====== 🌞🌞🌞🌞🌞🌞🌞🌞 ======
 |
| Klētiņa un aka 1990.gados. Foto no personīgā archīva. |
Mēs dzīvojām Ādažu pagasta Carnikavas novadā. Carnikava jau kādus 100 gadus bija desmitais lielākais zvejas centrs Latvijā, slavena ar saviem nēģiem vai, kā vietējie teica, zuteņiem jeb zutiņiem.
Mūsu māju pudurim Gaujas austrumu krastā nosaukuma nebija, kāds bija piemēram Mucenieku ciemam, kas bija tipisks ciemats. Vistuvāk kaimiņos bija onkuļa mājas Mēnesdēli, tikai kādus simts metrus no mums, dienvidos - Skabi, austrumos - Karašas un Kaķi. Netālu bija sena 1700.g. zviedru karavīru nometnes vieta - Lēģerkalniņi. No tiem savu vārdu droši vien bija dabūjis arī Skabu mājas saimnieks Lēģeris.
Bija tāds teiciens: ”Laverim Sprogainais Kaķis apēda Mēnesdēlam Skābo Karašu.” Sproģi un Laveri bija pie Dzirnezera. Uz ziemeļiem no Spārēm, Mēnesdēliem, Karašām un Kaķiem tecēja Gauja uz trīs kilometrus attālo jūru. Kādreiz Gauja bija tecējusi gar Mēnesdēlu un Skabu namdurvīm, bet laika tecējumā mainījusi savu gultni, atstājot aiz sevis tikai jomas, kas ar Gauju vairs nesavienojās.
Kad mana omamma - Kalniņu Annis apprecēja plostnieku Pēteri Eduardu Siliņu, dzimtas matriarchs Kalniņu Trīne atdalīja meitai no Mēnesdēliem zemes gabalu, uz kura uzcēla Gundegas, vēlākās Spāres. Īpašums bija uz meitas vārda.
Dzīvojamā ēka bija koka struktūras celtne, ar plašiem, neizbūvētiem bēniņiem. Tajos varēja tikt caur lūku pa pieslietām trepēm.
Mājai bija 3 istabas un virtuve (ķēķis). Vienā galā dzīvoja vecie Siliņi, pa vidu ķēķis ar akmens klona grīdu, priekšistaba, kur mitinājās kalpone un tad jauno Siliņu gals. 1941. gadā piebūvēja segtu verandu. Es atceros, ka būvdarbi notika laikā, kad krita Parīze. Mājā bija podiņu krāsnis ar jušku. Tā kā dūmi gāja caur skursteni, tad tas laiku pa laikam bija jātīra. Šim nolūkam pāri mājas jumtam bija novietotas kāpnes. Tīrīšanu profesionāli skursteņslauķi veica reizi gadā. Visu rakstu var lasītAL
Mūsu māju pudurim Gaujas austrumu krastā nosaukuma nebija, kāds bija piemēram Mucenieku ciemam, kas bija tipisks ciemats. Vistuvāk kaimiņos bija onkuļa mājas Mēnesdēli, tikai kādus simts metrus no mums, dienvidos - Skabi, austrumos - Karašas un Kaķi. Netālu bija sena 1700.g. zviedru karavīru nometnes vieta - Lēģerkalniņi. No tiem savu vārdu droši vien bija dabūjis arī Skabu mājas saimnieks Lēģeris.
Bija tāds teiciens: ”Laverim Sprogainais Kaķis apēda Mēnesdēlam Skābo Karašu.” Sproģi un Laveri bija pie Dzirnezera. Uz ziemeļiem no Spārēm, Mēnesdēliem, Karašām un Kaķiem tecēja Gauja uz trīs kilometrus attālo jūru. Kādreiz Gauja bija tecējusi gar Mēnesdēlu un Skabu namdurvīm, bet laika tecējumā mainījusi savu gultni, atstājot aiz sevis tikai jomas, kas ar Gauju vairs nesavienojās.
Kad mana omamma - Kalniņu Annis apprecēja plostnieku Pēteri Eduardu Siliņu, dzimtas matriarchs Kalniņu Trīne atdalīja meitai no Mēnesdēliem zemes gabalu, uz kura uzcēla Gundegas, vēlākās Spāres. Īpašums bija uz meitas vārda.
Dzīvojamā ēka bija koka struktūras celtne, ar plašiem, neizbūvētiem bēniņiem. Tajos varēja tikt caur lūku pa pieslietām trepēm.
Mājai bija 3 istabas un virtuve (ķēķis). Vienā galā dzīvoja vecie Siliņi, pa vidu ķēķis ar akmens klona grīdu, priekšistaba, kur mitinājās kalpone un tad jauno Siliņu gals. 1941. gadā piebūvēja segtu verandu. Es atceros, ka būvdarbi notika laikā, kad krita Parīze. Mājā bija podiņu krāsnis ar jušku. Tā kā dūmi gāja caur skursteni, tad tas laiku pa laikam bija jātīra. Šim nolūkam pāri mājas jumtam bija novietotas kāpnes. Tīrīšanu profesionāli skursteņslauķi veica reizi gadā. Visu rakstu var lasīt
🌞
🌞
Seniori satiekas jaunajā gadu tūkstotī
Jauno gadu tūkstoti, tā saucamo milleniumu, daudz ļaužu sāka svinēt jau 2000. gadā, neraizējoties par šādas rīcības pareizību vai nepareizību. Īstā svinēšana tomēr pieskaitāma 2001. gadam. Seniori savā pirmajā saietā pulcējās 9. februārī, kas bija prieka diena, ar skumju piejaukumu - bija Ulža Šiliņa atvadīšanās no Sidnejas senioriem. Uldis un dzīves biedre Ilze drīz atstās Sidnejas zaļās ganības un meklēs lepnākas pļavas siltajā Brisbanē. Viņiem līdzi iet senioru laba vēlējumi. Šoreiz Mārtiņa Šiliņa zāle ar uzviju pilna. Visi grib dzirdēt, ko teiks Uldis viņš ir šīs dienas referents. Vispirms priekšā stājās Uldis Misiņš un sumināja seniorus, kas ieradušies tik kuplā skaitā. Apsveica arī viešņu no Kanādas un aicināja Jāni Roni teikt dažus vārdus. SLB valdes priekšsēdis, kā parasti, tautu uzrunāja ar smaidu vaigā. Viņš novēlēja visiem labu un raženu 2001. gadu, uzsvērdams veselību, darba gribu un spēku. Noslēgumā piemeta arī jociņu šoreiz Krievijas prezidenta Vladimira Putina teikto: viņš Krievijai piešķīris jaunu valsts himnu. Kāds Putinam jautājis, vai dziedot jauno himnu jāceļas kājās, vai var palikt sēžot. Putins atbildējis, ka Krievijā tagad ir demokrātija un katrs var rīkoties kā vēlas. Šis jociņš prasās pēc piebildes: Krievijā nav jaunas himnas. Borisa Jelcina ievirzīto jauno Krievijas himnu Vladimirs Putins, nākot pie varas, izņēma no apgrozības un jaunās himnas vietā tagad liek dziedāt veco Padomju Savienības himnu ar dažām pārmaiņām tekstā. Tiem, kas šīs „svētās" dziesmas laikā paliks sēžot, sēdēšana var turpināties aiz restēm. (ERĶ) Tad Uldis Misiņš pie pults aicināja Uldi Šiliņu, kas, noskaidrojis, vai visiem ir ērta sēdēšana un laba dzirdēšana, sāka savu stāstījumu. Viņš ir sācis rakstīt grāmatu Mēs esam carnikavieši. Teksts nebalstās uz fantāziju, bet uz faktiem. Viņš pastāstīja, cik grūts ir šis darbs, cik sarežģīta ir datu vākšana - nav jābūt tikai rakstniekam, bet arī detektīvam. Uldis Šiliņš stāstu par savu dzimto novadu iesāka ar tā Kunga 1211. gadu, kad lībiešu karaspēks pulcējās pie Gaujas mutes, ko vācieši sauca par Koivemundi, lībieši par Sarnikau. Carnikavai savā laikā bijuši daudz nosaukumu, kas visi lielākā vai mazākā mērā saistīti ar vārdu Sarnikau. G.F.Stenders 1789. gadā saka, ka Carnikavu sauc arī par Sānkauli. Visi šie vārdi laika plūsmā ir zuduši un tagad mēs pazīstam Carnikavu, no kā arī radies Ulža Šiliņa grāmatas virsraksts. Gauja 13. g. s. saukta par Goivu, igauņu valodā Koiv, līvu Kow, kas līvu valodā ir bērzs, 16. g. s. dažkārt saukta arī par Treidera Fluss, 17. g. s. Ada Flussig, un 18. g.s. vienkārši Aa. Šī upe, tāpat kā Daugava, ir bijusi vikingu ceļš uz Krieviju. Iepriekšējos gadsimtos ir bijis vēl viens ūdens ceļš, kas savienojis Gauju ar Daugavu - tā ir Langes upe, saukta arī par Landziņu. Langei ceļu ir nogriezusi ceļojoša kāpa. Tagad no upes palicis tikai neliels ezeriņš. Kādreiz Gauja bijusi bagāta ar lašiem un nēģiem. Vēl tagad Carnikava ir slavena ar saviem nēģiem. 1211. gadā Gaujas plūsmi izmantoja pirāti, kas ar saviem kuģiem brauca uz Turaidu. Sāmsalieši, rēvelieši un rotalieši gan pa sauszemi, gan Gauju devās uz Kaupo pili. Šajā kaujā iebrucēji zaudēja 300 kuģu, 2000 zirgu un tikpat daudz vīru. Šajā cīņā nogalināts arī mūks Frederiks, ko ceļā no Carnikavas uz Rīgu sagūstījuši sāmsalieši un saplosījuši gabalos, kliegdami: „Laula, laulā, papi!" (Dziedi, dziedi, mācītāj!) Carnikava ir senā līvu zeme, bet pārtautošanās ir notikusi ātri, galvenokārt pateicoties mērim un latviešu ienācējiem, un jau 16.g.s. līvu valodu sāka aizstāt latviešu valoda. Vairs palikuši tikai atsevišķi vārdi un vietu nosaukumi, piemēram: vaba, loms, selga, ķesele, kaija, kāls, ķīsis, ķīla, liedags, launags, laulāt, pīlādzis, puika, puisis, salaka, sīga, suga, taimiņš, tērauds, vagars, vimba, zaimot, murds, muiža. Carnikaviešu sarunu valodā vēl tagad ir stipras tāmnieku dialekta iezīmes. Vēl 30-tajos gados visi vietvārdi, ieskaitot daudzus īpašvārdus, bija vīriešu kārtā: Anna - Annis, Ella - Ellis, Lilija-Lillis u.c. Līvi, skoti un norvēģi pieder pie visgarākajām Eiropas tautām. Referents piebilda, ka arī viņa senčiem, no tēva mātes puses, bijuši kalsni augumi un līviski sejas vaibsti. Reformācijas kustība Rīgā sākās 1521. gadā un, domājams, sasniedza Carnikavu jau labu laiku pirms zviedru laikiem. Zviedru karalis Gustavs II centās baznīcas lietas pārkārtot luterānisma garā. Karš ar Poliju bija saistīts ar katolisma apkarošanu. Luteriskā baznīca bija neiecietīga pret citām konfesijām un tautas ticējumiem. Sākās raganu medības un zemniekus ar rīkšu palīdzību spieda iet baznīcā. Dažam tā laika mācītājam morālā stāja nav bijusi uz augsta līmeņa. 1720. gadā Ropažu draudzes mācītājs lamājis dievgaldniekus par nolādētiem velna bērniem un 1731. gadā Daugavgrīvas mācītājs «plītējis" kopā ar pērminderi. 1764. gadā baznīcas vadība ādažniekiem un carnikaviešiem pārmetuši, ka tie kristāmiem bērniem klāt tinuši sāls vīstokli. Bijis ticējums, ka sālim piemīt maģiskas spējas atvairīt ļaunumu. 1773. gadā Krievijas valdība aizliedza mirušos apbedīt baznīcā, jo līdz tam laikam ievērojamākos draudzes locekļus paglabāja zem baznīcas grīdas. Kapsētas ierīkoja baznīcas pagalmā. Laiku pa laikam kaulus izraka un tos glabāja kādā namā, ko sauca par kaulu kambari.
Līdz 1910. gadam mācītāji bijuši loti labi atalgoti - gan naudā, gan graudā. Tādēļ vēl šobaltdien dzirdams senais teiciens: Kas nekaiš dzīvot pāvestam, no grēcinieku nodevām. No 1620.-1635. gadam Carnikavas un Ādažu draudžu mācītājs bijis Fridrichs Meins. Viņš ir pirmais, kas savā grāmatā Syntagma Dc Origine Livonomm publicē latviešu tautasdziesmu - ļoti samocītā valodā: Manne Bake Mamelyt Dod mann weene katkenyt, Mann pelyte peejukus Pyta swieste bunduling. Šīs divdomīgās dziesmas izvēle raksturo F.Meina personību, kas saistīta ar mācītāja biežo „grēkā krišanu". F.Meina svainis bija latviešu tautasdziesmu nīdējs Mancelis, kas mūsu tautas gara mantas dēvējis par blēņu dziesmām. 1632. gadā F.Meins kļuva par Tērbatas Universitātes vēstures un antikvariāšu profesoru. Četrus gadus vēlāk, viņa izlaidīgā dzīves veida dēļ, beidzās viņa zinātnieka karjera. Uldis Šiliņš vēl raksturoja prāvu skaitu luterāņu mācītāju. Labs palīgs informācijas iegūšanai ir Baznīcas grāmatas, kas rakstītas vācu valodā ar gotu alfabēta burtiem. Cilvēku vārdi un māju nosaukumi ir labi salasāmi. Brīvlaišanas laikā Vidzemes zemniekiem deva uzvārdus. Pirms tam uzvārdi bijuši tikai brīviem ļaudīm. Uzvārdu piešķīrēji bija vācieši, kas vadījās no ģimenes galvas priekšvārda, tam piekabinot vārdu „sohn" (dēls). Tā radušies Pētersoni, Karlsoni, Tomsoni u.c. Baznīcas grāmatās var ieskatīties Latvijas valsts archīvā Slokas ielā, Rīgā. Uldis Šiliņš izpētījis arī daudz tā laika avīžu. Bijis pārsteigts, ka 19. g. s. pirmajā pusē vācu un latviešu avīzes ļoti maz ziņo par vietējiem notikumiem, bet raksta par notikumiem pasaulē. Ir pat raksti par Austrāliju. U.Siliņš amizējās par latviešu valodas kroplību. Piemēram, ja Dūšeļu Jānis Ritumā ielaistu kādu kļūdu, tad teiktu, ka tā ir driķētāja misēšana. Roņu Jānis maktējies tikt priekšgalā un tagad, kad ir priekšnieks, par savu dūšibu ir pelnījis goda vakti. Zaļumu Elmārs nākamo reizi runās par ložmetamo kājnieku rotas sirdibu, kaut ierakumi saspārdīti bijuši, izturējuši ģenerālšturmi ar baigām gadītu. Referents lasīja arī vairākus sludinājumus. Kāds 1870. gada sludinājums skan tā: „Skunstīgus sūdu mēslus no tās pazīstamās Englišu zortes var vienmēr dabūt pa to viszemāko cenu pie Man un Biedra." Uldis Šiliņš stāstīja dažas anekdotiskas epizodes par caru Aleksandru II. Tā laika avīzēs ir sludinājumi, kas meklē dažādas personas. 1864. gada Ādažu pagasta tiesas priekšsēdis J.Freehman raksta: meklē 5 vazaņķus, kas bez pases akpārt vazājas. 1601. gadā Sēdermanlandes hercogs Kārlis ierosināja, lai muižniecība rūpējas par zemnieku bērnu izglītību. Bērniem būtu jāļauj iet skolā, lai varētu mācīties grāmatu gudrības un noderīgus amatus. Muižniekiem šāda norāde nepatika un drīz arī zviedri spiesti Vidzemi atstāt. Vācu Landstags ieceļ katrā baznīcas draudzē ķesteri, kam jārūpējas par zemnieku bērnu izglītošanu. Carnikavā tāds ķesteris ir Ansis Misa, kas pats neprot ne katechismu, ne lāga lasīt, ne dziedāt. Tajā pašā protokolā teikts, ka Ādažu skolmeistars slepeni nokurinājis baznīcas sētu. Viņš sitot sievu. Bērni aiz bailēm lecot ārā pa logu. Skolniekiem esot skolmeistaram jānes alus. Situācija krasi mainījās, kad par skolotājiem nāca Valdemārs Perlbachs un Kārlis Kļaviņš. V.Perlbachs ir vēlākā Ādažu mācītāja A.Perlbacha tēvs, kas mājas kārtībā kristījis arī Uldi Šiliņu. Pēc Perlbacha Carnikavas skolotājs ir Bebru Jānis. Tad skolotājs ir samērā jauns cilvēks Ābols, kas, iekaustījis kādu skolēnu, ir spiests stāties tiesas priekšā. Nespēdams šo kaunu pārdzīvot, viņš pakaras. Pēc Ābola par skolotāju uz Carnikavu atnāk Jēkabs Bēne, kam 1908. gadā seko Jānis Ailis. Carnikavieši ir bijuši lieli teātra mīļotāji un spēlētāji. Arveda Švābes Latvijas vēsturē 1800-1914 ir lasāms, ka 1825. gadā kāds muižas amatnieks tulkojis latviski Fr.Šillera lugu Laupītāji un tā ir spēlēta Carnikavas muižā. Carnikavā dzīvojuši arī interesanta rakstura cilvēki. Uldis Šiliņš pastāstīja, ka Carnikavā ir viesojies Latvijas valsts un ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Satikšanās ar camikaviešiem notikusi jaunceltajā zvejas mājā. Viens no camikaviešiem allaž visus uzrunājis par mīlīšiem. Saskaitījis uz galda galerta bļodiņas un citas ēdmaņas, minētais carnikavietis Bendiņš piegājis pie Vadoņa un teicis: „Vai, mīlīt, tas tev dārgi maksās! 150 galerta bļodiņas vien!" Uldis Šiliņš plašāk pastāstīja arī par Carnikavas skolotājiem - sevišķi par Jāni Aili, no kā skolēni bijušies, bet kas bijis ļoti taisnīgs, stingrs pret disciplīnas pārkāpējiem. Viņš no skolas uz divām nedēļām izslēdzis arī savu dēlu. Ailis bijis arī ļoti taupīgs. Reiz jauniešu iesvētību dievkalpojumā viņš pametis ērģeles un devies ārā no baznīcas pakaļ kāda iesvētāmā bērna tēvam, lai noprasītu, kad viņam atdos 5 trīscollīgas naglas, ko Ailis izlietojis baznīcu pušķojot. Viņš stāsta arī par sava tēva māti Šiliņu Anni, kam bijusi paskarba āriene, bet laba sirds. Stāstīja dažus humoristiskus gadījumus par ceļojošiem lauku žīdiem. Smieklus izraisīja stāsts par žīdu Sarkanbārdi, īstais vārds tam bijis Kravics. Viņš iegriezies kādās mājās prasīt naktsmājas, bet nav zinājis, ka sētā uz citu vietu pārcelta mazmājiņa - tikai bedre palikusi. Sarkanbārdis tajā iekritis. Nobijies un nav vairs mājā gribējis iet lūgt naktsmāju. Braucis 3 km pie Siliņmātes, tā apžēlojusies, iekurinājusi pirti un likusi Sarkanbārdim mērcēties. Pati vēlāk stāstījusi: „Žīdu vienā baļļā, drēbes otrā!" Tās, kuras nav dabūtas tīras, apraktas aiz mājas un žīdam iedotas vecā Šiliņa drēbes. No Carnikavas nākuši arī labs skaits kuģu kapteiņu. Viņš visus nosauca vārdā un izklāstīja to kuģošanas gaitas. Mums pazīstamākais ir kapteinis Jēkabs Dzenis, kas Austrālijā dzīvoja Melburnā un bija pazīstams kā nēģu karalis, jo ķēra, apstrādāja un pārdeva nēģus. Dzirdējām arī stāstu par leģendāro Vilibaldu Drosmiņu un viņa audžu dēlu, frontē paklīdušu krievu puiku, ko karavīri nokristīja par Uldi Kurzemnieku. Vilibalds Drosmiņš bija feļetonista Krūmāja-Štraucha fantāzijas auglis. Pieklīdušo krievu puiku Carnikavā pieņēma kapteinis Dzenis un kopā ar viņa ģimeni puika iebrauca Austrālijā. Melburnā Uldis Kurzemnieks ātri attālinājās no latviešiem. Dzird, ka tagad neesot vairs krievs, bet kļuvis par ebrēju. Arī ģenerālis Mārtiņš Vācietis kādu laiku dzīvojis Carnikavā. Camikaviešiem var pieskaitīt labu skaitu zinātnieku, mākslinieku un citu garīga darba darītāju. Uldis ļoti mīlējis savu tēva tēvu Pēteri Eduardu Šiliņu, kas ir bijis varens praktisko joku veicējs. Laikam no vecā tēva Uldis mantojis savu jokdara garu. Uldis arī stāstīja par dažādām svinībām savu vecvecāku mājās, kur ciemojušies ļoti interesanti cilvēki. Šis bija neparasts un ļoti interesants referāts, kas prasīja ne tikai nopietnu iedziļināšanos stāstījuma saturā, bet ļāva arī no sirds pasmieties. Gaidāmā grāmata Mēs esam carnikavieši katrā ziņā būs ļoti interesanta. Jau tagad gaidām tās parādīšanos grāmatu tirgū. Richards Kalniņš klausītāju vārdā referentam pateicās, pasniedzot atspirdzinājuma blašķi. Nav šaubu, ka Uldim tā lieti derēja. Otrā saieta daļā skatījāmies video filmas. Vispirms Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzrunu tautai 18. novembrī. Doma laukums pārpildīts. Tauta prezidentes vēstījumu klausās aizrautīgi. Tēvu plecos pacelti redzami daudz mazu bērnu. Prezidente runā par jauno gadsimtu un ko mēs no tā sagaidām. Esam daudz veikuši, bet vēl ir daudz darāmā - esam brīvas valsts pilsoņi, droši stāvam uz savām kājām un droši raugāmies nākotnē. Valsts dzīvē vēl šis tas atpaliek no prasītā Eiropas standarta, bet vēl ir daži gadi, lai to labotu. Vēl ir cilvēki, kas gādā tikai par savu labumu, bet arī šāda nostāja ar laiku mainīsies. Mūsu visu pienākums ir raudzīties, lai valsts pilnveidotos un attīstītos. Prezidente aicina nepilsoņus nākt Latvijas pilsoņu pulkā. Pret tumsu var cīnīties, radot gaismu. Aizdegsim katrs savu sveci, tad Latvija būs pilna gaismas. Prezidentes runu noslēdza skaņu lentē ieskaņota Latvijas valsts himna. Vēl tauta nav iemanījusies himnu dziedāt no sirds, skaļā balsī. Pēc prezidentes uzrunas visi steidzās uz Daugavmalu skatīties svētku uguņošanu, vai, kā Latvijā saka, salūtu. Sāka snigt slapjš sniegs un gaismu spēle virs Daugavas melnās dzelmes nedeva gaidīto iespaidu. Otrā video filmā redzējām prezidentes un valdības locekļu vainaga nolikšanu Brāļu kapos. Redzējām arī svinīgo Saeimas sēdi. Trīs deputātes skaistos tautastērpos. Tās ir Vaira Paegle, Aida Prēdele un Elmīra Lāce. Pēc sēdes Latvijas Nacionālo bruņoto spēku svinīgā parāde. Redzējām arī intervijas ar ielu gājējiem par 18. novembra iespaidiem. Tad redzējām prezidenti ciemos pie Latvijas bērnu deju ansambļiem Kongresa namā. Šī video filma beidzās ar studentu korporācijas gājienu uz Brāļu kapiem. Valdis Tannis ekrānā stāsta par gājiena tradicionālo nozīmi un ar ministru prezidenta Andra Bērziņa uzrunu tautai, kas garākā stāstījumā izstaigā atjaunotās Latvijas gaitas. Nākamais senioru saiets būs 9. martā, plkst. 12.00. Būs referāts un video filmas, un Elga Rodze-Ķīsele īsumā pieminēs plkv. Oskaru Kalpaku un latviešu leģionārus. Uz redzēšanos!
Elga Rodze-Ķīsele
Ritums, Nr.570 (01.03.2001)
💞💞💞💞💞💞💞💞💞
2001.05.16 Austrālijas Latvietis
Skaidrīte Darius
Skaidrīte Darius
🌞
Apgāds laidis klajā interesantu izdevumu - Ulža Šiliņa, Rietumu trimdas sabiedrībā iecienīta žurnālista, lugu autora, trimdas humora un satīras žurnāla Rūgtais Apinis redaktora, Sidnejas latviešu teātra aktiera un režisora, grāmatu ar kulturvēsturisku nozīmi - Mēs esam carnikavieši. U. Šiliņu atmodas sākumā Latvijā iepazīst tieši Sidnejas Latviešu teātra viesizrāžu laikā. Autors grāmatu nosaucis - "Pastaiga pa novada vēsturi 1211. - 1944.". Gadskaitļi ir visai zīmīgi, jo līdz ar 40. gadu vidu no savām dzimtajām mājām Carnikavas "Spārēs" U. Šiliņš, kā daudzi tautieši, dodas svešumā. Rakstnieka vecāki bija Carnikavā cienījami cilvēki - māte Elza Šiliņa ilggadēja skolotāja, tēvs Mārtiņš Šiliņš - zvejnieks, grāmatvedis un sabiedrisks darbinieks. Viņiem autors veltījis šo grāmatu. Kaut gan U. Šiliņš skumji norāda, ka visas ziņas par vecajiem camikaviešiem līdz ar viņiem pašiem ir apgūlušas smilšu kalnā vai kaut kur Sibīrijā, vai citur plašajā pasaulē, tomēr sulīga humora pilnie tēlojumi uzbur saistošu vēsturisku panorāmu un dažādu laiku carnikavieši veido asprātīgu portretu galeriju. Uzzinām, ka Carnikava pirmoreiz minēta Indriķa Livonijas chronika 1211. gadā, ka no šīs vietas cēlies daudz izcilu cilvēku. Grāmatā ievietots saraksts ar māju un zemes īpašumiem Carnikavā 1939. gadā. Uzzinām arī, kādas bijušas slavenā zvejniecības centra paražas un dažādas šodien aizmirstas zvejas ierīces. Grāmata izdota mīkstos vākos, Agritas Krieviņas apdarē, 304 lpp. Izdevumu atbalstījis KKF un Sidnejas Latviešu biedrība.
Laiks, Nr.39 (05.10.2002)
🌞
|
ŠE TEV RUBLIS PRIEKŠ MEITĀM
Uldis Siliņš pats par savu grāmatu,
Mēs esam carnikavieši. Pastaiga pa novada vēsturi 1211.-1944. Rīga: Elpa, 2002. 304 lpp.
ISBN 9984-743-01-2.
Latviešiem ir tāds izteiciens: Kas lēni nāk, tas labi nāk, bet ej nu tu, velns, sazini, vai tā ir. Vienu nakti, skatīdamies jaunpirktās mājas griestos, es sarēķināju, ka doma uzrakstīt ko par manu dzimto novadu Carnikavu ar mani ir bijusi vairāk nekā 40 gadu. Tiesa, no sākuma es gribēju rakstīt dziesmu spēli, bet, izņemot mana tēva stāstus par vecajiem un ne tik vecajiem carnikaviešiem, man nekā cita nebija, un nekāds prātīgs sižets rokā nedevās. Sāku pratināt savu tēva māsu Elzu Siliņu-Pūci, kas mita Bostonā, manu tēvoci, bijušo parlamentārieti, paraugsaimniecības Sautiņu īpašnieku Eduardu Grantskalnu un pēdējo Carnikavas mācītāju Alfredu Sudāru. Gods godam, visi man atbildēja un atsūtīja savas atminas un citus materiālus. Tur bija daudz kas vērtīgs, daudz, kas prasījās pēc faktu pārbaudīšanas archīvos, un daudz kas skatīts caur rozā brillēm un izskaistināts, bet gauži maz par cilvēciskajām attiecībām, kas mani interesēja visvairāk. Šķiet, ka tad jau es sāku domāt par grāmatu, patiesībā tikai par grāmatiņu. Bet slinkums ir tāpat kā veca zeķe - prasās pēc biežas lāpīšanas, un tā nenoskaidrotas palika neskaitāmas neskaidrības, kamēr nebija vairs kam prasīt. Vispār pašu grāmatu es sāku rakstīt daudz par vēlu. Tik daudzi vecie carnikavieši kopā ar saviem stāstiem un atmiņām bija apgūlušies kapā, izkaisīti kur kuŗais - cits Siguļu kalnā, cits Amerikā, Anglijā, cits Vācijā, Austrālijā un daudzi sava mūža miegu izguļ Sibirijā. Bet tad no otras puses, ja grāmata būtu sākta rakstīt pirms 40 gadiem, nebūtu bijuši pieejamas avīzes un archīva materiāli. Damned if you do and damned if you don't!
Grāmatas nosaukumu man deva Alfreds Sudārs. Kad viņš kā jauns ienācējs Carnikavas draudzē, uzsaucot minējis, ka jaunais pāris šodien tā vairs nezvejo.
Laika skrejā atmaiga arī novadpētnieka architekta Gunāra Caunes sirds un viņš man uzticēja savus savāktos materiālus. Daudz man palīdzējuši carnikavieši Jānis Tomsons, Ella Rozenberga, Velta Pētersone, Juris Grantskalns, Dr. Ilga Falka-Kambala, māksliniece Agrita Krieviņa un daudzi citi. Taču sarakstīt grāmatu un to izdot ir divas atšķirīgas lietas: pirmā prasa laiku un enerģiju, otra - naudu. Te nāca palīgā mans nelaiķa tēvs Mārtiņš Eduards Siliņš, ilggadīgais Sidnejas latviešu biedrības priekšnieks. Viņa piemiņai biedrības valde piekrita grāmatu finansēt. Otrs paldies pienākas Ligitai Kovtunai, kas "izplēsa" minētam nolūkam no Kultūras kapitāla fonda Ls 600. Mazs brīdinājums rietumniekiem, kas vēlas Latvijā izdot grāmatu un ir izdevniecības lietās tikpat lieli amatieri un nejēgas, kāds biju es. Dodiet līgumus pārskatīt kādam advokātam, lai jūs neiemaldītos mīnu laukā. Šis brīdinājums nav mērķēts uz specifisku izdevniecību (es biju pie vairākām).
Ak, Dieviņ, nu jau kurā lappuse, un es vēl pinos pa ievadu! Labi, pie lietas! Tā Kunga 1211. gadā Carnikava pirmoreiz ir minēta rakstītā vēsturē - Indriķa Livoniias chronikā, gan ne pēc vārda, bet pēc vietas apraksta. Runa ir par galveno līvu karaspēka pulcēšanās vietu pie Gaujas grīvas. Vāci to sauc par Koivemundi, līvi par Sarnikau-Ošleju. Šī ir senā līvu zeme, daļa no Kubezeles novada. 1211. gads ir asiņains, Sāmsalieši ar kuģiem aizbrauc pa Gauju līdz Turaidai un galīgi noposta Kubezeles novadu. Panākumu iedrošināti, viņi tai pašā gadā vēlreiz atgriežas, bet piedzīvo iznīcinošu sakāvi.
1212. gadā Carnikavā pulcējas igauņi. Ar viņiem ir rīdzinieku sūtnis Isfrīds. Kad igauņi uzzin, ka Rīgā
18. gs. beigās barons Magnus Gustavs Fridrichs fon Mengdens uzceļ Carnikavā krāšņāko pili visā Vidzemē, ko nodedzina 1917. gadā muižas kalpotājs - krievs. 1875. gadā par muižas zvejas pārzini sāk strādāt vācietis Alvīns Hiršs. 1880. gadā viņš iekārto Carnikavā zivju audzētavu - pirmo visā Krievijā. Viņš ir arī viens no konservēšanas pionieriem imperijā. Hirša konservi gāja tirgū stikla burkās un skārda bundžās. Bundžu attaisīšanai viņš bija izgudrojis un patentējis īpašu atslēgu, kas bija Krieviiā pazīstama ar vārdu patent Kirša.
Viņš bijis precējies ar latvieti - sievas meitas vārds ir Strauts. Zvejnieku Vēstnesī (1931,9) lasāms viņa nekrologs. Pēc Mengdeniem muiža nonāk Kristiana Heinricha fon Pandera rokās. Ārsts, zoologs, kultūras cilvēks - viņš ir viens no tā laika visievērojamākiem baltvācu zinātniekiem, pamatlicēis silūru formāciju pētniecībai un viens no embrioloģijas, anatomijas un paleontoloģijas pamatlicēiiem Krievijā. Pēterburgā iznāk viņa Carnikavā sarakstītās grāmatas par kondominātiem un bruņu zivīm.
Viens no pirmajiem apzinātajiem Carnikavas mācītājiem ir Fridrichs Meins, Baltijas kultūrvēsturē slavens vārds. Viņš ir pirmais, kas publicē latviešu valodā tautasdziesmu Manne Balte Mammelyt un savā grāmatā attēlo, kā tiek dziedātas mūsu tautasdziesmas. No 1871. līdz 1883. gadam Carnikavā sprediķo apdāvinātais rakstnieks un garīgo dziesmu tulkotājs mācītājs Jānis Neilands. Viņam pieder arī populārā laicīgā dziesma Teici, teici, valodiņa, tik bieži uzskatīta par tautas dziesmu. Viņš nav Atmodas kustības atbalstītājs un ātri nonāk asā konfliktā ar Baumaņu Kārli un Ausekli viņu "bezdievīgās dzejas" dēļ Arnolds
Un kur tad krāsainā carnikaviešu portretu galerija ar apmēram 100 portretiem: Menc-Laveru saimnieks Grapmanis, saukts Ķeizarbrālis, kas dienējis uz ķeizara brāļa jachtas par marsevoju un reiz lēcis ar ķeizarieni polku tik traki, ka ķeizars kratījis ar pirkstu un teicis: Nu, nu, saulīt!... Ķeizariene toreiz bijusi stāvoklī ar carēviču. Vai atkal kara flotes bocmanis, vecais Matīte, speciālists takelāžas jautājumos. Šanhajā notikušas airēšanas sacīkstes starp krievu un angļu jūrniekiem. Par stūrmani iecelts Matīte. Uzvarējuši krievi. Admirālis katram iedevis pa zelta pulkstenim un Matītem piedevām vienu rubli, teikdams: Tas tev priekš meitām! Kad nu klausītāji pratinājuši, vai rublis arī šādam mērķim izlietots, Matīte teicis: Ko nu, ķīnietes tādas maziņas, sarunāt neko nevar. Man no tādām lietām vienmēr ir bijis bail.
20.gs. gadu sākumā, lai apkarotu malu zvejniecību, muižnieks atvedis no Igaunijas sargu vārdā Mitti un gaidījis tūlītēju situācijas uzlabošanos, jo igaunis nav runājis ne vārda latviski. Taču Blusu krogā pie alus glāzes agri vai vēlu saprotas visi, un drīz Mitte dzirdēts raujam līdzi Dažu skaistu ziedu, gan pa savai modei, kas izklausījies apmēram tā: Sēd uz Kauj un lausās Pukit cepur praudīs. Nāks man mīlā šurp. Un es laimīks pūs... Mittem pukit pie cepur ilgi nav iznācis praust, viņš deportēts atpakaļ uz Igauniju, un viņa vietā atvests kāds prūsis ar līku degunu, kurš bruņojies ar bisi un rukzaku mugurā, sirdīgi sargājis sava kunga mantu. Mugursoma tai laikā zvejniekiem bijusi neredzēta manta, un drīz vien izplatījusies ziņa, ka prūsis Vācijā esot noziedzies un tagad izciešot sodu, nēsājot jocīgajā maisā 40 mārciņu ķieģeļu. Daži pat mēģinājuši izteikt līdzjūtību, bet vācietis bijis nepieietams. Carnikavā bija saimnieks vārdā Bendiņš, kurš visus sauca par "mīlīšiem". Valsts un ministru prezidents Kārlis Ulmanis nebija nekāds izņēmums. Tā izbraukumā zaļumos uz Vadoņu salu Dzirnezerā, uz kuru prezidents bija atvedis līdzi visu diplomātisko korpusu, Bendiņš, nopētījis uz galdiem uzliktās ēdmaņas, piegājis pie prezidenta un teicis: Vai, mīlīt, tas tev dārgi maksās. Simts galerta bļodiņu vien... Ko atbildējis Ulmanis, nav zināms.
Esmu grāmatā aprakstījis gan jautrus, gan skumjus notikumus un reizē mēģinājis iezīmēt arī vēsturisko fonu, lai tie būtu labāk saprotami. Neesmu mēģinājis lasītājam izpatikt, mans mērķis ir pavisam cits. Tik daudz ķeta krusti guļ zemē Carnikavas kapsētā prom no apbedījumu vietām, rūsas klāti, ar tikko salasāmiem uzrakstiem, aizmirsti un nevienam nevajadzīgi. Tikpat aizmirsti guļ daudzi jo daudzi krāšņi mūži, par kuriem retais tik kaut ko zina. Lai šī grāmata viņiem būtu nolauzto un aiznesto krustu vietā.
Uldis Siliņš
Žurnālists, rēviju un lugu autors Uldis Siliņš par nopelniem teātŗa mākslā saņem Kr. Barona prēmiju (1976), arī Spodra Klauverta Piemiņas fonda balvu. Apmēram 10 gadus trimdas humora un satīras žurnāla Rūgtais Apinis redaktors. Vairākas viņa lugas izrādītas arī Latvijas TV. Dzīvo Sidnejā.
|
