Ar klausītājiem tiekas Juris Podnieks
no kreisās: Dzidra Smiltēna, Juris Podnieks
LAUKIEM, PĀRTIKAS PROGRAMMAI
Parīt, 9. oktobrī, lauksaimniecības darbinieku gada kārtējie svētki. Bet rudens ir ražas laiks ne tikai lauksaimniekiem vien. Arī kinematogrāfistiem. Saulainās vasaras dienas enerģiski izmantojuši filmēšanai, rudens pusē viņi cits pēc cita liek galdā uzfilmēto, samontēto, ieskaņoto. Laba daļa no Rīgas kinostudijas dokumentālistu jaunajiem darbiem veltīta lauku dzīves tematikai. Juris Podnieks savu filmu «24 vasaras stundas» sāk ar rīta stundu un bezdelīgas lidojumu. Kūtī ienāk slaucēja. Filmas autors, kura balsi dzirdam aiz kadra komentārā, brīnās un priecājas: «Sen nebūšu tik agri cēlies, bet te piena kannas un gaiļi iedzied rītu jau ap četriem.» Jā, gaiļi patiešām ceļ jumtu gaisā, bet labi ieklausīts ir arī tas, kā rītu iedzied piena kannas, kad iečurkstas pirmās piena strūklas. Tas ir čaklu cilvēku rīts, darba rīts. Daudz poētiskuma ir šajā filmā. Cieņa pienam. Cieņa maizei. Cieņa to cilvēku spēkam, kas agrāk savaldīja vienu zirgu vai divjūgu, bet šobrīd valda pār 700 zirgspēku tehniku. Un arī daudz konkrētas lietišķības ir uz ekrāna, jo šī vienas diennakts hronika, sakoncentrēta pusstundu ilgā kino stāstā, ir atskats uz viena kolhoza 35 gadiem, no dibināšanas sapulces 1948. gadā līdz šovasarai. No pirmo vienpadsmit diezgan trūcīgo jaunsaimnieku ģimeņu apvienošanās līdz 12 600 hektāru saimniecībai, kur ik rītu darbu sāk 3 tūkstoši cilvēku. Jā, «Ādaži» ir bagāts kolhozs. Bet filma nav lielībai. Juris Podnieks citu pēc cita rāda gados vecos kolhozniekus, darba veterānus, un jaunos, darba tikuma turpinātājus. Veselām dinastijām. Tēvs raksturo dēlu, un kāds lepnums ir tēva balsī! Un Elza Avotiņa, lopkope kopš kolhoza dibināšanas dienas, atceras, cik ilgi nesusi ūdeni ar rokām, grūti bija, nu vairs nav jānes, re, kā pirmajam priekšsēdētājam Mārtiņam Krēsliņam izrādījās taisnība! Sapņi, ierosmes, darbs, neatlaidība, viss kopā. Un pašlaik kolhozā dzimstība ir divreiz lielāka nekā vidēji republikā, 20 ģimenēs jau ir pa 5 bērniem. Cilvēki tic rītdienai.
Un vien laikus stingri prasa no sevis un KINOKOMENTĀRS no citiem. Priekšsēdētājs saka. «Speciālists, kurš sevi neattaisno, nevar palikt mūsu kolhozā.» Un ekonomiskajam dienestam liek precīzi sarēķināt, cik maksā katra konkrētā neizdarība. Sākumā šī filma bija domāta pašu kolhoza arhīvam, vēsturi saglabājot. Bet kinostāsts ir tik spilgts, ka tika nolemts filmu tiražēt un parādīt visai republikai. Ne kā reklāmfilmu, bet laba parauga popularizēšanai. Uzmundrinājumam, lai citi līdzi cenšas........
LAUKIEM, PĀRTIKAS PROGRAMMAI
1983.10.07 Cīņa
V. Kainaizis

![]() |
Pērngad 19 jūnijā Ādažos. No kreisās — Elga un Juris Podnieki. Anda un Jānis Krievi, aiz viņiem stāv Jānis Krūmiņš. |
-