 |
I. Skrastiņš — Šveicerka B. Brehta lugā
«Kuražas māte un viņas bērni» |
 |
A. Strašimirova «Horo».
Pirmais no labās I. Skrastiņš — Pulkvedis, |
Mazais Imants, perifērijas dzelzceļnieka ģimenes atvase, cik vien sevi var atcerēties, gribēja būt aktieris. Jau mācīdamies Ādažu pamatskolā, viņš bija noskaidrojis, ka Rīgā ir teātra fakultāte, un prata pārliecināt vecākus, ka viņam jāpāriet skoloties tālāk uz galvaspilsētu. Arī Leona Paegles vidusskolā pārliecība nemainījās. Būšu aktieris. Un ja nu neiznāktu? Tad kā papild variants — jurists. Advokāts. Cilvēku aizstāvis. Varbūt tāpēc, ka arī te ir iespēja būt mazliet aktierim? Neminēsim, jo teātra fakultātē Imants tika. Tagad tikai soļot uz priekšu pa izvēlēto ceļu, uz kura bija uziets bez īpašiem grumbuļiem un šķēršļiem. Kas varēja paredzēt, ka tieši sasniegtajā «sapņu pilī» nāksies saņemt pirmos sāpīgos belzienus? Ar mokām tika ieņemta viena kursa barjera pēc otras, un līdz diplomdarbam puisis aizlauzās ar pavisam niecīgu lomu skaitu. Tāpēc arī tik dārgs viņam kļuva A. Ostrovska «Talantu un pielūdzēju» Petja Meluzovs, ko Imants faktiski mēģināja kā «otrā ešelona» pārstāvis, dublēdams Mārtiņu Vērdiņu. Darbs pie lomas, kurā bija milzīgs patstāvīgu mēģinājumu lādiņš, tika novērtēts atzinīgi, un šis bezkompromisu tēls arī kļuva par ceļazīmi, ko bez ierunām pieņēma Jaunatnes teātra direktors S. Gudzuks, uzņemdams 1963. gadā trupā jauno aktieri. Bet Meluzovs nebija tikai ceļazīme vien.
Domājot par Imantu Skrastiņu, vērojot viņa gaitu teātrī, sekojot viņa radošo spēju attīstībai, man šķiet, ka no Ostrovska varoņa uz aktiera šodienas nopietnākajām veiksmēm — kaut vai Induli «Medību pilī», Šveicerku «Kuražas mātē», Periju «Distancē bez finiša» un visbeidzot titullomu «Leitnantā Šmitā» — tek smalki, nesaraujami pavedieni, kas, kopā saaudušies, jau ļauj runāt par personības tapšanu. Turklāt šie pavedieni tinas no kamola, kura vidū ir labi samanāms skanīgs kodols, ko — runājot Imanta Ziedoņa vārdiem — gribas nosaukt par labestību. Agrāk būtu teikuši: Imants Skrastiņš ir kā radīts pazitīvo varoņu atveidošanai. Var arī tā. Svarīga ir būtība. Un būtība ir jaunā aktiera spēja — nesaku, ka tas vienmēr ir apzināti, pagaidām pa lielākajai daļai tas notiek intuitīvi — allaž dotajā tēlā meklēt, izgaismot labo, apliecinošo, gaišo. Izteikta talanta labestība ir retāk sastopama, nekā šķiet no pirmā acu uzmetiena. Daudzi aktieri (īpaši tas attiecas uz jauno paaudzi) labi izprot daudzšķautņainus, pretrunīgus, pat uzsvērti negatīvus raksturus, bet pozitīva tēla priekšā kļūst nevarīgi. Imantā Skrastiņā ir izjūtama spēja pozitīvi uzlādēties, viņa labākie skatuves veikumi alaž bijuši dāsni. B. Saulīša dzejas rindas raksta sākumā nav nejaušas. «Labā māja» ir viens no I. Skrastiņam vistuvākajiem dzejoļiem. «Sniegšu viņam roku, palīdzēšu tikt uz ceļa ...» — to varētu teikt daudzi viņa varoņi vai arī aktieris — saviem varoņiem. Jo labestība šinī gadījumā nav jāsaprot tikai kā ideāla atklāsme dotajā tēlā, bet — un tas notiek vēl biežāk — kā vēlēšanās mudināt uz labā ieraudzīšanu pat smagu mezglojumu piesātinātās dzīvēs. Tā ir aktiera pozitīvā programma, viņa tēma mākslā, kas saskan ar mūsu Jaunatnes teātra kopējo programmu, un tāpēc Imants Skrastiņš ir savējais šajā kolektīvā. Viss teiktais nenozīmē, ka jaunā aktiera ceļš būtu visnotaļ rozēm kaisīts. Ērkšķi sāpīgi durstīja tad, kad Imantam pašam bieži vien grūti nācās salauzt savu ārējās pievilcības čaulu un tēla dvēseles izpētes vietā mēs saņēmām tikai simpātisku nojausmu par to — talanta lemesis skāra seklu virskārtu, velēna iznāca plāna. Tā bija ar Pauli «Lazdu laipā», tā ar Uģi «Indulī un Ārijā» — mīļi, sirsnīgi, ne vairāk, un šajās izrādēs lomas ar daudz mazāku ētisko un māksliniecisko slodzi aizēnoja I. Skrastiņa paveikto. Taču aktierim tas kļuva par vērtību uzkrāšanas periodu, viņš kļuva piesardzīgāks ... un arī drosmīgāks. Prasīgāks pret sevi, kas nereti izpaudās spontānās diskusijās ar režisoru, kad šķita — piešķirtā loma nebūs pa spēkam, tajā viņš, Skrastiņš, neredz sev galveno kodolu. Reizēm diskusijas pamatā bija gluži vienkāršas, neapzinātas bailes — es to nevarēšu labi izdarīt. Pa lielākajai daļai tas saistās ar lomām, kas prasa spilgtu, precīzu formu, noslīpētu, konkrētu zīmējumu. Imants paskaidro vienkārši: «Man nepatīk un nepadodas tēli, kur daudz fiziskās darbības.» Labi, ka režisori to neņēma vērā, — jāasina visi ieroči, simpātisks lācīgums vēl nav meistarība. Šinī sakarībā der atcerēties aktiera nepatiku pret gaužām omulīgo tīģeri «Lācītī Pūkā». Nikolajs Šeiko izrādījās spītīgāks, un abi svinēja uzvaru. Jo «lecīgā» Tigro varenie rūcieni un pārgalvīgie kūleņi bija tikai žilbinošs apvalks, aiz kura slēpās sirsnīgs un izpalīdzīgs bērns, kas gribēja būt mīlams un bija laimīgs pastiept citiem savu svītraino ķepu. I. Skrastiņa tīģerī bija saulaina harmonija. īpaši to manījām tad, kad viņš, pamatīgi iztrakojies, nokrīt kā beigts un, vēl pēdējo rūcienu noņurrādams, absolūti atbrīvots aizmieg, nolicis galvu uz gumijas bumbas. Pretestību aktierī izsauca arī Pulkvedis «Horo» uzvedumā.
 |
| I. Skrastiņš — leitnants Pēteris Šmits |
Tas tāpēc, ka aktieris nemīl pat pārdomātāko režijas diktātu. Spožais, bet nežēlīgais virsnieks ar fašista dvēseli — te vajadzēja tikai nosodīt, šajā tēlā neko nevarēja attaisnot. Atkal sevis pārvarēšana. Veiksmīga tāpēc, ka I. Skrastiņš ar savu Pulkvedi pierādīja, ka spilgta skatuviska forma viņam vairs nav grāmata aiz septiņiem zieģeļiem.
Tā soļot, tā stāvēt, tā sēdēt, tā dejot — vienalga, kādā situācijā, nezaudējot labi izmunsturēta kadru virsnieka aristokrātisko stāju, — to spēj tikai aktieris, kas beidzot ir kļuvis saimnieks par savu augumu. Bez šīs stājas apgūšanas laikam gan kaut kā vēlāk pietrūktu Imanta pagaidām visprogrammatiskākajam tēlam — leitnantam Šmitam. Taču par nopietnāko pakāpienu uz šo virsotni jāuzskata Perijs Smits «Distancē bez finiša». Režisors Pāvels Homskis allaž pratis uzminēt aktiera būtību un, ja ir pārliecināts par savu priekšstatu pareizību, konsekventi paredz viņam vietu turpmākajos inscenējumos. Epizodiskā jauniesauktā kareivja loma komēdijā «Lasīja Bebre» secīgi aiz sevis veda brašo Boku «Pāvilielas zēnos». Te jau viss bija sarežģītāk — ne tikai krietns nabadzīgo priekšpilsētas puišeļu vecākais biedrs un vadonis, bet arī cilvēks ar saasinātu atbildības sajūtu par mazajiem draugiem. Un tieši šī otrā, dziļākā līnija I. Skrastiņa tēlojumā kļuva par dominējošo. Uzdevuma slodze sazarojās «Tilā Pūcesspieģelī». Cilvēks sarkanā ietver ne tikai izrādes aktīva komentētāja un autora pozīcijas skaidrotāja funkciju (tā Šarlam de Kostēram ir gan ironiska, gan groteska, gan traģiska un prasa īstu izteiksmes virtuozitāti), bet arī veselu virkni epizodisku lomiņu. Nemainot grimu, tērpu, Imants atklāja sevī bagātību krātuves — no rāmas, filozofiskas apceres, no flāmu omulībā sprēgājoša tirgus saucēja līdz smeldzīgai lirikai. Te mēs pirmoreiz pa īstam ieraudzījām, ka viens no viņa spēcīgākajiem meistarības elementiem ir vārds, balss, kurai ir daudz nokrāsu dažādu dvēseles stāvokļu izteikšanai. Un visbeidzot Perijs amerikāņu rakstnieka T. Kapotes dokumentālā stāsta «Parasta slepkavība» skatuves variantā. No dzīves paņemtais, rakstnieka skaudrās analīzes izgaismotais raksturs, kas vēl projicēts caur dramatizētāja un inscenētāja P. Homska skatienu. Un — I. Skrastiņa individualitāte, kurai sākumā grūti pakļaujas iekšēji tik sapostīts, nežēlīgs tēls, kam karātavu cilpa var būt vienīgais loģiskais dzīves gals. Tas šķiet paradoksāli, bet tieši šajā aktiera skatuves darbā visai reljefi uztaustāma viņa talanta labestība. Nav viņa vaina, ka Perijs nespēj satvert palīdzīgu roku. I. Skrastiņš nežēlo krāsas — sāpīgs, pat ņirdzīgs naids pret sakropļoto bērnību, hipertrofēta vēlēšanās paspīdēt ar neizdarītu slepkavību vienīgā drauga Dika acīs (no kura ir bail un kura iedomātās vīrišķības priekšā viņš jūtas nožēlojams), sentimentāls sapnis par dienvidjūras bagātībām un histēriski sakāpinātā nežēlība, kas noved līdz īstajai slepkavībai. Loma prasa daudz pāreju, tajā ir liela nianšu bagātība, un tomēr pārsteidz režisora un aktiera atrastā visbūtiskākā iezīme — Perija rīcības automātisms dotajos apstākļos. Tikai viena izteiksmīga detaļa — matu suka, ar ko viņš monotoni kārto savu «frizūru», aiz kuras viņš kritiskos brīžos slēpj acis, seju. Un vienlaikus aktieris, kas tik pārliecinoši un bez kāda attaisnojuma ved savu varoni uz ešafotu, kaismīgi grib viņu nepārtraukti atturēt no jebkura kļūmīga soļa. Jo viņš ir bijis dziļāk par mums Perija dvēselē, ir tur redzējis asnus, kas citādos, normālos cilvēku attiecību metos būtu devuši augļus, kas nestu pasaulei ko labu. Tā bija traģēdijas skice. Augsne varonim. Aktiera pozitīvā ideāla vispilnīgākajam izteicējam — 1905. gada revolūcijas ētiskajai sirdsapziņai — leitnantam Pēterim Šmitam. Sastapšanās ar šo — arī dokumentālo tēlu — bija Imanta Skrastiņa «zvaigžņu stunda». Monodrāma, kas veidota tikai no nepilna gada (bet tas bija Pētera Šmita dzīves pēdējais gads!) laikā rakstītām vēstulēm nejauši sastaptai un pēkšņi iemīlētai sievietei, no vēstulēm, aiz kuru skopajām rindām slēpjas tā cilvēciskā lieluma un skaistuma daļa, ko parastās ikdienas norisēs nepamanām. Gandrīz statiska loma, kur panākumus var dot vienīgi nerimtīga iedziļināšanās otra cilvēka visslēptākajā būtībā un patiesas cieņas pilna apbrīna šīs būtības neizsmeļamības priekšā. Divās stundās I. Skrastiņš var mums parādīt tikai šī cilvēciskā lieluma pašu galotni, bet ne brīdi neļauj mums zaudēt nojausmu par rakstura dziļo un plašo sakņojumu. Leitnants Šmits nevarēja tapt tikai mēģinājumos — lai ielūkotos acīs revolūcijas sirdsapziņai, vajadzēja mēnešiem garas studijas bibliotēkās, laikmeta izpētē, lasīt to, ko lasīja Šmits, klausīties to mūziku, ko klausījās viņš, būt to gadu cilvēkam un prast viņu saskatīt ar šodienas acīm. Un tikai tad vēstules, kurās taču ir pavisam maza daļiņa no liela mūža un tomēr — viss mūžs. Mūžs, kas organiski nespēja un negribēja sevi izolēt no laikmeta griežiem. Režisors Nikolajs Šeiko teica, ka viņam pirmo reizi bijusi saskare ar tik atdevīgu un godīgu aktiera darbu.
 |
Т. Kapotes «Distance bez finiša».
E. Liepiņš — Diks, I. Skrastiņš — Perijs. |
Abiem tas bija viņu mākslas pagaidām cildenākais uzdevums. Grūti atsevišķi aplūkot kādus visveiksmīgākos lomas momentus. Harmoniska personība — kas tas ir? Un saņemam atbildi — tā ir absolūta nepieciešamība būt godīgam visās savās izpausmēs.
Nevar Zinaida Risberga atklāti un strupi noraidīt Šmita vētraino un vienlaikus biklo lūgumu pēc iespējas sarakstīties — aktieris precīzi uztvēris tā iedzimtā delikātuma mēru, kas nevar apvainot šādā visai riskantā situācijā. Un vēstules — viņš tās lasa tā, ka jūtam — doma dzimst acumirklī, tā velk pie sevis, tā atdod sirdi, kurā ir nerimtīgs kvēls aicinājums pēc atbalss, pēc patiesa cilvēciska tuvuma. Viņš, leitnants Šmits, nepavisam nav tikai ideāls sapņotājs, jau pirmajās vēstulēs redzam, ka viņš neprot samierināties ar pasivitāti, tikai iegremdēšanos sevī. I. Skrastiņa varonis lūdz, aicina, pavēl, ja vajag, pat uzkliedz, — un viņam ir jātic, jo, ja viņš ar tādu kaismi cīnās par viena cilvēka pamodināšanu lielai jūtu dzīvei, tad tā arī sagatavo pāreju uz masu vadoņa darbību, kas lugā ieskicēta daudz skopāk. I. Skrastiņa emocionālajā tēlojumā tā izaug kā svēta nepieciešamība. Skopās mizanscēnas iegūst milzīga vispārinājuma spēku. Intīmā dzīvokļa ilūzija, kurā Šmits atbrīvoti, klusināti un sirsnīgi runā par sevi, dēlu, savām jūtām (pa lielākajai daļai skatuves vienā nostūrī, sveces plīvojošās liesmas apgaismots, it kā norobežots no ārpasaules), mainās ar skatuvi — pasaules centru, kur leitnants uz daudzveidīgi izmantojamā melnā kuba fona, kas ir gan nošauto demonstrantu zārks, gan smags kapakmens, gan tālē traucoša kuģa komandtilts, gan karcera nospiedošie griesti — pēkšņi it kā pārtop varenā simboliskā tēlā, kas rauj uz priekšu tautas masas, ar savu piemiņas runu grauj patvaldības pamatus un visbeidzot no šī izgaismotā centra aiziet nemirstībā, atnāk pie mums. Labās mājas, labās sirds durvis ir atvērtas. Gaišā, labestīgā talanta stīgas ieguvušas pilnu skaņu. Tā jau ir uzvara. Un īstais aktiera dzīves sākums teātrī. Kuram tālāk būs ļoti grūti līdzināties. Jo izrādās, ka ceļš var sākties arī tad, kad daudzi kilometri jau nostaigāti.
