Velta Poriete ^

JUBILEJA  3 x 25  ĀDAŽOS 

Skolu dzīve

Ā. Platais 

* Darba Balss / 08.01.1970

🌸🌸🌸

V. Poriete,  Ādažu astoņgadīgās skolas skolotāja 

Viņi bija iniciatori

1960.04.27 Darba Balss (Rīgas rajons)

🌷🌷🌷🌷🌷🌷🌷🌷🌷🌷🌷🌷🌷🌷🌷🌷🌷🌷🌷🌷🌷🌷🌷🌷

L. Pavasara
Velta Poriete G. Līvena foto
* Darba Balss / 01.09.1968

-

Jānis Sirlaks <>

Picērijas atklāšanas pasākumā dejo Ināra Donika un Jānis Sirlaks

Picērijas atklāšanas pasākumu kuplina dejotāji - Ināra Donika un Jānis Sirlaks, kā arī  kultūras nama mūziķi un sieviešu vokālais ansamblis

 

«KO ES SPĒJU CELT...»
1983.12.16 Padomju Jaunatne
MĀRIS KLIŠĀNS, LVU žurnālistikas speciālitātes students

🍀🍀🍀 Šodien mūsu pastā  Labdien, redakcija! Jau otro vasaru mēs strādājam kolhoza «Ādaži» apzaļumošanas grupā. Mūsu brigāde nav liela, tajā strādā tikai piecpadsmit cilvēku, bet kolektīvs ir draudzīgs un izpalīdzīgs. Mēs esam šajā brigādē pašas jaunākās. Mūsu vecākie biedri ir ļoti labi padoma devēji. It sevišķi Ilga Leikmane, Jānis Sirlaks un Dzintars Neimanis. Mēs esam pateicīgas, ka viņi mūs pieņēma savā brigādē. Darām visādus darbus, bet vislabāk mums patīk krūmu «apcirpšana» un zālāju kopšana. Ādažu apkārtne ir ļoti jauka. Taču sevišķi skaists ir kolhoza centrs — daudz tajā augļu koku, puķu, netrūkst interesantu skulpturālu veidojumu. Tā kā šī ir mūsu pēdējā vasara «Ādažos», gribam no sirds pateikties kolhoza vadībai un darbabiedriem, novēlēt labu veselību, panākumus darbā! Un vēl — būt allaž tikpat jautriem un humora pilniem kā līdz šim!  Rīgas 66. vidusskolas 8 a klases skolnieces  Aija Ancone un Ingrīda Perlovska 🍀 🍀 🍀 Tā šodien izskatās prestižā rajonā Baltezerā. Ir cilvēki, kam pēc pamatīgas mājas uzcelšanas vēl paliek pāri krietni daudz brīvas naudas. Šādi cilvēki parasti dzīvo vienkopus, taču citur nekā pārējie. Brīvos naudas līdzekļus viņi iegulda visnotaļ saprātīgi apzaļumojot savas jaunās pamatīgās mājas apkārtni. Nē, nepārprotiet, viņi neņem rokās lāpstas un grābekļus un pēc darba vai brīvdienās nerāpo, dēstot rozes vai sējot zālīti. Viss notiek citādi. Māja jaunajā prestiža rajonā Baltezera krastā ir gandrīz gatava. lekšā rosās vairākas amatnieku brigādes. leradies arī pats saimnieks. Tikmēr dārzā vai, precīzāk, vietā, kur tas būs, zem nerimstoša lietus šaltīm divi jauni cilvēki plātās ar rokām, rādot uz visām debesspusēm. Pēc brīža viņi ierodas pie saimnieka. «Ā, jūs par to dārzu. Pagaidiet, tūlīt atbrauks sieva, viņa tai lietā nosaka visu.» Pēc brīža sieva ar džipu klāt. «Ziniet, es gribu kaut ko vairāk bavāriešu stilā, jo mums jau māja tāda. Tur tai stūri bērniem būs šūpoles, tikko no Dānijas atvedām. Te, kā jau runājām, vajag mākslīgo strautiņu, tam pāri tiltiņu.» Abi puiši viņu uzklausa mierīgi, pa brīdim kaut ko precizējot vai pārprasot. Šķiet, ka viņus vairs nekas nespēj pārsteigt. Pēc nedēļas vienlaikus ar mājas nodošanu te jābūt arī dārzam ar visiem tiltiņiem, celiņiem, strautiņiem un baseiniem. Tāds darbs dārzu iekopšana prestiža rajonos.  Darba uzdevums  Ja kāds iedomājas, ka dārznieks ir cilvēks, kas iestāda, pārstāda un ravē, viņš ir atpalicis no dzīves. Te, pie Baltezera, dārznieks sāk ar dārza plānošanu, turklāt viņš arī nosaka (iesaka), kā labāk taisīt tās vai citas dekoratīvās margas, vai baseins harmonēs ar to tiltiņu, kuram jābūt tik platam, lai bērni varētu pārbraukt ar savu elektrisko džipu, kur un ar ko bruģēt celiņus. Tad nāk stādīšana un sēšana, turklāt raugoties, lai klienta vēlmes tiktu sabalansētas ar gaumes kritērijiem, lai tas viss ne tikai labi izskatītos, bet būtu arī funkcionāls (piemēram, krūmu puduris, kur paslēpties no kaimiņu acīm, jo ar pārāk lielām teritorijām Baltezera apdzīvotāji nevar lepoties). Abi galma dārznieki Aivars Blūms un Jānis Sirlaks atzīst, ka visvairāk šādam darbam nepieciešama diplomātija un iemaņas psiholoģijā. Tūlīt aiz profesionālajām iemaņām, protams. Tā kā jaunapbūvētais rajons pie Baltezera, gluži tāpat kā brīvās Latvijas jaunbagātnieki, pastāv nepilnus divus gadus, rodas sarežģījumi ar klientiem, kuriem vajag visu uzreiz. Nākas iestādīt pāris metru augstu tūju, krietni paaugušos rododendrus un citus lietošanai gatavus augus.  Klienti   ir visdažādākie. Sākot no tādiem, kuri uzticas visam, ko dārznieks saka un dara, beidzot ar tiepīgiem un bezgaumīgiem. «Visnepateicīgākie klienti ir vietējie valstsvīri. Viņiem raksturīga augstprātīga attieksme un slikta gaume. Biznesmeņi vairāk braukājuši pa ārzemēm, un laikam kaut kas no redzētā palicis arī atmiņā. Gadās, protams, ka sākumā arī viņi izturas iedomīgi un skatās no augšas, taču darbā rodas savstarpēja cieņa.» Redzot, ko dārznieki izdarījuši ar Baltezera krasta nīkulīgo priežu klajumu, par šiem pēdējiem vārdiem nenākas šaubīties. Dažviet izveidots mākslīgs reljefs, citur baseini un mākslīgie strauti. Ekscentriskākie klienti pieprasa smalkākas un oriģinālākas lietas ģeometriskās formās apcirptus krūmus, mākslīgos strautus ar ūdenskritumiem, ar akmeņiem noklātus dārzus. Tomēr arī ikdienišķāki stādījumi netiek nonievāti šur tur var redzēt tulpes, īrisus un peonijas. Daudzi pieprasot arī rozes, taču vairākumā gadījumu dārzniekiem izdodas saimniekus no šīs domas atrunāt. Aivars Blūms saka, ka labāku vietu eksperimentiem nemaz nevar iedomāties. Tikai ar vienu noteikumu— eksperimentiem jābūt veiksmīgiem. Klientiem visvairāk nepatīkot, ja viņu vārdus minot publiski. Tas arī saprotams, jo šādi tādi te nemaz nedzīvo. Ir pāris banku vadītāji, benzīna firmas īpašnieks, vēstniecību darbinieki. Daudzu nodarbošanās nemaz neesot zināma. «Mēs arī necenšamies to uzzināt. Droši vien ir arī kāds, no kura būtu jābaidās, taču ir visiem zināmā paruna: uz muzikantiem un dārzniekiem nešauj.» Lielākie dārznieku ienaidnieki te esot suņi. Ne jau tāpēc, ka kož, bet tāpēc, ka izbradā dobes.  Kopšana  arī ir dažāda. Kā par brīnumu, dažos dārzos redzamas pat dobes un siltumnīcas ar tradicionāliem sakņu dārzu augiem. Tos parasti apkopj paši saimnieki, teiksim, bankas prezidenta sievasmāte. Dekoratīvie stādījumi gan visur atstāti algoto kopēju ziņā. Arī mauriņus saimnieki paši nepļauj. «Ja nu vienīgi kādam nedēļas nogalē gribas pamuļķoties.» Nonākam pie dārza, kurā zāle sniedzas vismaz līdz ceļiem. Aivars paskaidro: «Šī māja, piemēram, nav noslēgusi ar mums līgumu par apkopšanu. lepriekšējie saimnieki bankrotēja un pārdeva māju citiem. Tie vienu dienu muļķojās ar pļaujmašīnu, bet, kā redzams, nekas prātīgs tur neiznāca.» Bankrotēšana un jaunbūvju pārdošana te esot parasta lieta. Apbūves centrā stāv divas jaunceltnes, kas izskatītos iespaidīgas jebkura privātmāju rajona fonā, taču te tās ir mazas un pelēkas, turklāt nepabeigtas. Kaut arī pašreizējie saimnieki pretojas, domājams, ar laiku tās tiks pārpirktas un pārbūvētas pēc apkārt valdošās modes prasībām. Pagaidām vēl uz katru nejaušu garāmgājēju nešauj un suņus nerīda, taču tas esot tikai laika jautājums, jo tūlīt būšot gatava arī amerikāņu tipa signalizācija ar videoiekārtām kontrolei. Un tad visi šaipus un taipus žoga varēs justies mierīgi. Visi, kas ārā tāpēc, ka nezinās, kā tur iekšā, visi, kas iekšā, tāpēc, ka zinās, ka tie, kas ārā, nezina. Vietai vēl nav pat nosaukuma. Dārznieki to sauc par Annas paradīzes dārzu. «Kāpēc tas nevienam nav jāzina.» Zināma līdzība tur ir, jo arī paradīze bija noslēgta no ārpasaules.  Uz dārzniekiem nešauj 1994.06.10 Diena Kaspars Ozols =

Baložu muiža - Bonaventura ^

Bonaventuras muiža pazīstama arī kā Baložu muižiņa, jo ap 1780. gadu par tās īpašnieku kļuvis namnieks Jānis Balodis. No viņa uzvārda nosaukumu ieguva arī plašāka apkaime.

 

Bonaventuras muiža nosaukta Zviedru Vidzemes laiku ( no 1625.gada ) muižas īpašnieka Bonaventuraa Millera vārdā. Sena karte 1689. gads.

Baložkalns vai Berģi?

Pirms apmēram pāris gadiem presē parādījās vietas no saukums «Berģi». Tagad to lieto Rīgas rajona kultūras nodaļa savos paziņojumos, dažkārt tā raksta arī avīzē. Taču tas ir aplami. Baložkalnu (agrāk lietoja arī nosaukumu «Baloži») nevajadzētu pārdēvēt par Berģiem! Ja kādai vietai grib piešķirt jaunu nosaukumu, tad tam jābūt ģeogrāfiski un vēsturiski pamatotam, daiļskanīgam un izteiksmīgam, un, bez šaubām, tautā pazīstamam. Nosaukums «Berģi» ir vācu cilmes vārds. Jāteic, ka šis 1948.g. radītais ciema nosaukums nav izdevies. Tas patapināts no attālās bijušās Berģu muižiņas. Jāpiebilst, ka līdz 1948. gadam Berģu ciema teritorija ietilpa Ādažu pagasta administratīvās robežās. Berģu ciema teritorijā ir visiem zināmi vietu nosaukumi: Langstiņi, Bukulti, Baltezers, Upesciems un citi. To papildinājumā Berģi neiederas. Visi vidējās un vecākās paaudzes rīdzinieki un vidzemnieki zina Baložkalnu (Baložus). Arī starp senajiem piepilsētas un Vidzemes šosejas krogiem (Griķu, Žagaru, Mūra u.c.) Baložkrogs bija vispopulārākais, ne jau sliktā nozīmē, bet kā ceļa braucēju pieturas vieta. Nosaukumu «Baloži» nevar paturēt, jo to ir izkonkurējis Baložu ciemats un Baložu kūdras fabrika pie Baložu stacijas, bet Baložkalns var palikt, Jo tas raksturīgs arī vietai no tā atklājas Rīgas panorāma. Ka šai vietai vajaga īpašu nosaukumu, tas ir neapstrīdami. Šeit taču atrodas Rīgas rajona kultūras nams, rajona sadzīves pakalpojumu kombināts, etnogrāfiskais brīvdabas muzejs un citas iestādes un organizācijas. «Rīgas Kinoekrāni» pareizi lieto nosaukumu «Baložkalns» kā rajona kultūras nama kinoteātra atrašanās vietu. Brīvdabas muzeja atrašanās vietu grāmatās un dažādos izdevumus parasti norāda «Baložos». Jā, tagad visi šie kalni ir kļuvuši vēsturiski un no Rīgas neatņemami Katlakalns, Ziepniekkalns, Āgenskalns, Dzegužkalns, Čiekurkalns, Grīziņkalns. Rīgai nākotnē vēl izplešot savus spārnus, šo kalnu saimē jāieiet arī Baložkalnam, bet nevis Berģiem. 

K. Slaucītājs

VĒSTULES redakcijai

1966.01.09 Darba Balss (Rīgas rajons)

====== Presē sastaptie rakstu darbi no Baložu muižas iedzīvotājiem ======

VASTLĀVI

Pirmā marta mēneša diena negaidīti, un tikpat negaidīti arī Vastlāvis bija klāt. Viegls atkals bija pārklājis ceļus, kalniņus un sētas vidu. Vēl lāga nebija iekodis brokastis, kad pie durvīm viegli nodrebēja zvārgulītis un atskanēja bēra zviedziens. Arī pie vārtiem piebrauca pajūgs, un bija dzirdama jautra čaloņa. Jau iepriekš bija norunāts, ka mani ar bēri krietni jāizvizinājot, gāju pie bēra, kamanās jau sēdēja četras līgsmas sejiņas. Pie vārtiem bija piebraucis kaimiņa puisis ar savu „vezumu". Teicās, ka divatā braukšana būšot jautrāka. Kamēr pirmā pajūga puisis kārtoja segas, palīdzēdams maziem ierīkoties ērtāki salmos, es sarāvu grožus, un bēris slaidi sāka rikšot. Arī aiz muguras noplaukšķēja pātaga un iedziedājās zvārgulītis. Acumirklī mazie jūsmoja par ziemas rītu, par skaistām eglēm, svaigajām sniegu pikām, kuras bērais šķēla ar aso pakavu un svaidīja pār mūsu galvām. Vietvietām kamanas lidoja pa pusgaisu, kā laiva uz viļņiem, tā kā pat elpa aizrāvās, bet krūtīs urbās patīkami baiga tirpoņa. Es brīžam caur zobiem kaut ko dūkdams, pievilku un palaidu grožus, skubinādams bēro uz skriešanu. Kamanas sāka slīdēt uz leju. Ausīs džinkstēja no vēja spiediena. Bija mirkļi, kad vajadzēja aizturēt elpu, it kā no liela augstuma krītot. Labajā pusē slīdēja garam pusapsnigusi kapsētas vaļņa melnā svītra, aiz kuras rindās vien auga neskaitāmu krustu jumtotās galotnes. Tālāk aiz kalna pacēlās skolas un pagastmājas apsnigušie jumti. Ceļš atkal ieliecās prāvā, kā melna čūska, mazā Veļupīte izlocījās caur tiltu un spocīgi locījās pār zili-balto sniegu. Visam pāri, mežmalā pacēlās baznīcas torņa šķautnes. Noslēpumainas jūtas plūda no visa šī. Braucām gar mājām. Kā melni, vilnas kamoliņi, kaukdami atņirgtiem zobiem, nikni rēkdami, izskrēja pāris suņu, kuri mūs pavadīja labu gabaliņu. Apjautājos maziem, vai kādam kājas nesalst. Dabūjis noraidošas atbildes, pagriezu zirgu uz upi. Nu braucām daudz ātrāk. Upes krasti bija apauguši ar kārkliem. Šad tad pāri upi pārcilpoja kāds zaķēns, kas droši vien mielojās ar kārklu mizām. Zaķēnu ieraudzījuši, mazie ilgi smējās un savā starpā trieca. Tālāk braucot, pamanīju kādu zēnu, tas ar pavecām ragaviņām laidās no krasta. Uz krasta stāvēja arī maza meitenīte. Apturēju zirgu un uzsaucu: ..Nākat, nu, ar  bērīti pabraukt, Šodien jau Vastlāvis! Meitenīte kūtri novietojās kamanās, bet zēns palika uz sliecēm stāvot. Braucot domāju, cik gan nav tādu bērnu, kuri nedabū ar zirgu pat Vastlāvī pabraukties, bet cik gan nav vēl tādu, kuri nevar aiz apģērba, apavu trūkuma, pat no uzkalniņa nobraukt. Sniegsim, cik spēsim, katrs viņiem palīdzīgu roku! 

Arnolds Jansons, Baložu muiža

* Jaunais Cīrulītis / 01.03.1927

SVĒTRĪTĀ. 

Strautmalā, palejā, 

Baltas ievas zied; 

Rīta dzestrā miglājā, 

Gans jau dziesmu dzied. 

Pakalnē, mežmalā, 

Putnu dziesmas skan; 

Vecā lauku baznīcā 

Sirmais zvans jau skan. 

Apvārksnis, pamale, 

Sārti krāsojas; 

Visa plašā pasaule, 

Zeltā līgojas. 

Aris, Baložu muižā. 

* Jaunā Nedēļa / 27.05.1927

VECĀ SKOLĀ

Bēra asais pakavs šķeļ gurkstošo sniegu. Zvaniņš skan, un viņam pretīm it kā dzīvs, atsaucas sniega sastingušais sils, tumši-drūmais eglājs un sīkie, apsudrabotie kārkli strauta malā. Viss, viss kā veci paziņas sveicina mani. Es atgriežos atkal tajās pašās vecās tēva mājās, no kurām pirms gada aizbraucu pilsētā turpināt skolu. Un nu atkal braucu pie vecā tēva, sirmās mātes, pie vectēva un citiem mīļiem, mīļiem ļaudīm. Trīc zvaniņš niknajā salā, un viņa skaņa viļņo gaisu, kā vējiņš rāma ezera līmeni jūnija vakarā. Bēris nogriežas pa meža ceļu, pa kuru no Līča pļavām vestie siena vezumi aplauzuši sīkiem ceļmalas alkšņiem stīvos, sasalušos zarus, un izkaisījuši visapkārt siena zāles, no kuram plūst viegla, skumīga smarža. Arī uz eglīšu zariem, kuri caur nosarmojušiem elkšņiem bāž laukā savas zaļās sprogas, šur un tur ir palikuši mazi siena zāļu pušķīši. Sirds krūtīs patīkama uztraukuma pilna, strauji pukst. Meža ceļi, kā klusas pelītes lodā zem egļu zariem, gan uz pļavām, gan arī uz malkas cirsmēm. Pēc brīža aiz eglēm atveras plašs gaismas loks, kas ar katru mirkli aug lielāks. Tās jau ir Līča pļavas, aiz kurām sākas lauki. No ceļmalā esošām mājām kā vilnas kamoliņi izripo suņi skali riedami. Ceļš lokās atkal caur mazām, sirmām priedītēm, sīkiem, nosarmojušiem koku pudurīšiem, kas kā izkaisīti plašajā sniega tuksnesī. No birstalas izbraucot skaidri redzu skolu, uz kuru senāk bridu . . . Sirds krūtīs sāpīgi sažņaudzas . . . Lūk, tas pats zemais, dziļā sniegā tītais jumts ... tas pats pakalns, no kura tik daudzas reizes esmu lejup braucis .. . Sniegi kūpēja, smiekli skaļi, skaļi, no visas sirds skanēja ... Nē, es ilgāki nespēju, un asaras, ka karsti garaiņi spiežas acīs... Es apturu Bēri, pievedu viņu pie vītola un piesienu. Pats eju vecā skolā. Ik katru jaunu soli sperot, man liekas, ka es dziļāk un dziļāk iegrimstu senās atminās kā miegā ... Es atkal veru vecās, zemās durvis, kuras tik daudz esmu virinājis ... Un it kā sapnī dzirdu skolēnu sudrabotās balsis . . . Pašlaik norit stunda. Atspiežos pret palodzi un atkal it kā saldā miegā, grimstu senās atmiņās. Kāpēc mani še ietin skumju segas? Kāpēc es nebraucu garām šai mazai būdiņai, par kuru pat zaķis menesnīcā ir lielāks? Un it kā kāda varena balss atbild: tavs dzīves pamats še ir likts. Tev pirmie ieroči cīņai ar dzīvi še ir doti. Tu nedrīksti aizmirst šo vietu. Saldas, reibinošas zvaniņa skaņas manu domu pavedienu pārrauj. Skaļš troksnis kā viesulis saceļas klasē. Sirms, salīcis vīrs, it kā balta sniega apkaisīts, ver vecās klases durvis. Tas vecais skolotājs ... Un kad mēs spiežam viens otra roku, saldas asaras iemirdzas mūsu acīs . . . «Vēlāk, citreiz,» es saku, kad vecais vīrs vedina mani stāstīt, kā klājies pilsētā. «Es vēlāk atnākšu. Tagad tikai garām braukdams iegriezos, gribēju tikai jūs un veco skolu apskatīt. Vēl divas mīļas sirdis mani gaida . . . Vēl tētiņš un māmiņa... Un nu sirmā vīra roku spiezdams, es atkal atvados. . . . Bēra asais pakavs šķeļ gurkstošo sniegu... Zvaniņš skan, un viņam pretim kā dzīvs, atsaucas sniegā sastingušais sils, tumši-drūmais eglājs un sīkie, apsudrabotie kārkli strauta malā . . . 

A. Jansons, Baložu muižā.

* Jaunais Cīrulītis / 01.02.1928

ATMODAS SVĒTKI — LIELDIENAS

Cik auksta un stindzinoša arī nebūtu ziema, tomēr viņa nevar aizkavēt dzīvinošās saules darbu un jaunās dzīves atmodu. Cik lielas un tumšas arī nebūtu mūsu bēdas, tomēr modīsies reiz laime. Un lūk, Atmodas svētki. Man šķiet, šinī laikā iznīcība ar dzīvību cīnās. Un protams, pēdējā veiks pirmo. Šai dzīvības uzvarai pār iznīcību, pār stindzinošo ziemu, pār vistumšākām bēdām, pār lielāko postu un nelaimes likstām mēs svinam par godu Atmodas svētkus! Katra puķīte, katrs kociņš, kukainītis, mostas un uzsāk jaunu dzīvi . . . Cik tas arī jokaini nebūtu, tomēr, dzīvībai un gaismai ir jācīnās ar iznīcību un tumsu. Tas pastāv jau gadu tūkstošus, ne tik vien dabā, bet arī cilvēcē. Tomēr mēs smelsimies cerību uz savu nākotni un nenogurstošu spēku savam darbam, nerimstošām cīņām ar tumsu, to ceļu, kas mums jāatbrīvo uz sauli un dzīvību. Lūk. cik vareni cīrulis skandina dziesmu pār iezaļgano lauku. Vai jūti. kāda salda smarža plūst no tikko izplaukušiem bērza pumpuriem? Un vecmāmiņa allaž Lieldienu rītos minēja, ka saulīte šūpojoties . . . Lai trallina cīrulis, lai bērzi ver pumpurus, lai Lieldienas saulīte lec šūpodamās un ļaužu sirdīs uzliesmo mūžīgās dzīvības un nenogurstošā darba prieka apziņa. To arī lielajos Atmodas svētkos novēlu nepazīstamajiem draugiem... 

Arnolds Jansons, Baložu muižā.

* Jaunais Cīrulītis / 01.04.1928

=======================================

10 g. v. Osvalds no Baložu muižas lūdz ministru A. Bērziņu nodot Vadonim pašaudzēto ozolu ar lūgumu atļaut iestādīt to Uzvaras laukumā kā strādnieku un zemnieku bērnu draudzības simbolu. 

* Jaunākās Ziņas / 28.07.1936

Šodien sāk darbu Brīvdabas muzejs

Šodien pēc ziemas pārtraukuma no jauna uzsāks darbus Brīvdabas muzejā pie Juglas ezera. Vispirms jānobeidz pagājušā rudenī atvestās vecās Baložu muižas dzīvojamās ēkas uzstādīšana. Bez tam vēl aprīļa mēnesī no Latgales atvedīs vairākas saimniecības ēkas, lai nobeigtu Latgales sētu. Lai papildinātu Zemgales sētu, tur maija sākumā uzstādīs vairākas no Zemgales atvestās ēkas. Pagājušā gadā muzejs papildināts ar 8 senceltnēm. 1537. g. celto Bornes baznīcu, ap 1770. g. celtā „Poķu rinka" — kalpu kūts pārvesta no Sīpeles pag., „Sluju darvas ceplītis" pārvests no Rendas pag., „Jaunkarbu klēts" pārvesta no Ķempju pag., "Kuldīgas pumpja namiņš" no Kuldīgas, „Kalna Romulu dzīvojamā ēka" — tipiska Latgale» dzīvojamā ēka no Krāslavas pag., "Līksnas klēts" no Līksnas pag. un minētā Baložu muižas ēka no 17. g. s. beigām, atvesta no Baložu muižas. Sākot ar nākamo svētdienu muzejs būs pieejams apmeklētājiem ikdienas. Ēkas būs atvērtas svētdienās no plkst. 12 līdz 6 vakarā, darba dienās no plkst. 10 līdz 4 p. p.

Rīts / 16.04.1937

Jaunas celtnes Brīvdabas muzejā 

Brīvdabas muzejā uzstādītas senās celtnes, kā Bornes baznīca. Muzejā nākušas šogad klāt arī vēl citas celtnes:  Latgales īpatnējā Daugavpils apriņķa Kalna Romuļu dzīvojamā ēka, klēts no Līksnas pagasta un vecā Baložu muižas dzīvojamā ēka, kas celta 17.  gs. 

* Latgales Vēstnesis / 21.05.1937

Senatnes pieminekļu 

aizsardzības un pētīšanas darbi pagājušajā gadā

Valsts aizsardzībā pārņemto senatnes pieminekļu kopskaits tagad ir 1407, no tiem 377 senvēstures, 205 celtniecības, 701 mākslas un 124 vēstures pieminekļi. Senvēstures pieminekļu pētīšanas un aizsardzības nolūkā izdarīti izrakumi 28 senvietās. Sarīkotas 23 senatnes pieminekļu apzināšanas un aizsardzības ekspedīcijas. Pavisam izrakumos iegūtas 5196 senlietas; pieminekļu valdei dāvātas 491; pirktas — 102. Pagājušā gadā iegūtas kopskaitā — 5789 archaioloģiskas senlietas, kaulus un keramikas fragmentus neieskaitot. Pieminekļu valdei dāvāti 49, pirkti 84 vēsturiski un mākslas priekšmeti; dāvinātas — 973 un pirktas 2003 monētas. Iegūti kopskaitā 133 vēstures mākslas priekšmeti un 2976 monētas. Bez tam vēl iegūts 41 etnogrāfisks priekšmets. 1937. gadā Brīvdabas muzejā atkal uzstādīta raksturīga Latgales saimniecības ēka, kas satur klēti, lieveni, stalli, kūti un cūku kūti. Ēka pārvesta no Rēzeknes apr. Makašēnu pag. „Čudarānu" ciema . No Jelgavas apr. Sīpeles pag. „Vecķempju" mājām pārvestā 1750-tos gados celta dzīvojamā ēka, no Jelgavas apr. Džūkstes pag. „Ļupīšu" mājām tikpat veca senlaiku rija, no Džūkstes pag. „Kalna Kundziņiem" — pirts un no Bauskas apr. Ceraukstes pag. „Ribu" mājām — 1755-tā g. celta klēts. Turpināta Baložu muižas dzīvojamās ēkas izbūve. Pie muzeja ieejas uzstādīta tēlnieka Zāles dāvināta skulptūra, bet pie Baložu muižas dzīvojamas ēkas — Krišjāņa Valdemāra biste — tēlnieka G. Šķiltera darbs. Muzeja ēkas papildinātas ar 665 etnogrāfiskiem priekšmetiem. Mežu dienās Rīgas skolu jaunatne iedēstījusi muzejā pāri par 1000 kociņu, veidojot alejas, dārzus, birzis. Gada laikā bijis 62.500 apmeklētāju. 

* Jaunākās Ziņas / 12.02.1938 / Senatnes pieminekļu aizsardzības un pētīšanas darbi pagājušajā gadā

JAUNAS CELTNES BRĪVDABAS MUZEJĀ 

Baložu muižas dzīvojamā ēka, celta 17. g. s. Šinī ēkā tagad iekārtota 19. g. s. latviešu inteliģences mītne. Krišjāņa Valdemāra tēls, kas uzstādīts Baložu muižas priekšā. 

* Atpūta / 01.04.1938

Par apdzīvotību Baložos ir saglabājušies dati no 1545. gada, kad pilsētas pievārtē tika ierīkota muiža. No šī laika nekas gan nav saglabājies, taču pazīstamāks ir saimniecības nākamais īpašnieks – Bonaventurs Millers, kas šeit saimniekoja kopš 1625. gada un deva muižai arī savu vārdu. Bonaventuras muiža pazīstama arī kā Baložu muižiņa, jo ap 1780. gadu par tās īpašnieku kļuvis namnieks Jānis Balodis. No viņa uzvārda nosaukumu ieguva arī plašāka apkaime. 1824.gadā muižu nopērk Ādolfs Heinrihs fon Vulfs.

20.gadsimta sākumā muižai piederēja vairāki uzņēmumi, tai skaitā Bertela spirta dedzinātava un liķiera fabrika (dēvēta par Berteli). Rūpnīca atradusies netālu no tagadējās ieejas Brīvdabas muzejā, ziemeļos no tās.

2015.g.

 1919.gada zemes reformā muiža tika atsavināta un kļūst par Valsts Bankas īpašumu. 1934.gadā muižas centrā ierīkota Valsts stādu audzētava. Šeit strādāja mežzinis Arturs Kundziņš un mežsargi Jānis Lapiņš un Raubiško. Apkārtējās muižas ēkas un zemi Valsts Banka pārdod saviem darbiniekiem Tančeram un Sālmanim. Krustiņu māja tiek piešķirta pulkvedim Kreišmanim. Pēc Otrā pasaules kara bijušajā muižas centrā darbojas LLU Mežsaimniecības fakultāte, Berģu astoņgadīgā krievu skola un - līdz pat šim brīdim - Brīvdabas muzeja direkcija.

Senāk šeit pastāvēja elegants klasicisma ēku ansamblis ko veidoja ap centrālo laukumu izvietotas sešas būves. Diemžēl vecāko no tām – 17.gadsimta ēku - 1936.gadā pārvietoja tuvāk Brīvdabas muzejam un tajā ierīkoja muzeja fondu glabātuvi. Šādi būtībā bezjēdzīgi tika izjaukts muižas komplekss, jo šo funkciju ēka tikpat ērti varētu pildīt arī savā oriģinālajā atrašanās vietā.

Tomēr kopumā muižas komplekss saglabājies salīdzinoši labi.

Adrese: Rīga, Brīvības gatve 440

* Līgas Landsbergas apraksts

 

Muiža mūsdienās

 

Baložu muižas aleja

Rīga. Baložu krogs aiz Juglas, 1904

-