gan Agris ir «Ādažu» motobolistu vecākais treneris un nu jau vairākus gadus laukumā neiet, bet šos pašus pienākumus viņš veicis arī visu spēlētāja postenī aizvadīto laiku. Mācījies un audzis līdz ar savu sporta veidu bijis visu notikumu epicentrā. Nav tiesa, ka vienmēr no malas viss labāk redzams! Vislabāk ir būt vidū un just katru spēles niansi - kā panākumu, tā neveiksmi - pašam tomēr ne jau vienmēr tikai ar komandas sniegumu vien izdodas visu pasacīt skatītājiem lielo maču laikā.
Mūsu svētdienas lappuses viesis ir Latvijas PSR Nopelniem bagātais treneris Agris Zirnis
Bieži vien gadās, ka aiz skaļu prieku izvirduma aizmirstam bijušās grūtības un varbūt arī meklējumu sezonas. Šogad «Ādaži» atkal tikuši pie medaļām, turklāt uzreiz — sudraba kaluma. Taču līdz tam noiets ceļš 13 gadu garumā, bijis arī 1973. gada «bronzas laikmets», bet ilgi pirms šā panākuma Latvijas motobols sāka iet tautā, jauno sporta veidu iepazīdams un «pieradinādams». Kā tas viss iesākās? — Pats pirmsākums radās sporta biedrībā «Daugava». Toreiz pazīstamais motosportists Andris Kļaviņš ar vienkāršu pašdarbību bija saorganizējis savu motobola komandu no krosistiem. Viņš tad pretinieku meklējot, apjautājās, vai mēs negribot pamēģināt. Pirmais mačs notika «Daugavas» stadionā, uz ledus sanāca visi ar tādiem motocikliem, kādi nu kuram bija pie rokas Neviens nebrīnījās arī par to. ka laukumā parādījās parastā futbola bumba. Mūsu ASK komandā toreiz bija Ķirsis, Ozols, Draugs, Vītoliņš, mans brālis Vilnis un es pats. «Daugavā» spēlēja vai pareizāk sakot. — tāpat kā mes mēģināja to darīt Kļaviņš ar saviem puišiem. Mūsu tālaika tehnika tagad izraisītu ne tikai smaidu, bet vispārēju jautrību. Pats Andris bija pamanījies mazītiņam motociklam piekonstruēt iža motoru Nospēlējām — 4:4. Vai nu kas prātīgs tur iznāca - nezinu, taču redzēt gribētāju bija tik daudz, ka tie pat iespēja kaut kur ielauzt stadiona tribīnes, bet sporta bāzes direktors apgalvoja, ka šis esot skatītāju rekordskaits «Daugavā». Jau otro spēli pārraidīja televīzija, un mača organizētāji bija pratuši sagādāt arī mūsu republikā pirmo īsto motobola bumbu. Andrim ar to nebija gana. Vienreiz atnāk pie manis un saka: «Klausies, tev tur krosistos ir tik daudz labu zēnu...» Bijām jau mazliet «saindējušies» ar šo spēli, sākām gudrot par pastāvīgu komandu. Vajadzēja bāzi. Kur brauksim, kam prasīsim? Aizgājām pie Ādažu kolhoza priekšsēdētāja Kukeļa, jau it labi zinādami, ka viņam patīk viss jaunais un neierastais. Viņš arī nebaidījās riskēt, sak, kaut ko jau izdomāsim, tikai — ko ar to ciema slimnīcu tagad lai dara? Ja jau jūs šito spēlīti sāksit, vajadzēs būvēt tai mājai trešo stāvu. Sāka strādāt par kolhoza galveno inženieri Jānis Mālzems — arī liels sporta entuziasts. Kā atnāca, tā arī palika — strādā vēl šodien.
Pa visiem to lietu valdes sēdē dabūjām cauri, iedeva piecus motorus un desmit riepas, pārējais bija jāvelk bezmaz vai no lūžņiem laukā. Ko tikai nedarījām — pašdarbība vistīrākajā veidā! Par aizsargpiederumiem nebija ko sapņot. Atceros — kaut kur sadabūju milzīgus zābakus, laikam kāda 58. lieluma. To vien zinu, ka tie tā īsti derēja tikai tad, ja iepriekš uzvilku velteņus. Sākumā tas bija tāds joks, bet tad pamazām, pamazām . . . Sanāca kopā tādi vīri, kuri paši varēja savu tehniku sakārtot: virpotājs komandā bija, metinātājs arī, ko tad vēl vairāk! Viens otrs motocikls izskatījās pēc tāda hibrīda, ka paši nesapratām, aiz ko tā kaste turas kopā un vēl rūc arī. Man vēl tagad žēl, ka no paša sākuma nesaglabājām tā laika mašīnas, būtu iznācis unikāls, ne ar ko citu nesalīdzināms muzejs. Pašam gan vēl ir mājās vārtsarga motocikls ... Arī tas vispār izskatās pagalam dīvains. Vislielākais humors bija tad, kad pirms mača vārtsargam ar to vajadzēja nobraukt goda apli. To paredzēja sacensību noteikumi. Ne tur lāga stūres, ne arī normāla braucamā izmēru! Varat iedomāties, kā uz tāda daikta izskatījās mūsu augumā raženais vārtu vīrs Andrejs Kublenieks. Tam motociklam bija mopēda motors, un iedarbināts tas uzreiz skrēja prom. Kad nu uzkurbulēt bija izdevies, vajadzēja šo agregātu ātri. ātri mest pie zemes un mēģināt uzlēkt virsū... Un, kamēr noteikumi neļāva vārtsargam tikt no tāda piedēkļa vaļā, katrs to būvēja, kā nu vien prata. Bijām VDR, tas pats hibrīds arī līdzi, bet vācieši bija izgudrojuši vēl labāk — stāvēja vārtos ar vienkāršu velosipēdu, jo viņu spēles noteikumos bija teikts, ka dampim nepieciešama kaut niecīga līdzība ar motociklu, bet tā rūkšana nebija obligāta.
Neko nemēģinājām protestēt, draudzības mačs, abi iesācēji, katrs cīnās, kā prot. Tātad jūsu sporta veidā daudz kas kļuvis citāds. Taču jums, ņemot vērā, ka no motobola nekur tālu neesat aizgājis, visas tā labās un sliktās puses būs vieglāk izvērtēt. Tātad — kas nācis klāt motobolā? — Kaut vai bumbas vešana. Agrāk pietika ar to, ja pratām bumbu savaldīt pagrieziena iekšpusē, tagad jau praktiski ikviens spēlētājs (visādā ziņā tie, kas prot izdarīt pagriezienu, apstrādājot bumbu ar «ārējo kāju») ir būtībā nenosedzams. Un uzreiz pretstatā - šā jauninājuma izraisīta sliktā parādība. Nevarēdami apturēt tādu meistarīgu uzbrucēju ar vienkāršākiem paņēmieniem, daudzi pieļauj bīstamu bloķēšanu. Tā rodas kritieni un savainojumi, kuru varētu arī nebūt. Sitiens pāri ritenim. To izpildīja arī manas spēlēšanas laikos, taču tagad to dara daudz tehniskāk, pareizāk. Līdz ar motoru jaudu auguši arī ātrumi. Tas prasa ne tik daudz spēka, cik uzmanības un koncentrēšanās. Daudz labāki kļuvuši laukumi. Kas gan neatceras VEF stadiona dubļu jūru lietaini laikā! Tagad spēlējam Biķerniekos uz bitumena seguma un šis apstāklis krietni vien palīdz darboties tehniskāk, vairāk lietot kombinācijas, bez kurām mūsdienu motobols nemaz nav iedomājams. Tiesa, vēlreiz jābilst par vārtsargiem. Viņi no mūsu eksperimentiem tepat Biķerniekos cietuši visvairāk. Skaidrs bija viens — vārtsargam kritieni uz bitumena ir pārāk sāpīgi. Lauzām to bruģi laukā, uzlikām gumijas segumu. Tad gāja vēl trakāk, jo pēc lēciena neizbēgamais kritiens prasa arī vārtu vīra slīdējumu pa zemi. Bet uz gumijas seguma, kas slīdēšanu praktiski nepieļauj varēja bezmaz vai visu ādu no kauliem nobrāzt. Kolēģi ieteica izklāt vārtu laukumu ar velēnām, taču tad kaut arī vārtsargam šāds laukums ir vistīkamākais, jāstrādā vai veselai brigādei, lai uz katru treniņu un spēli šīs velēnas sagatavotu. Laikam tomēr optimālais variants ir pašlaik Biķerniekos lietotais — smilts un tenisits. Un kāds ir jūsu ideālas komandas modelis? — Jāatzīst, ka agrāk, lai uzvarētu, pietika, ja vienībā bija viena vai divas individuāli spilgti izteiktas tehnikas «zvaigznes». Taču šobrīd, kad visi iemācījušies šos meistarus neitralizēt, labāk ir, ja vienībā spēlē kādi četri pieci tehniski labi sagatavoti, teiksim, vidusmēra spēlētāji. Un tad arī nav briesmīgi, ja mūsu uzbrukuma līderi Jāni Zāli pretinieki neitralizē. Viņš piesaista sev vairākus spēlētājus un tādējādi dod iespēju «izvērsties» pārējiem. Tā, piemēram, Kudinovu no «Molņijas» kārtīgi pieskatot, šo vienību var uzvarēt, jo pārējie nespēj parādīt pietiekamu meistarību, lai kompensētu šā vīra varējumu. Svarīgāk ir spēlēt kolektīvi. Šobrīd diezin vai kāds vairs spēs kaut atkārtot Kudinova labāko gadu rekordu — 68 vārti vienā sezonā. Nav tie laiki! Tieši mūsu komandas prasme spēlēt kolektīvi ļāvusi mums šajā sezonā PSRS meistarsacīkšu otro apli aizvadīt bez zaudējumiem — tikai uzvaras un divi neizšķirti rezultāti. Kad tikko sākām spēlēt, galīgi nepratām rimties viesos, gadījās pat, ka pa visu vasaru no izbraukumiem pārvedām vienu vienīgu punktu. Šobrīd ir otrādi. «Ādaži» vislabāk spēlējuši viesos, pat punktus tur izcīnījuši vairāk nekā savu līdzjutēju priekšā. Tur ir tāda sīka niansīte: ciemos kolektīvs kļūst saliedētāks un precīzi izpilda trenera norādījumus, mājās turpretim stāsti un runā: «Nelec ārā no rāmjiem!» Visi klana galvas, ka sapratuši, bet, tiklīdz tiek laukuma katram gribas savējiem parādīt sevi no vislabākās puses. Pajūk kolektīvā spēle, čiks vien iznāk, un arī skatītājiem prieka mazāk. Aizvadītajos mačos ādažniekiem grūti gāja ar soda sitienu izpildi. Cik atceros, kādreiz Agris Zirnis visus soda sitienus raidīja nekļūdīgi! — Kad vēl spēlēju pats, centos vienmēr pēc treniņa kādu brītiņu palikt, lai patrenētos šādu sitienu izpildē. Tā jau nebija, ka nebūtu kļūdījies. Kādas pāris reizes aizsitu arī garām. Laikam gan pieļāvām kļūdu, katru neveiksmīgu sitēju nākamajā līdzīgā gadījumā nomainot ar citu. Galu galā visi, bez sekmēm izmēģinājušies, vairs negribēja bumbai uz 11 m atzīmes ne tuvumā iet. Pēdējā laikā organizējām brīvo treniņu, kurā katrs (arī «vienpadsmitmetrinieki») var pamācīties tieši tos spēles elementus, kuru izpilde vēl nevedas. Agrāk mūsu republikā bija arī citas motobola komandas: Rīgas TSK, Tukuma «Vārpa» ... Notika pat republikas meistarsacīkstes. Tagad diemžēl tā vairs nav. Kā ir ar jauno spēlētāju audzināšanu un motobola propagandu? — Jā, bija jau gan. Tad tas viss labu saimnieku trūkuma dēļ izjuka (motobols tomēr ir visai dārgs prieks). Bet par propagandu .. .
Neko nemēģinājām protestēt, draudzības mačs, abi iesācēji, katrs cīnās, kā prot. Tātad jūsu sporta veidā daudz kas kļuvis citāds. Taču jums, ņemot vērā, ka no motobola nekur tālu neesat aizgājis, visas tā labās un sliktās puses būs vieglāk izvērtēt. Tātad — kas nācis klāt motobolā? — Kaut vai bumbas vešana. Agrāk pietika ar to, ja pratām bumbu savaldīt pagrieziena iekšpusē, tagad jau praktiski ikviens spēlētājs (visādā ziņā tie, kas prot izdarīt pagriezienu, apstrādājot bumbu ar «ārējo kāju») ir būtībā nenosedzams. Un uzreiz pretstatā - šā jauninājuma izraisīta sliktā parādība. Nevarēdami apturēt tādu meistarīgu uzbrucēju ar vienkāršākiem paņēmieniem, daudzi pieļauj bīstamu bloķēšanu. Tā rodas kritieni un savainojumi, kuru varētu arī nebūt. Sitiens pāri ritenim. To izpildīja arī manas spēlēšanas laikos, taču tagad to dara daudz tehniskāk, pareizāk. Līdz ar motoru jaudu auguši arī ātrumi. Tas prasa ne tik daudz spēka, cik uzmanības un koncentrēšanās. Daudz labāki kļuvuši laukumi. Kas gan neatceras VEF stadiona dubļu jūru lietaini laikā! Tagad spēlējam Biķerniekos uz bitumena seguma un šis apstāklis krietni vien palīdz darboties tehniskāk, vairāk lietot kombinācijas, bez kurām mūsdienu motobols nemaz nav iedomājams. Tiesa, vēlreiz jābilst par vārtsargiem. Viņi no mūsu eksperimentiem tepat Biķerniekos cietuši visvairāk. Skaidrs bija viens — vārtsargam kritieni uz bitumena ir pārāk sāpīgi. Lauzām to bruģi laukā, uzlikām gumijas segumu. Tad gāja vēl trakāk, jo pēc lēciena neizbēgamais kritiens prasa arī vārtu vīra slīdējumu pa zemi. Bet uz gumijas seguma, kas slīdēšanu praktiski nepieļauj varēja bezmaz vai visu ādu no kauliem nobrāzt. Kolēģi ieteica izklāt vārtu laukumu ar velēnām, taču tad kaut arī vārtsargam šāds laukums ir vistīkamākais, jāstrādā vai veselai brigādei, lai uz katru treniņu un spēli šīs velēnas sagatavotu. Laikam tomēr optimālais variants ir pašlaik Biķerniekos lietotais — smilts un tenisits. Un kāds ir jūsu ideālas komandas modelis? — Jāatzīst, ka agrāk, lai uzvarētu, pietika, ja vienībā bija viena vai divas individuāli spilgti izteiktas tehnikas «zvaigznes». Taču šobrīd, kad visi iemācījušies šos meistarus neitralizēt, labāk ir, ja vienībā spēlē kādi četri pieci tehniski labi sagatavoti, teiksim, vidusmēra spēlētāji. Un tad arī nav briesmīgi, ja mūsu uzbrukuma līderi Jāni Zāli pretinieki neitralizē. Viņš piesaista sev vairākus spēlētājus un tādējādi dod iespēju «izvērsties» pārējiem. Tā, piemēram, Kudinovu no «Molņijas» kārtīgi pieskatot, šo vienību var uzvarēt, jo pārējie nespēj parādīt pietiekamu meistarību, lai kompensētu šā vīra varējumu. Svarīgāk ir spēlēt kolektīvi. Šobrīd diezin vai kāds vairs spēs kaut atkārtot Kudinova labāko gadu rekordu — 68 vārti vienā sezonā. Nav tie laiki! Tieši mūsu komandas prasme spēlēt kolektīvi ļāvusi mums šajā sezonā PSRS meistarsacīkšu otro apli aizvadīt bez zaudējumiem — tikai uzvaras un divi neizšķirti rezultāti. Kad tikko sākām spēlēt, galīgi nepratām rimties viesos, gadījās pat, ka pa visu vasaru no izbraukumiem pārvedām vienu vienīgu punktu. Šobrīd ir otrādi. «Ādaži» vislabāk spēlējuši viesos, pat punktus tur izcīnījuši vairāk nekā savu līdzjutēju priekšā. Tur ir tāda sīka niansīte: ciemos kolektīvs kļūst saliedētāks un precīzi izpilda trenera norādījumus, mājās turpretim stāsti un runā: «Nelec ārā no rāmjiem!» Visi klana galvas, ka sapratuši, bet, tiklīdz tiek laukuma katram gribas savējiem parādīt sevi no vislabākās puses. Pajūk kolektīvā spēle, čiks vien iznāk, un arī skatītājiem prieka mazāk. Aizvadītajos mačos ādažniekiem grūti gāja ar soda sitienu izpildi. Cik atceros, kādreiz Agris Zirnis visus soda sitienus raidīja nekļūdīgi! — Kad vēl spēlēju pats, centos vienmēr pēc treniņa kādu brītiņu palikt, lai patrenētos šādu sitienu izpildē. Tā jau nebija, ka nebūtu kļūdījies. Kādas pāris reizes aizsitu arī garām. Laikam gan pieļāvām kļūdu, katru neveiksmīgu sitēju nākamajā līdzīgā gadījumā nomainot ar citu. Galu galā visi, bez sekmēm izmēģinājušies, vairs negribēja bumbai uz 11 m atzīmes ne tuvumā iet. Pēdējā laikā organizējām brīvo treniņu, kurā katrs (arī «vienpadsmitmetrinieki») var pamācīties tieši tos spēles elementus, kuru izpilde vēl nevedas. Agrāk mūsu republikā bija arī citas motobola komandas: Rīgas TSK, Tukuma «Vārpa» ... Notika pat republikas meistarsacīkstes. Tagad diemžēl tā vairs nav. Kā ir ar jauno spēlētāju audzināšanu un motobola propagandu? — Jā, bija jau gan. Tad tas viss labu saimnieku trūkuma dēļ izjuka (motobols tomēr ir visai dārgs prieks). Bet par propagandu .. .
Šajā situācijā nav nekā smieklīga. Mūsu kolhozam, protams, nav neierobežotu iespēju, lai arī šo komandu ņemtu savā aizgādībā. Pašreizējais motobola tehnikas līmenis prasa visai daudz materiālā atbalsta. Tāpēc vēl jo vairāk sāpīgi, ka DOSAAF komiteja pat «Ādažiem» sniedz tik ļoti niecīgu palīdzību ar skaidri izteiktu domu — gan paši kaut kā izkulsies. Kulties jau kuļamies. taču arī kolhozs nevar apgādāt visu nepieciešamo. Kaut vai patlaban. Esam izstrādājuši treniņplānus jau nākamajai sezonai, bet vēl joprojām nezinām, vai tos izdosies realizēt. Uzvaras patīk visiem, palīdzēt — palīdz ar gariem zobiem. Gāju un teicu: «Varbūt tad komandu un līdz ar to visu sporta veidu «klapēsim ciet», ja jau nevienam gar šīm lietām nav nekādas daļas? .. .» Atbilde: «Ko jūs gan iedomājaties — nekāda gadījumā!» Tā nu iznāk — cik garš, tik plats. Tādu sasāpējušu organizatorisko jautājumu ir ļoti daudz, un tie jārisina nekavējoties, citādi var gadīties, ka komanda jaunajai sezonai nespēs pienācīgi sagatavoties. Plānu ir daudz. Ādažniekiem savu palīdzību apsolījis arī sporta zinātniskās pētniecības laboratorijas vadītājs sporta ārsts Auliks, kas jau agrāk līdzējis mums treniņplānu izstrādāšanā. Arī slodzes jāprot dozēt. Vismaz aizvadītajā sezonā republikas fiziskās kultūras dispansera ārsti, pārbaudot mūsējos, atzina, ka pašreizējais trenētības līmenis ir visaugstākais visā komandas pastāvēšanas vēsturē. Bez zinātnes arī mēs vairs nevaram iztikt. Dažādi testi itin labi parāda katra spēlētāja trūkumus, ļauj labot kļūdas. Motobolista gaitās jums, protams, gadījušies arī kuriozi. Lūdzu, pastāstiet par kādu gadījumu arī mūsu lasītājiem! — Pa šiem gadiem sakrājušies dažādi piedzīvojumi. Gandrīz katra spēle vai gatavošanās tai apgādā kādu lustīgu «numuru». Toreiz, kad Čerkeskas «Dombai» motobolisti vēl bija mūsu valsts čempioni un Eiropas kausa glabātāji, viņu spēles Rīgā bez šaubām, radīja ļoti plašu interesi. Vienreiz viesu maču bija nolēmuši iemūžināt arī mūsu kinostudijas ļaudis. Atbrauca uz stadionu radošā grupa un ķērās pie darba. Bet kinooperatoriem ir paradums mēģināt nokļūt notikuma vietai pēc iespējas tuvāk. Tā arī šis stāv un bildē pie pašiem vārtiem, ne par ko nebēdājot. Vilnis Zirnis izdara sitienu un ar pilniem apgriezieniem drāžas gar stabu garām. Mēģināja gan izvairīties no sadursmes, taču nekā. Lielais, smagais filmēšanas daikts nokrita, bet pats operators jāteniski uzkaras uz priekšēja riteņa. Un nu tikai abi griež veselu kaskādi meistarstiķu pa visu stadionu gluži kā cirkā. Galu galā pārcentās, katrs sev par labu darbodamies, un pakrita. Skrienam visi klāt sabijušies ne pa jokam. Tajā uztraukuma prasām vienā laidā: «Kā ir — vai aparāts vesels?» Operators atcērt: «Lai velns rauj to aparātu, ka tikai nu man pašam pēc šitām atrakcijām viss nebūtu sakratīts uz otru pusi! ...» Ko pašreiz dara «Ādažu» motobolisti? — Esam tieši sava kolhoza kartupeļu laukā. Raujamies vaiga sviedros no rīta līdz vakaram, palīdzam novākt ražu. Kad viss būs apdarīts, tad jau tā vien būs, pienācis laiks sākt gatavošanos jaunajai sezonai. Kaut gan vēl jau vecā nav beigusies... 1. oktobrī Biķernieku bāzē sāksim cīņu par PSRS kausu.
Kopā ar AGRI ZIRNI motobolu «Uz laika svariem» izsvērt mēģināja JĀNIS VAHERS.
|
Kad rodas ticība sev
Kad rodas ticība sev
1978.01.01 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
 |
| Agris Zirnis |
=================================
 |
| Baiba Šīrone Zirne (07.06.1932) |
PSRS Sporta meistare motosportā 1953.g.
Mācījās LLA
zootehnikas fakultātē. (Rīgā) 1957. g.
Sāka
1951. g. „Spartakā” bez specializācijas, treneris – mehāniķis Kārlis-Arvīds Grīnbergs, pēc tam A. Bāders
tad atpakaļ pie Grīnberga A., pārgāja uz ASK kopā ar Grīnbergu.
1958.
g. Armijas Vissavinības kross Ordžonikidzē, kad sāka strādāt Ādažos, un beidz
sportot.
1960. gadā
piedzimst meita Dace, bet 1962. g. vēlreiz piedalās sacīkstēs (PSRS čempionātā
Rīgā, Šmerļa mežā), piedzīvoja avāriju, distanci beidz, bet vairāk nestartē
(uzvar Lukina no Ļeņingradas).
Sākoties
motobolam Ādažos (Kukeļa laikā) pievēršas organizātora darbam komandā, komentē spēles . Kukelis bija līdz 1974. g. un visu laiku darbojās kopā
ar motobola komandu.
Strādā par apsekotāju „Ādažu” kolhozā, un tad pieņem
zvēraudzētavas fermu.
8 – kārtēja Latvijas čempione krosā un šosejā.
PSRS sporta
meistaru izpildīja 1953. g. Rostorgujevā, ~ 4. vieta Rīgā, Baltijas čempionātā
1. vieta krosā.
1952. g. Vissavienības „Spartaka” sacensībās
krosā Viļņā 3. vietā ar traumu.
Sporta meistares
.... Nekas savāds nevienam neliekas, ja meitenei patīk vingrošana. Ja viņu aizrauj basketbols, volejbols vai ziemas sporta veidi — slēpošana un slidošana. Bet, ja nu pēkšņi jauna, sīka meitenīte sēžas uz motocikla un bezbailīgi pa Šmerļa apkārtnē «uzrūgušo» zemi dodas pavasara krosā — Jā, tad gribas mazliet pagrozīt galvu ... Arī Baibas Šīrones tēvs toreiz pirmo reizi nožēloja, ka nopircis jaunu motociklu un ļāvis savai 18 gadus vecajai meitai piedalīties viņa darba vietā rīkotajos motobraucēju kursos. Tas bija 1951. gadā. kad Baiba Šīrone, beigusi septīto vidusskolu un vēl labi neizšķīrusies, kur turpināt mācības, strādāja 7. būvpārvaldē... Un ja tagad, pēc vairākiem gadiem, Baiba atceras šo dienu, tad liekas, ka vēlākas uzvaras nekad vairs nav tik daudz prieka atnesušas kā tieši šī pirmā. Visu ceļu domāts tikai par vienu — kaut 40 km nobrauktu, kaut nepaliktu sēžam Šmerļa grāvi vai kādā nokalnē. Un, lūk, tikko sasniegts finišs — daudzas rokas viņu paceļ gaisā, vēl laimes. Kā, vai tiešām pirmā vieta? Baiba vēl netic. Bet draugi smejas: «Par otro vai trešo vietu jau mēs tevi tā neurrātu». Panākumu iepriecināta un «saslimusi» ar grūto un savā ziņā riskanto sporta veidu, Baiba uzsāk neatlaidīgus treniņus sporta meistara Kārļa Grīnberga vadībā.
 |
| Sporta meistare Baiba Šīrone-Uksas |
1952. gadā Vissavienības «Spartaka» meistarsacīkstēs Viļņā viņa izcīna trešo vietu un tiek iedalīta Vissavienības «Spartaka» izlasē. 1953. gadā Baiba Šīrone Vissavienības meistarsacīkstēs iegūst ceturto vietu, bet 1954. gadā kļūst Vissavienības «Spartaka» čempione. 1955. gadā viņa jau saņem sporta meistares nosaukumu. Tagad Baiba Šīrone jau četrus gadus pēc kārtas ir Latvijas čempione krosa un šosejas braucienos. Tas prasījis daudz pacietības un enerģijas. Ne vienu vien reizi nācies krist un celties, sakost zobus un pārvarēt bailes, bet Baiba nevar neklausīt savai sirdij, kas iemīlējusi sievietei ne visai parasto sporta veidu. Pēc nedaudz dienām Baiba Šīrone kopā ar savu vīru Ivaru Uksas beigs Lauksaimniecības akadēmijas zootechnikas fakultāti. Pašlaik notiek valsts eksāmeni. Bet tiklīdz tos sekmīgi nokārtos, ar jaunu enerģiju būs jāatsāk treniņi. Šovasar taču Rīgā paredzētas starptautiskās motobraucēju sacīkstes, un Baiba Šīrone-Uksas tajās nolēmusi cīnīties savā parastajā 125 kubikcentimetru klasē. Lai visur būtu laikā un visu paspētu, bieži vien no daudz kā jāatsakās, sīki jo sīki jāsadala diena. Tikai tā iespējams sasniegt lielus mērķus, nepalikt stāvot pie vecās slavas lauriem. Tā savus sporta meistaru nosaukumus izcīnījušas mūsu republikas labākās sportistes Dzidra Levicka, Skaidrīte Vēgnere, Guna Ieviņa, Aija Šmaukstele un vairākas citas, bet divas — Inese Jaunzeme un Dzidra Karamiševa kļuvušas par Nopelniem bagātajām sporta meistarēm.
| Dz. Purene Sporta meistares |
1957.03.08 Cīņa
|
 |
| Baiba Šīrone-Zirne |
Sākot savu gada svētku uzrunu, es taujāju - kur ir mūsu saknes? Skaists šīs atbildes meklējums šoruden bija Ādažu pagasta Suitiņu mājas apciemojums, kur visos drūmajos okupācijas gados austrumieši un viņu kundzes rada pajumti kopā sanākšanai gādīgās saimnieces, mūsu Goda biedres Baibas Zirnes laipnībā. Tieši šī tikšanās mums pašiem atgādināja - mēs esam tik, cik esam. Mūsu spēks nav nedz daudzumā, nedz runu plūdos. Pat fiziskā klātbūtnē varbūt ne. Es uzskatu, ka Austrums savu spēku apliecina daudzajos darbos - no tās piemiņas zīmes, ko uzstādījām Pāvilostā uz Dzintara takas, līdz domām, ko aiznesām pie Jāņa Čakstes pieminekļa Jelgavā. No Jāņa Konstantīna Čakstes vēlējumiem būt kopā Darba svētkos Aučos līdz ceļa zīmēm tālajos Bernātos, kur mūsu pirmais Valsts prezidents vēlējās redzēt kūrortu esam. Mēs esam visur, jo mūsu ierocis ir demokrātija un mūsu spēks ir pašapziņa - šī ir mūsu vieta, te neviens cits nestāvēs! Ceļā uz Austruma 125 gadiem es vēlētos, lai ikkatrs austrumietis atrod to īsto ceļa spieķi, ar tikt līdzi valdes uzsāktajam ātrumam!
Austrums 121. Gada svētkos Latvijas Universitātē 2004. gada 30. oktobrī.
===========================================
 |
Dainis Zirnis ( 27.12.1946)
Sportojis no
1963.-1982.gadam.
TRADĪCIJU MAIŅA
1969.11.14 Darba Balss (Rīgas rajons)
Briedis, A.
1969.11.14 Darba Balss (Rīgas rajons)
Briedis, A.
Pēdējais mohikānis
Bija laiks, kad Rīgas rajona kolhozā «Ādaži» motobola vienību mēdza dēvēt par brāļu Zirņu komandu. Agris, Vilnis un Dainis lika mūsu republikas vārdam skanēt tuvās un tālās Padomju Savienības pilsētās un aiz valsts robežām. Brāļus Zirņus kopā pēdējo reizi redzējām motobola laukumā 1973. gada 23. septembrī. Tad «Ādaži» sīkstā sacensībā panāca neizšķirtu pret mūsu valsts čempioniem Poltavas «Vimpeli» 2:2 un ar iegūto punktu nodrošināja sev bronzas medaļas. Tagad brāļu ceļi šķīrušies. Vilnis aizgājis no motobola, nomainījis motociklu pret četrriteņu braucamo un motobola laukumu pret Biķernieku trases taisnēm un virāžām, Agris kļuvis par Latvijas PSR Nopelniem bagāto treneri un vada komandu. Jaunākais Dainis vēl joprojām aizstāv «Ādažu» godu. Skatītāji «Ādažu» meistarkomandas spēlētāju ar 6. numuru dēvē par pēdējo mohikāni, tā gribēdami godināt ierindā palikušo no tiem, kas sāka kaldināt «Ādažu» motobolistu slavu. Šeit nepieciešams neliels ieskats vēsturē. Diemžēl Dainis nebija to entuziastu vidū, kas pirmie centās noķert divus zaķus — virtuozi vadīt motociklu un likt bumbai lidot vajadzīgajā virzienā. Nebija tādēļ, ka šajā laikā dienēja Padomju Armijā. Taču tūliņ pēc demobilizācijas arī viņš sāka apgūt motobola iemaņas un ātri vien atrada sev vietu komandā. Tas nenācās viegli. Jaunas spēles noslēpumus centās izprast arī vairāki mūsu valsts čempioni motosportā visu atzītas autoritātes, Dainim tik skanīgu titulu nebija viņš toreiz izcīnīja tikai Latvijas PSR un Baltijas republiku čempiona nosaukumu. 
Dainis tomēr noturējās arī motobola motocikla seglos un no tā laika auga kopā ar komandu tās priekos un bēdās. Viņš cīnījās gados, kad «Ādaži» vēl tikai meklēja ceļu uz A klasi, kad vienīgais, ko pretinieku tehniskajam un taktiskajam pārākumam varēja pretstatīt, bija neizsīkstošais cīņas spars. Arī pirmajās sezonās augstākajā līgā komandai klājās grūti, un tā dāvāja punktus mūsu zemes spēcīgākajām vienībām. Tas bija laiks, kad skatītāju ieinteresēšanai izlozēja gaiļus un motociklus, kad pretinieku ātrumā priekšrocības meklēja motociklu dzinēju kubikcentimetros. Gāja gadi, un «Ādaži» arvien noteiktāk pieteica savas pretenzijas cīņā par kārtējiem diviem punktiem, arvien augstāk pakāpās čempionāta noslēguma tabulā. Cīnījās visi par vienu un viens par visiem. Dainis mācījās no labiem paraugiem Pašaizliedzīgs cīnītājs bija vecākais brālis un komandas kapteinis Agris Zirnis. Daudz varēja pamācīties no Elmo Salma, kam bija lieliska pozīcijas izjūta. Likās, ka bumba motociklu un kāju mudžeklī kā magnetizēta meklē viņu. Zīmīgi, ka pēc Elmo aiziešanas no motobola Dainis ne vienu vien reizi ieraidīja pretinieku vārtos bumbas, ko citi bija itkā «pa zaudējuši». Sevišķi daudz nepatikšanu sāncenšu vārtsargiem nācās piedzīvot, kad pārī ar Daini cīnījās Vitālijs Seļeckis. Šis talantīgais un agresīvais spēlētājs pats centās spēlēt uzbrukuma smailē, taču izdevīgā brīdī vienmēr bija gatavs nolikt bumbu pa kājai savam pāriniekam. «Mēs viens bez otra neesam nekas!» tik kategoriskas bija abu komandas biedru domas par saspēli Daudzās spēlēs Daiņa veiksme ādažniekiem nodrošināja uzvaru. Palūdziet vienu no komandas uzticīgākajiem līdzjutējiem Heinriku Ūdri, kas ilgus gadus bija kolhoza «Ādaži» ražošanas iecirkņa priekšnieks, pastāstīt par komandas labākajām spēlēm, un viņš kā pirmo nosauks uzvaru pār toreizējo valsts čempionu «Komētu» (tagad «Automobilists»), piebilstot, ka šajā sacensībā, kas notika 1969 gada 10, augustā, izšķirošo panākumu spēles 73. minūtē guva Dainis Zirnis. Tas bija gads, kad ādažniekiem vēl nācās risināt jautājumu būt vai nebūt A klasē. Tieši šī uzvara komandai itkā iedeva spārnus. Turnīra noslēgumā mūsējie pakāpās līdz piektajai vietai. Arī pēdējā spēlē pret Zeļenokumskas «Molņiju» (5:3) Dainis divas reizes lika pretiniekiem sākt no centra. Nākamais 1970. gads atnesa «Ādažu» motobolistiem jaunus panākumus. Viņi iekļuva PSRS militāri tehnisko sporta veidu V spartakiādes finālā. Tur tikai pagarinājumā ar 5:7 zaudēja KPFSR izlasei, kurā cīnījās mūsu valsts spēcīgāko vienību labākie spēlētāji. «Ādažu» panākumā savu ieguldījumu deva arī Dainis. Pusfināla sacensībā ar Maskavas izlasi viņš piedalījās kombinācijā, kuras noslēgumā V.Seļeckis guva vienīgos vārtus, bet finālspēlē pats ieraidīja bumbu sāncenšu vārtos. Dainis un viņa komandas biedri kļuva par PSRS sporta meistariem motobolā un spartakiādes sudraba medaļu laureātiem. Jaunu virsotni «Ādaži» sasniedza 1973. gadā, kad valsts meistarsacīkstēs izcīnīja trešo vietu un ieguva bronzas medaļas. Arī šeit Dainis palīdzēja, cik spēja. Pārspējot toreiz lieliskā formā esošo Borisu Jakuņinu, viņš saglāba punktu Ustjlabinskā, ar precīzi izpildītiem 16 m soda sitieniem nostiprināja uzvaru pār Ņevinnomiskas «Kaukāzu» un sagādāja nepatikšanas Skodas «Bartuvas» vārtsargam. Pēc šīs sezonas Dainis nolēma aiziet no motobola. To pašu darīja arī Andrejs Kublenieks, Andris Bārbalis un Vilnis Zirnis. Nelaimīgā kārtā «Ādažu» sastāva atjaunināšana sakrita ar PSRS motobola federācijas lēmumu par augstākās līgas komandu skaita samazināšanu no desmit līdz sešām. «Ādažu» jaunā maiņa cīnījās enerģiski, taču vienība ierindojās tikai septītajā vietā. Līdz ar to 1975. gadā komandai atkal nācās cīnīties par ceļazīmi uz A klasi. Šajā brīdī, kad komandai vajadzēja palīdzību, Dainis Zirnis atgriezās un atsāka treniņus. Atjaunot gada laikā zaudēto sportisko formu bija grūti. Reizē ar Daini uz nodarbībām atnāca arī Andrejs Kublenieks. Tomēr viņš nekļuva par aizsardzības bastionu, kādu skatītāji vārtu vīru bija pieraduši redzēt iepriekšējās sezonās (1973. gadā «Ādaži» zaudēja tikpat maz vārtu kā zelta medaļu ieguvēji 18). Toties Dainim atkalredzēšanās ar iecienīto sporta veidu iznāca ļoti veiksmīga. Viņš palīdzēja komandai iegūt pirmo vietu zonu uzvarētāju turnīrā Omskā un atgriezties augstākajā līgā. Pērn ādažnieki valsts čempionātā ieguva 5. vietu un PSRS kausa izcīņā nokļuva līdz finālam. Dainis Zirnis sporta meistara nosaukuma piešķiršanai nepieciešamās prasības izpildīja jau ceturto reizi. īsi pirms gadu mijas Dainis sāka skaitīt dienas mūža ceturtajam gadu desmitam. Varētu likties gana spēlēts. Tomēr arī šosezon Dainis atkal ir laukumā un spēlē motobolu. Spēlē tādēļ, ka patīk motobols. Spēlē tādēļ, ka var spēlēt (bumbas jo projām lido vārtos). Spēlē tādēļ, ka pagaidām nav izaudzinājis sev maiņu.
Pēdējais mohikānis
1977.07.10 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
Pirksts, V.
Pirksts, V.
=============================================
Vilnis Zirnis (16.06.1942- 27.07.2013)
PSRS čempions 125cc 1960.g.
1970.g-3v.; 1971g.-3v; 1967.g-3v.
============================================
 |
========================================== |
 |
| Edgars Zirnis ar dēliem Agri, Vilni un Daini,
kuri kļuva par ievērojamiem motosportistiem |
Nākotnes futbols - tāds uzraksts pirms daudziem gadiem
greznojās pie VEF stadiona Rīgā,
kur lielo bumbu futbola vārtos spēra uz „Kovrovec" motocikla sēdoši vīri.
Motobols reizēm tika dēvēts par nākotnes futbolu, un sporta veids nav izdzisis
arī mūsdienās.
Brāļi Zirņi un Ko vēsturē iegājuši kā Latvijas motobola
leģendas. 1973. gada 23.
septembrī VEF dubļainajā stadionā, nospēlējot neizšķirti 2:2 ar
tobrīd jau čempionu titulu ieguvušajiem Poltavas „Vimpel", Pierīgas turīgā
„Ādažu" kolhoza motobola komanda izcīnīja PSRS čempionāta bronzas medaļas.
Pirmās medaļas „Ādažu" vēsturē. Komandā spēlēja Agris Zirnis (spēlējošais
treneris), Vilnis Zirnis, Dainis Zirnis, Andrejs Bārbalis, Juris Virza,
Valērijs Mardarenko, Andris Kublenieks, Jans Rapcevičs. Tolaik viņus uz rokām
nēsāja ne tikai Ādažos.
Spēles pirmsākumos vārtsargs uz vārtu līnijas staipīja līdz
kaut ko mopēdam līdzīgu, bet vēlāk jau bija ar pilnīgi brīvām rokām. Jo slapjā
laikā reizēm ar visu bumbu ielidoja vārtos. Labāko sitieni bija nežēlīgi.
Pēc tam ādažnieki vienreiz (1977. gadā) izcīnīja PSRS
čempionāta sudrabu, 1978. gadā vēl vienu bronzu. Un sudrabu PSRS Tautu
spartakiādē zem Latvijas, tolaik LPSR, karoga. Astoņdesmitajos gados pat
turīgajiem "Ādažiem" motobols kļuva par dārgu. PSRS čempionāta
bronzas medaļas Kretingas „Žemūktechnika" sastāvā astoņdesmitajos gados
izcīnīja bijušie ādažnieki Jānis Podziņš un Jānis Zāle. Lietuva divreiz ir
ieguvusi Eiropas čempionāta medaļas – 1994. gadā bronzu, 1996. gadā sudrabu.
Dainis Zirnis
un Valērijs Mardarenko joprojām uzspēlē motobolu un viņus darbībā varēja redzēt
22. septembrī
Biķerniekos pret Lietuvas „Bartuva". Agris un Vilnis Zirnis to jau dara
citā dimensijā. Motobols Latvijā atdzimis MK „Rīga",
tomēr sper tikai pirmos soļus. Vecie vīri dod padomus, tomēr sisties un augt
jau vajadzēs jaunajiem pašiem.
=============================================
======================
Esam - par
... KAS IR ZIRNIS Viņam ir trīs dēli. Visi trīs «Ādažu» motobolisti. Un pie tam sporta meistari. Tikai Zirņu tēvs sūkstās, ka nekādi netiekot pie «kantainas» (tā viņš mīlīgi iesaucis sporta meistara nozīmīti). Morāli jau tā it kā būtu nopelnīta sen (vai daudz būs tādu motobraucēju, kas turpat vai līdz sešdesmit gadu vecumam aktīvi piedalās sacensībās?). Tikai, kā klāt mači un tiesneši «savelk galus» kopā, vienmēr pāris punktu pietrūkst. Tomēr apbrīnojama neatlaidība ir «vecajam» Zirnim. Viņš vēl joprojām brauc. Bez tam Edgars Zirnis ir fizkultūras kolektīva padomes priekšsēdētājs ar turpat vai 20 gadu stāžu. Marija Kalniņa saka, ka viņš esot vairāk nekā metodiķa «labā roka». Tik taupīgu, kārtīgu un savā sabiedriskajā darbā godprātīgu cilvēku vispār esot grūti atrast. Puse pateicības par mēbeļu fabrikas «Teika» fizkultūras kolektīva tapšanu un izaugsmi pienākas Zirnim. Daži gan saka, ka viņš esot skops. Bet vai tā ir, par to vēlāk...
...Fizkultūras kolektīva priekšsēdētājs E. Zirnis. Daudz jau mums vēl trūkumu. Nav fabrikā pietiekamas fizkultūras un sporta propagandas, nav telpu, kur nodarboties, jaunajiem bieži vien nav enerģijas un gribas piedalīties fizkultūras un sporta pasākumos. Tas vēl neko nenozīmē, ka esam iekļuvuši labākajos. Fabrikas direktors F. Šņuciņš. Mūsu fizkultūras kolektīva pēdējo gadu sasniegumu pamats? Mērķtiecīgais metodiķes Marijas Kalniņas, kolektīva pa domes priekšsēdētāja Edgara Zirņa darbs un komjauniešu atbalsts. Arī mēs, fabrikas administrācija, esam «par», atbalstām un atbalstīsim mūsu sporta entuziastus. Bet tuvākajā nākotnē, līdz ar cehu jaunajiem korpusiem A. Deglava ielā ceram nodot viņu rīcībā kaut nelielu sporta laukumu vai pat zāli, Pats taču esmu slēpotājs, zinu, ko nozīmē sporta azarts.
Edgars Zirnis Marija Kalniņa (pa kreisi) saka, ka bez komjauniešu un viņu sekretāres Gaļinas Rusakovas iniciatīvas darbs veiktos daudz grūtāk.
Esam – par
1970.11.21 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
Burnicka, Z.
JUBILEJAS RINDAS
JUBILEJAS RINDAS
Edgars Zirnis.
1972.12.12 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
Mežavilks, Z.
Mežavilks, Z.
☩ ☩ ☩ ☩ ☩ ☩
69. dzīves gadā no mums šķīries motosportists un sporta tiesnesis Edgars Zirnis. Sporta gaitu sākuma viņš pievēršas vieglatlētikai un rokasbumbai, pirmskara periodā kļūst par pazīstamu vieglatlētu. Pēc Lielā Tēvijas kara Edgars Zirnis sāk nodarboties ar motosportu un kļūst par vadošo motociklistu pēckara gados. Vēlāk viņš regulāri piedalās sacensībās apļveida šosejā, aizstāv republikas godu daudzās cīņas līdz pat 1967. gadam, kad atstāj aktīvās sporta gaitas. Tomēr sports netiek pamests Edgars Zirnis ik reizi ir to sporta tiesnešu vidū, kas tiesā motobola spēles. Pēckara gados, strādājot par elektroceha meistaru artelī «Kalvis» un vēlāk mēbeļu fabrikā «Teika», Edgars Zirnis ir ilggadējs fizkultūras kolektīvu priekšsēdētājs un daudzu jauno sportistu audzinātājs līdz pat aiziešanai pensijā 1972. gadā. Visu savu dzīvi Edgars Zirnis ir veltījis apzinīgam darbam, strādādams kolhozā «Ādaži» arī pēc aiziešanas pensijā, sabiedriskajam sporta darbam, būdams republikas kategorijas tiesnesis, vadīdams motobola spēles līdz pat pēdējām mūža dienām. Par labiem sportistiem viņš izaudzinājis arī dēlus Agri, Daini un Vilni. Nākamās paaudzes ar cieņu atcerēsies Edgara Zirņa dzīves gājumu, un viņš arvien paliks motosporta vēsturē kā vienkārša, bet sportam uzticīga personība.
Republikas motosporta federācija, motosporta klubi un sabiedriskais aktīvs Atvadīšanās no motosporta veterāna Edgara Zirņa trešdien, 18. februārī plkst. 16 Baltezera kapos.
Edgars Zirnis
1981.02.17 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
-
